Lorāns Gunels "Pamošanās"

"Lielie uzņēmumi jau sen bija sapratuši, ka spēlēšanās ar pamatinstinktiem, dziņām un bailēm ir vienkāršākais un efektīvākais veids, kā pārdot jebko. Tas ir tikpat vienkārši kā nospiest pogu, neizbēgami panākot gaidīto efektu. Nav viņu problēma, ja tas velk cilvēkus uz leju." /31.lpp./

Franču rakstnieks Lorāns Gunels (Laurent Gounelle) savā reālistiskajā distopijā "Pamošanās" (Le Réveil) atsviež lasītāju atpakaļ Covid ierobežojumu laikā. Lai arī grāmatā vēstīts, ka tā ir izdomājums un nekādi nav saistāma ar realitāti, man šķiet, ka šis apgalvojums ir pilnīgs bleķis. Grāmata franču valodā iznāca 2022. gadā un latviešu valodā tulkota apgādā Zvaigzne ABC izdota 2024. gada jūlijā. No franču valodas tulkojusi Inese Pētersone.

"Kad cilvēkiem ļauj brīvi izvēlēties, tie sadara jebko..."/51.lpp./

Delīne de Vigāna "Bērni ir karaļi"

"Nav nekādas vajadzības izrādīties, lai kļūtu redzams, izsekojams, identificējams, reģistrējams un arhivējams. Novērošanas kameras, kā arī saziņas, pārvietošanās un maksājumu izsekojamība, neskaitāmi digitālie nospiedumi, ko atstājam it visur, ir izmainījuši mūsu attiecības ar tēlu un intimitāti." /213. lpp./

Franču rakstnieces Delfīnes de Vigānas psiholoģiskie romāni man patīk jau no pirmā lasītā, latviešu valodā tulkotā, viņas darba - "Lojalitātes". Nepilnu gadu vēlāk lasīju arī otro tulkoto - "No un es". Pagājis vēl viens gads un esmu izlasījusi arī trešo "Bērni ir karaļi", kas ir viņas jaunākā grāmata arī franču valodā. 

Autore paliek uzticīgam savam stilam - runāt par visas sabiedrības problēmjautājumiem. Šoreiz tie ir sociālie tīkli, interneta platformas un bērnu neierobežota eksponēšana tajos. Taču šoreiz, pretēji iepriekšējām divām pieredzēm, de Vigānai nu reiz izdevies uzrakstīt tieši tik daudz, lai būtu pietiekami. Aizver pēdējo vāku un nodomā, ka ir gana - stāsts ir noslēgts. Īsumā - izcili! Man patīk un es saprotu, kas šo grāmatu padarījis populāru gan Francijā, gan  citur, kur tā izdota tulkota. 

Lelde Kovaļova "Tvitera tiesa"

Mūsdienās šķietami nav nekā vienkāršāka kā caur sociālajiem tīkliem nospiest cilvēku uz ceļiem un iznīcināt viņa reputāciju. Atliek vien atrast pareizās stīgas, dažus trāpīgus vārdus un anonīmie interneta vankšķi paveiks visu pārējo. Tā īsumā varētu raksturot latviešu rakstnieces Leldes Kovaļovas jaunāko romānu "Tvitera tiesa". Kinoteātra sarkano krēslu fona ieskauts, savu likteni gaida cilvēks maskā. Turklāt pamaniet - tas nav aktieris vai cilvēks aktieris, bet gan cilvēks, kurš uzlicis anonīmā soģa masku. Pasaulē slavu guvušais latviešu aktieris Ričards Dāvidsons tiek gāzts no pozitīvās popularitātes troņa ar dažiem klikšķiem un teikumiem. Lai arī patiesības noskaidrošanai vajadzētu būt izmeklētāju un tiesas rokās, sociālo tīklu un interneta soģiem spriedums jau ir gatavs. Tāpat kā idejas par soda mēriem.

