piektdiena, 2020. gada 23. oktobris

Džons Ērvings "Sidra nama likumi"

"Būt noderīgam [..] tikai tam jau cilvēks vispār piedzimst."


Cīnoties ar miegu, ko regulāri piesauca cita grāmata, nolēmu, ka laiks "atšķaidīt" lasāmo materiālu un paņēmu plauktā Džona Ērvinga "Sidra nama likumi". Plauktā grāmata bija pavadījusi nepieklājīgi ilgu laiku, jo ir palienēta grāmatu klubā. Kauns bija papildu dzinulis beidzot saņemties arī šai biezajai grāmatai. Neko īsti nebiju gaidījusi no grāmatas, vien atcerējos, ka tajā bija kaut kas par bāreņu namu un tā ikdienu. Tāpēc varēju ļauties virzienam, kurā grāmata nesa, bez jebkādiem gaidu radītiem šķēršļiem. Grāmata ir ļoti lēna un pirmās ap 150 lappuses es vispār mēģināju saprast, vai tik gauss ritums man šobrīd ir pa prātam. Kad biju saradusi ar to lēnumu, pacietīgi virzījos tekstā tālāk lapu pa lapai. Proti, šajā grāmatā nebija straujas "kalnā lejā" attīstības un lasītājam jāpiemīt zināmai pacietībai vai rāmumam. Ja tas šobrīd nav lasītāja garam atbilstoši, tad "Sidra nama likumi" šķitīs viens kaitinošs gabals. Taču visādi citādi man šķita ļoti atbilstoša grāmata rudenim, kad ik dienu redzi, kā vakaros tumsa pienāk arvien ātrāk.

Homērs Velss ir bārenis, kurš piedzimis bāreņu namā un no audžuģimenēm tajā atgriežas vairākas reizes. Bāreņu nama un slimnīcas vadītājs Vilburs Lārčs ir cilvēks ar asu prātu, kas brīžīem, šķietami aiziet kaut kur pa savu taciņu, taču visam viņa darītajam ir jēga. Sapratis, ka Velss ir mūžīgi piederīgs Svētajam Mākonim, Lārčs nolemj zēnu apmācīt savos Dieva darbos. Tu nevari uzņemties Dieva lomu tikai mazliet. Tas jādara līdz galam. 20. gadsimta sākumā aborti Meinas štatā ir aizliegti ar likumu, taču tas nenozīmē, ka tie nenotika. Pēc gadiem Homērs iepazīstas ar Kendiju un Volliju, kuri kā eņģeļi ieradās bāreņu patversmē pavisam neeņģelisku mērķu vadīti. Velss nevēlas iet sava garīgā tēva izvēlēto taku un dodas uz piekrasti līdzi Vollijam un Kendijai palīgos ābolu audzēšanā. Līdz likumiem un sidra namam lasītājs tiek ļoti lēni aizvadīts grāmatas otrajā pusē, tāpēc pirmo grāmatas daļu nemaz īsti nav skaidrs, kas tas par sidra namu. Sākas Otrais Pasaules karš, ASV uzsāk karadarbību pret Japānu un arī Vollijs nevar nosēdēt uz vietas. Kendija apsola Volliju gaidīt, bet, kā tas bieži šādos gadījumos noticis, īsti nesagaida.

Sižets izvērsts teju pusgadsimta garumā 20. gadsimta sākumā. Šī pilnīgi mierīgi varētu būt pasaules literatūras klasika, uz vien plauktiņa ar Dikensu un Eiru. Grāmatā ir gan dabas ritums, kā cauri kariem un citām likstām ābeles turpina augt, āboli ienākties un vismaz šajā ziņā viss ir pastāvīgi nemainīgs. Tāpat cauri vijas tēlu iekšējās pārdomas un debates par abortu jeb sievietes izvēles tiesībām. Sievietei ir tiesības izvēlēties abortu vai bāreni jeb, ko darīt ar negribētu grūtniecību. Vēl viens lielais temats ir par likumiem - rakstītiem, nerakstītiem, to ievērošanu un atkāpšanos, dubultmorāli. 

Man tīri laba Ērvinga radītās noskaņas. Cik palasīju par citiem viņa darbiem, veidojoties tāda sajūta, ka viņš nebeidz rakstīt vienu un to pašu grāmatu atkal un atkal. Tātad kaut kas noskaņās līdzīgs sagaidāms arī pārējos viņa darbos, latviešu valodā tulkotai četri (vēl "Garpa dzīve", "Atraitne uz gadu" un "Lūgšana par Ouenu Mīniju"). Labprāt izlasītu arī pārējos, ja vien mani nebiedētu milzīgais apjoms, kas raksturīgs Ērvinga darbiem - visas ap 600 lappusēm.

Ērvingam universitātē viens no pasniedzējiem bija Kurts Vonnegūts. Lai arī Vonnegūtu neesmu lasījusi daudz, stila līdzības saskatu. Ērvings raksta atklāti, tieši, nedaudz rupji, taču rupjības viņa tekstos nešķiet kā pašmērķis. Viņa tēli ir dīvaiņi, dzīves kaut kādā veidā sisti un mocīti. Šo literāro tēlu pašu pārdomas uz domāšanu vedina arī lasītāju. Turklāt jautājumi, kas apdomājami, ir tie, kuriem skaidras un viennozīmīgas atbildes, manuprāt, nemaz nav iespējamas.

"Ja tiek gaidīts, lai cilvēki pret saviem bērniem izturas ar atbildības sajūtu, viņiem jādod tiesības izvēlēties, vai viņiem bērnus radīt vai ne."

Šī ir tāda pamatīga "pieaugušo" grāmata. Lēna, piesātināta, vieda, bet ne uzbāzīgi pamācoša, atstājot vietu arī paša lasītāja uzskatiem un pārdomām. 

Vilbura Lārča ārsta pieredzes aprakstos rakstnieks Džons Ērvings izmantojis gadījumus no sava vectēva, ārsta akušiera-ginekologa, doktora Frederika Ērvinga rakstītajām, profesionāļiem domātajām, grāmatām. Savukārt par Vollija Vērzingtona tēla karošanu Dienvidaustrumāzijā un lidmašīnas notriekšanu virs Birmas rakstnieks iedvesmojies no reāliem, līdzīgiem notikumiem sava tēva dzīvē. Tēvu viņš nekad nebija saticis un par viņa kara laiku pieredzi uzzināja tikai pēc daudziem gadiem.

Grāmata oriģināli iznākusi 1985. gadā un 1999. gadā tapusi filma pēc tās motīviem, kas saņēma Oskara balvu par labāko adaptēto scenāriju. 



Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru