Vineta Trimalniece "Piepildīts"

Vai ir kāds, kas vēl nav paslavējis Vinetas Trimalnieces debiju literatūrā? Arī es paslavēšu. Jaunā autore sevi piesaka ar stāstu krājumu "Piepildīts". Vineta Trimalniece klusi klusītiņām lasītāju aiz rokas ieved 12 pansionāta istabiņās pie to iemītniekiem, kā arī ieskicē par vecumu, bērēm un sanitāres skatījumu uz šo vientuļo un slimo cilvēku vidi. Nē, patiesībā pansionātos nedzīvo tikai bēdīgi vientuļie un pamestie sirmgalvji, aprūpes namos dzīvo arī jauni cilvēki, kuri nespēj parūpēties par sevi paši un nespēj vairs arī viņu radinieki, dzīvo arī simpātiski pensionāri, kuri tur vēlas būt paši. Šī nav tikai asaru lejamā un kamolus kaklā rijamā grāmata, šis ir krājums par dažādību arī šķietami vienādajā dzīves nogalē un galā.

Latviešu literatūrā īso stāstu žanrs pēdējā laikā ļoti populārs. Un man tas patīk. Ar stāstiem es varu vienā vakarā ielekt vienā noskaņā, iziet cauri autora radītajai pasaulei, un jau nākamajā dienā kost cita autora iztēles auglī.

Laura Vinogradova, Jana Egle, Inga Ābele, Lienīte Medne-Spāre, Vladis Spāre, Jānis Joņevs, Baiba Zīle, Ramona Indriksone, Dace Vīgante, Sabīne Košeļeva - šie ir tikai tie autori, kuru jaunākos stāstus esmu paspējusi izlasīt pēdējo divu gadu laikā. Tie ir gan pieredzējuši spalvas meistari, gan debitanti, kuri izcēluši gan dažādus dzīves pabērnus un netaisnības, gan ikdienas šķietamās dīvainības un pelēcības. Nu latviešu stāstniekiem pievienoju arī Vinetu Trimalnieci un gaidīšu, kas vēl jaunajai autorei būs sakāms.

Patiesībā tieši pašas sanitāres stāsts ir tas uzteicamākais svaigā gaisa malks tieši šo vāku ietvaros. Man jau tā ziņkārīgi gribas ieskatīties aiz visiem aizvērtajiem aizkariem un durvīm, arī aizkulisēs vai otrā (šajā gadījumā mediķa) pusē. Stāvovācijas šī grāmata sasniegtu, ja autore spētu iztēloties, kas galvā darās arī vienai otrai piktajai sanitārei un kādam no radiniekiem, kuram piederīgais pansionātā mīt. Ja visu grāmatu lasīju ar tādu mazu kamoliņu rīklē, tad asaru slūžas vaļā parāva 111. istabiņas stāsts par pensionētās mediķes demenci un realitātes zaudēšanu. It kā nekā īpaša jau tur nebija un stils jau tas pats, kas citu pansionāta iemītnieku stāstos, bet kaut kas iekustināja.

Trimalniece radījusi mazas ainiņas it kā šeit un tagad, bet vienlaikus nedaudzos vārdos paverot arī lodziņu uz plašo "iepriekš" pasauli, kas palīdz lasītājam saprast, kā cilvēks nonācis līdz "tagad". Bet tā ir tikai maza spraudziņa, nemēģinot ielikt tēlu plašās pasaules kontekstā. Pansionāta iemītniekiem patiesībā ir tikai šodiena, jo vakardiena jau ir pavadīta, bet rītdiena nevienam nav apsolīta. Un kas tad ir piepildīts? Mūžs? Pansionāts? Prāts ar dažādām domām? Vai piepildīts ir pilns un var doties tālāk pie nākamā? Vai piepildīts ir kaut kas, ko var iztukšot un lietot atkal? Par piepildījumu padomāt ir lasītāja paša rokās un prātā.