00000000 "Grāmata par nonullēšanos"

Kas es esmu? Es esmu sieviete ar ģimeni, hipotēku, mājdzīvnieku un ikdienas rūpēm. Es esmu cilvēks, kuram patīk meklēt un atrast sevi grāmatās, lasīt. Esmu atradusi sevī prieku čubināties dārzā un patiesībā brīžiem arī diezgan izbaudu pat veļas mazgāšanu un izkāršanu. Es arī esmu sieviete, kura bija aizmirsusi, cik labi ir divas vai trīs reizes nedēļā paņemt stundu sev ar sportu. Tieši šīs divas, trīs stundas nedēļā bija mana nonullēšanās jeb restarts prātam. Un par šo visu man atgādināja Raimonda Platača "Grāmata par nonullēšanos". 

Pusotru gadu dokumentējis ceļu pie sevis, pieredzējušais reklāmas jomas profesionālis savu stāstu izdeva grāmatā. Es biju ieskrējusi ikdienas virpulī un piemirusi padomāt par to, kas liek justies labi man pašai. Dažreiz es to atceros atvaļinājumu laikā, bet dažreiz vajadzīgs mazs grūdiens ar burtiem, komatiem un punktiem caur grāmatas lapām.

Zane Daudziņa "Dienasgrāmata"

Tik krāsu piesātinātu un košu vāku, kāds ir aktrises un runas pedagoģes Zanes Daudziņas darbam "Dienasgrāmata" nevar nepamanīt! Es šķiet paspēju sagaidīt trešo vai pat ceturto grāmatas piedruku līdz tiku pie sava eksemplāra pirkšanas. Kā nu ne? Pandēmijas laika pārdomas ir pārdodams temats, arī dienasgrāmatas, atmiņas Latvijas lasītājam, šķiet, patīk. Piemēram, es pandēmijas sākumā nespēju koncentrēties grāmatām vai pat žurnāliem un mana lasīšana aprobežojās ar Latviešu folkloras krātuves kolekciju "Pandēmijas dienasgrāmatas". Domāju, arī autores personība ir gana labs piesaistes faktors. Manu vēlmi lasīt papildināja arī tas, ka savos radio laikos pie Zanes Daudziņas apmeklēju dažas runas nodarbības un man bija izveidojies ļoti labs iespaids par viņu gan kā pedagogu, gan kā cilvēku.

Jevgēņija Ņekrasova "Katja un Kikimora"

Krievu rakstnieces Jevgēņijas Ņekrasovas (Евгения Некрасова) grāmata "Katja un Kikimora" (Калечина‑Малечина) tulkotājas Ilzes Paegles Mkrtčjanas latviskojumā ir no tām grāmatām, kas acīs pati neiekritīs ne ar nosaukumu ne ar vāku. Arī es par šo grāmatu uzzināju caur citiem lasītājiem un pēc stāstiem par to sapratu, ka arī man tā obligāti jāizlasa. Grūti aprakstīt, cik ļoti apmierināta es esmu ar savu izvēli! "Katja un Kikimora" šķietami iemeta mani atpakaļ tajā bērnībā, kur skolēni pēc stundām ar sevi tika galā paši, un arī no rīta neviens viņiem nepalīdzēja. Taču patiesībā šī šķietamā pagātnes skolēna ikdiena notiek tepat mūsdienās, uz ko norāda mobilie telefoni skolas bērnu rokās. Tikai ne Katjai. Viņai mobilā telefona nav un par savu atnākšanu mājās pēc skolas jāziņo mammai no stacionārā mājas telefona uz mammas darba tālruni.

Jūtu pienākumu uzslavu tulkotājai par latviskojumu un vārdu spēlēm paust jau savas atsauksmes sākumā. Bravo! Trūkst vārdu, cik skaisti!

Paolo Džordāno "Sērgas laikā"

Savulaik sērgas man šķita par daudz, jo tā bija visur. Pagāja gads pandēmijā un tapu gatava izlasīt Paolo Džordāno eseju "Sērgas laikā". Vēl jo vairāk jālasa bija tāpēc, ka draudzene man to atsūtīja mūsu mazajā apmainīšanās akcijā un tik plānu grāmateli jau grēks nemaz neizlasīt. Pagāja vēl vairāki mēneši, lai es par to uzrakstītu. Laikam jau tā sērga mūs neatlaidīs tik ātri, kā bijām cerējuši. Jāmeklē jaunā normalitāte nenormālību laikmetā. 

"Sērga jau ir kaitējusi saitēm starp mums. Un ir atnesusi daudz vientulības: to vientulību, ko pieredz intensīvās terapijas nodaļu pacienti, kuri ar citiem sazinās caur stiklu, un arī citādu, daudz plašāk sastopamu vientulību, ko rada aizsargmasku aizdarītās mutes, aizdomu pilnie skatieni, pienākums palikt mājās. Sērgas laikā visi esam brīvi un vienlaikus mājas arestā." /19.-20.lpp./

Grāmata iznāca īstajā laikā, kad lielākais vairums no mums meklēja visus iespējamos glābiņus, skaidrojumus, idejas. Šobrīd laiks ir pagājis un pandēmija visiem jau "sēž aknās". Šķiet, ka ierobežojumus ievērojošie un potētie paguruši skaidrot vakcinēšanās nozīmīgumu, jo cerēja uz vakcīnas spēku un glābiņu. Savukārt vakcinēšanos un ierobežojumus neatbalstošie gan šķiet aizvien spara pilni un ar paceltu karogu nes šo retoriku arī uz Saeimas vēlēšanām, kas gaidāmas vispār vēl tikai pēc gada. Par ko gan viņi aģitētu vai pret ko cīnītos savās kampaņās, ja nebūtu pandēmijas, covid-19 un ierobežojumu? Pret ko bļautu, ja nebūtu vakcīnu un cilvēku, kuri grib atgriezties vecajā dzīvē, kad pilns sabiedriskais transports uzdzina šermuļus tikai vārīgajiem un no cilvēkiem bēgošajiem introvertiem?

"Sērgas laikā solidaritātes trūkums visupirmām kārtām liecina par iztēles trūkumu." /24 lpp. /

Bet atgriežoties pie Paolo Džordāno, man šķiet, ka daudz par šo darbu nav, ko rakstīt. Tā ir izcila eseja, kas nav zaudējusi aktualitāti arī pēc pandēmijā aizvadīta vairāk nekā gada. Nevaru tikai saprast, vai tas labi, autors rakstījis laikam un ģeogrāfijai pāri stāvošu tekstu. No literatūras un domas viedokļa pārlaicīgums ir izcila lieta. Savukārt no pandēmijas viedokļa tas nozīmē, ka pagājis jau vairāk nekā gads, bet nekas vēl nav beidzies. Teksts nedaudz atgādināja šo to no Latvijas Folkloras krātuves digitālajā arhīvā garamantas.lv publicētajām Pandēmijas dienasgrāmatām. Tās, starp citu, bija mans pandēmijas sākuma radītās lasīšanas blokādes glābiņš. Man vajadzēja kaut ko lasīt, bet grāmatām koncentrēties nespēju. Es lasīju citu cilvēku digitālās dienasgrāmatas un rakstīju savējo.

It kā nodrāztais teiciens (paša Džordano vārdiem tā raksturots), šajā grāmatā lieliski izskaidrots vienkāršām matemātiskā darbībām - Neviens cilvēks nav vientuļa sala.

Vilis Kasims "Lizergīnblūzs"

"Tur viss ir tāpat kā iepriekš, tieši tā, kā bija patiesībā. Tur es satieku tevi, un mēs klusēdami kopā
gaidām vakaru. Bet vēl daudz vairāk – rītu." /16.lpp./

Es arī gribu skriet lasīšanas modei līdzi un, šķiet, šobrīd moderni lasīt Vili Kasimu un Andri Kalnozolu. Ja pie Kalnozola man vēl jātiek, tad Kasims jau izlasīts. "Lizergīnblūzs" ir Kasima otrā paša rakstītā grāmata un arī otrā, ko lasu. Kas ir lizergīns un kāpēc tam ir jāraksta blūzs? Nekas cits neatliek, kā iet meklēt internetā (skat šī ieraksta P.S.). Ja autors to pats paskaidrojis kaut kur soctīklos, tad tas man veiksmīgi paslīdējis garām. Un arī izdevniecība "Orbīta" man vēl nav pazīstama un acīs trāpījusies. Tāpēc pirms lasīšanas man šī grāmata, lielākā vai mazākā mērā, ir mistika. Un nedaudz mistika tā paliek arī pēc izlasīšanas. Taču tā mistika man palikusi absolūti pozitīvā veidā. Kas interesanti man pašai, es biju veiksmīgi aizmirsusi pirms pieciem gadiem lasīto Kasima romānu "Lielā pasaule" un labi, ka tā. Pameklēju savā blogā, ka pret "Lielo pasauli" es biju ļoti negatīva un, spītīgi lasot līdz galam, jutos veltīgi iztērējusi laiku. Labi, ka to biju aizmirsusi, jo citādi, iespējams, nebūtu "Lizergīnblūzam" pat devusi iespēju. Un autors jau nav vainīgs, ka lasītājs viņa grāmatai pieķēries neatbilstošā omā un uz cita viļņa sēdēdams.

Silvija Brice "Baigās piezīmes"

“Rādās, ka būs lietus. Mēs ar riteni rāpojām pretī rietumvējam kā ienaidnieka špijoni, tā nav nekāda braukšana, un vispār – liedagā pilns kā tramvajā, uz 10 km veseli divi cilvēki un taisni tur, kur man jābrauc. Viss. Eju vārīt kafiju.” /116.lpp./

Ražīgās tulkotājas Silvijas Brices pašas sarakstīto grāmatu "Baigās piezīmes" nopirku pati jau pirmajā dienā, kad tas e-veikalā bija izdarāms. Varētu jau pagaidīt, kas Ziemassvētkos būs sadāvināts un paciesties, varbūt kādu dāvanu karti iztērēt jau nākamajā gadā. Bet ne taču! Izdevniecības Zvaigzne ABC vadītāja Vija Kilbloka Facebook ierakstīja, ka šai grāmatai tirāža tikai 800 eksemplāri - komentāros sarosījās grāmatu dižlasītāji un šīs grāmatas dižgribētāji. Sagaidu arī es grāmatu e-veikalā iesēžamies, pāris viegli peles klikšķi un lasāmais jau ir ceļā pie manis. 

Skaista acīm, patīkama arī pirkstiem, tā vien gribas taustīties ap reljefo ākstu un iespiesto nosaukumu, bet pasargdies tik ar netīriem knaģiem nogramstīties, viss skaistums vējā! Balts vāks tomēr prasa savu etiķeti lietošanā. Mandarīnus ēst pie šīs grāmatas nesanāks viss, bet kafiju padzert ar Silvijas Brices kundzi gan mierīgi. Es, starp citu, vienā piektdienā arī nopirku brīnišķīgu jaunu kafijkrūzi. Divu iemeslu dēļ - tāpēc, ka piektdienā drīkst un tāpēc, ka man tāda vijumiem izgreznota kafijkrūze šķita ļoti atbilstoša grāmatai, ko tobrīd lasīju un uztvēru kā kafijtases sarunu ar autori.

Laura Vinogradova "Upe"

"Rute ir vecā māja. Tā viņa domā vēl ilgi pēc tam, kad visi ir aizgājuši. Rutei nav bērnu. Viņa negrib bērnus, nekad nav gribējusi. Rute nav strādājusi tālu prom kā Kristofs. Viņa tā īsti nav strādājusi ārpus mājas. Rutei nav rudu un stipru matu. Nav smejošu zobu. Rute ir veca un tukša māja. Saltām ziemas asinīm pilna." /33. lpp./

Lauras Vingoradovas vārds man šķiet jau labi pazīstams, vismaz man. Viņa raksta gan bērniem, gan pieaugušajiem. Sirsnīgās Mežpasakas divās grāmatās caur dzīvnieku pasauli, tiem piešķirot spēju runāt, aizved pie dažādiem morāliem apsvērumiem. Snīpulīša un viņa vecāku stāsts ir mīļš atgādinājums par tuvību un ikdienu ģimenē. Tikmēr krājums "izelpas. Stāsti" pievērsās dažādām nelaimībām. 

Vineta Trimalniece "Piepildīts"

Vai ir kāds, kas vēl nav paslavējis Vinetas Trimalnieces debiju literatūrā? Arī es paslavēšu. Jaunā autore sevi piesaka ar stāstu krājumu "Piepildīts". Vineta Trimalniece klusi klusītiņām lasītāju aiz rokas ieved 12 pansionāta istabiņās pie to iemītniekiem, kā arī ieskicē par vecumu, bērēm un sanitāres skatījumu uz šo vientuļo un slimo cilvēku vidi. Nē, patiesībā pansionātos nedzīvo tikai bēdīgi vientuļie un pamestie sirmgalvji, aprūpes namos dzīvo arī jauni cilvēki, kuri nespēj parūpēties par sevi paši un nespēj vairs arī viņu radinieki, dzīvo arī simpātiski pensionāri, kuri tur vēlas būt paši. Šī nav tikai asaru lejamā un kamolus kaklā rijamā grāmata, šis ir krājums par dažādību arī šķietami vienādajā dzīves nogalē un galā.

Latviešu literatūrā īso stāstu žanrs pēdējā laikā ļoti populārs. Un man tas patīk. Ar stāstiem es varu vienā vakarā ielekt vienā noskaņā, iziet cauri autora radītajai pasaulei, un jau nākamajā dienā kost cita autora iztēles auglī.

Melānija Goldinga "Mazie mīlulīši"

Britu autores Melānijas Goldingas psiholoģiskais trilleris "Mazie mīlulīši" parauj lasītāju līdzi zem ūdens, kur savās domās ķepurojas jaunā māmiņa Lorēna, bet ārpusē savās jūtās un meistarībā pinas izmeklētāja Džo. Nav daudz jāprāto par to, kā stāsts beigsies, jo jau pirmās romāna rindiņas ir mazs ieskats nelaimes kulminācijā. Taču arī turpmākās lappuses būs aizraujošas, jo gribas taču zināt, kā līdz tam esam tikuši. Smalki savītas senas teikas un pasakas ar mūsdienām un jaunās māmiņas prāta nobīdi īsi pēc dzemdībām. Jaunajām māmiņām lasīt gan nav ieteicams. Patiesībā šī grāmata ir labs apliecinājums prāta neaptveramajam trauslumam un neparedzamībai. Jo īpaši, ja prātu sāk pārlieku ietekmēt hormoni un lieli pārdzīvojumi. 

Kevins Kvans "Traki bagātie aziāti"

Singapūrā dzimušā, Ņujorkā dzīvojošā rakstnieka Kevina Kvana (Kevin Kwan) debijas romāns "Traki bagātie aziāti" (Crazy rich asians) ievelk no pirmajām lappusēm un ļauj aizbēgt pilnīgi atšķirīgā pasaulē. Tas ir gandrīz tipisks Pelnrušķītes stāsts (ar to izņēmumu, ka jaunā sieviete pati sevi nodrošina un viņai ir veiksmīga akadēmiska karjera, tas nekas, ka senču saknes miglā tītas) un lielisks literātā eskeipisma paraugs jeb grāmata, kas lasītāju aizvelk prom no realitātes. 

Izbaudīju katru burtu un teikumu divās dienās un uzskatu "Traki bagātie aziāti" par izcilu gara atvaļinājuma noslēgumu. Metieties iekšā pie galvenās varones, kurai viegli just līdzi, košas un bagātīgas Singapūras ar nelielu devu Āzijas valstu sabiedrības vēstures un asprātīgu ironiju par bagātnieku kaprīzēm un dzīves upuriem. Starp citu, viss aprakstītais nav parauts no zila gaisa, bet gan sakņojas Kevina Kvana paša pieredzē. Kritisks skats no malas caur pieredzes prizmu padara šo romānu īpaši gardu. 

Kaspars Zaviļeiskis "Pilnīgs Šahs"

Īss un jautrs lasāmgabals ir mūzikas žurnālista, dažādu kultūras projektu redaktora un rakstnieka Kaspara Zaviļeiska garstāsts "Pilnīgs Šahs". Aizrautīga melomāna muzikāli alkoholiskā ikdiena divdesmit gadus senā pagātnē, izdaiļota ar tumšu mīlestības sulu, izrauj cauri gadu tūkstošu mijai kā vienas nakts gadījuma sakarā. Brīva valoda, brīvi uzskati, brīva jaunība.

Šahs aizraujas ar mūziku un piektdienās sapošas Svampvilidžai netipiski, piesaista skatienus Purvciema trolejbusā uz centru un uzspēlē tumši šaurā Vecrīgas bārā "Makšeins", Šahs ir viņa DJ vārds, bet tādi paši izdomāti vārdi ir arī viņa draugiem - Smukais, Autosportists, Garais, Fiksais, Limbažos ir Gaterists. Dažiem cilvēkiem, kuri izplīvo cauri Šaha dzīvei, ir arī vārdi, bet uz tiem tāpat nav vērts ieciklēties. Iemīlas viņš Tumšajā, kura dzīvo turpat virs "Makšeina". Visi izdomāti tēli, izdomātās un tomēr šķietami pazīstamās vietās. Šahs spēlē arī šahu. Šaha gājieni izmantoti arī nodaļu nosaukumu vietā, taču es šahu spēlēt īsti neprotu, tāpēc uz to arī neieciklējos. Šīs spēles pratējam gan jau tās burtu un ciparu kombinācijas izteiks ko vairāk.

Patiešām šis stāsts ir izraujams cauri vienā vakarā, daudz nedomājot un nesasprindzinot smadzenes. Jauna cilvēka jaunības trakumi ar kūpināmām vielām, dzeramām substancēm, izklaidēm, ironiskiem un asredzīgiem pārspriedumiem par dzīvi un cilvēkiem, kā arī sirds lāpīšanu kā nu jauni cilvēki prot.  Manās divdesmitgadnieka trakulībās no Medovvilidžas uz Vecrīgu apmēram desmit gadus pēc Šaha trakulībām daudz nekas nebija mainījies, tāpēc spēju identificēties, līdzi just un atviegloti nopūsties par to, ka tādi laiki manā dzīvē pagājuši. Īsāk sakot, Kaspara Zaviļeiska radītais ir izklaidējoši arī lasītājam. Ne ko pielikt, bet ir ko atņemt. Manuprāt, pēdējā nodaļa bija lieka. Visādi citādi - cepuri nost.

Vāka un iekšlapu dizainam izmantota Aivara Vilipsōna grafika “Meitene”.

Ja lasīsiet, uzlieciet fonā garstāstā pieminētās dziesmas, kas galvenajam varonim pa laikam skan galvā un es apkopoju šajā atskaņošanas sarakstā Youtube.

Palīdzēs iejusties noskaņā, ja kas no pieminētā aizmirsies vai nedzirdēts.

Ilze Jansone "Vīru lietas"

Stāstu krājums vai īss romāns? Ļoti īss romāns ar dažiem stāstiem iespraudumos starp romāna nodaļām? Īsti nezinu, kurā kastītē ielikt nupat izlasīto Ilzes Jansones grāmatu "Vīru lietas". Starp citu, arī anotāciju uz pēdējā vāka lielāku skaidrību nesniegs, jo tur ir rakstnieka Svena Kuzmina un grāmatu redaktores Gundegas Blumbergas viedokļi par to. Krāsainajos Kaspara Groševa tāda paša nosaukuma gleznas rotātajos vākos paslēpušies vairāki dzīves un sevis pašu pamocīti varoņi, draugu vai drīzāk paziņu grupiņa, šķiet, pusmūžā. Kam monogrāfija top jau nezkuro gadu un intelektuālās akadēmiķu aprindu sarunas līdz ar mūžīgo gaušanos par finansējuma trūkumu pētniecībai jau aknās sēž, kam mīlestība sirdi grauž vairāk nekā mīlamajam objektam, kas sāk apšaubīt izvēlēto profesionālo ceļu, jo līdz pusmūžam šķietami nekas vēl īsti nav izdevies. Viņi ir dažādi, viens otru kaitina, atbalsta un mēdz iedzert jau dienvidū.

Delfīne de Vigāna "Lojalitātes"

"Faktiski visi pāri ir noziedzīga savienība". /94.lpp./

Vienā elpas vilcienā izrāvu cauri franču rakstnieces Delfīnes de Vigānas romānu "Lojalitātes". Patiesībā nelielā apjoma dēļ, 160 lappuses, īsti pat neceļas roka nosaukt par romānu. Tas vienlaikus ir gan šīs grāmatas pluss, gan mīnuss. Man ļoti būtu gribējies lasīt tālāk, kaut kādu atrisinājumu, to, ka pieaugušie ieraudzīs postu, kurā krīt bērni, precīzāk sakot, gribēju izlasīt, kā pieaugušie rīkosies, jo pašās pēdējās rindās uzzināt uzzināja. Īpaši sadrumstalotu visu padara arī tas, ka ir četri stāstītāji. Man šīs grāmatas bija par maz, es būtu lasījusi arī divtik biezāku.

Teo un Matisam ir trīspadsmit gadu. Abu stāstījums romānā ir trešajā personā izklāstīts skatījums no malas. Vienlaikus ar savu redzējumu dalās arī abu puišu klases audzinātāja un vēl arī Matisa mamma, kuras "runā" ar lasītāju pašas. Četri stāstītāji, četri redzējumi vienam un tam pašam, bet neizmērojami liels aklums un neredzēšana vai pat atsacīšanās redzēt problēmas.

Inga Grencberga "Sestā sieva"

Jau pirms Ingas Grencbergas grāmatas "Sestā sieva" iznākšanas biju pamanījusi autores aktīvo dalīšanos sociālajos tīklos ar tapšanas procesu. Nojautu, ka nosaukumam "Sestā sieva" ir kāda saistība ar pašas autores statusu savam vīram (nu kā var neizmantot tādu mārketinga iespēju, ne?), pēc ierakstiem sapratu, ka stāstā būs sajaucies izdomātais ar pašas reāli piedzīvoto. Nedaudz pavīdēja, ka stāsts iecerēts arī kā seksuāli diezgan atklāts. Lai nu kā, īpaši lasīt to neplānoju. Ja nu vien tas pats man "ieskrietu" rokās. Kaut kas neuzrunāja. Starp citu, neesmu lasījusi arī populārās 50 pelēkā nokrāsu grāmatas vai Karīnas Račko radītos tekstus, tāpēc nevaru neko īpaši salīdzināt žanra ietvaros. Lai arī kopumā no erotiskās literatūras neatturos, bet parasti izlasu kādu stāstu un ar to man pietiek nevis ķeros pie romāniem. Taču, kad ieraudzīju, kā "Sestā sieva" izskatās iespiestā formā, burtiski iemīlējos melnajos vākos ar sarkano apmali un nolēmu, ka jādod Alises tfu, tas ir, Ingas stāstam iespēja.

Jana Egle "Dzimšanas diena"

"Gaidīšanas laiks pat smalkmaizīti padara vērtīgāku, ilgotāku." /no stāsta "Baltā māja kalna galā"/

Dzimšanas dienas var būt tik ļoti dažādas - kādam priecīgas, kādam bēdīgas, kādam nenotikušas, bet vēl kādam pat divas. Tik dažādos dzimšanas svētkus un arī ceļu uz tiem parāda Janas Egles jaunā grāmata "Dzimšanas diena". Stāstu krājums lasītāja aci piesaista ar saulaini dzeltenu vāku un nedaudz biedējošas lelles daļām. Ja man tik ļoti bija patikuši abi iepriekšējie Egles krājumi "Gaismā" un "Svešie jeb miļeņkij ti moj", nevarēju nelasīt arī jauno krājumu. Anotācijā pieteikts, ka tie ir astoņi stāsti par sievietes dzīvi un dažādās publikācijās uzsvērts, ka tie esot stāsti sievietēm. Taču es nedomāju, ka šie ir stāsti tikai sievietēm - arī vīrieši lasītāji tajos noteikti kaut ko sev atradīs. Arī šajā Egles grāmatā nav tikai cukurvate un debesmanna, ir arī sāpes, smeldze, dusmas un bailes. Taču lasītājam pēc jaunā stāstu krājuma nepaliek satricinājums un nemiers. Ir viegli izlasīt, būt mirklī un dzīvot tālāk.

Gunita Krilova "Driftā tikai lēdijas"

Kaut kādu iemeslu dēļ sekoju Gunitai Krilovai twiterī, nudien vairs neatceros, kāpēc. Tieši twiterī pamanīju viņas sajūsmu par drīzumā iznākošo grāmatu un sadaļā "Drīzumā" to ieraudzīju arī Zvaigzne ABC mājas lapā. Anotācija šķita gana saistoša, lai grāmatu sev piefiksētu un pasekotu līdzi, kad tā iznāks.

“Driftā tikai lēdijas” ir Gunitas Krilovas pirmā grāmata, bet autore ir TVNET blogere, kas savā blogā “Galopā uz augstpapēžiem” apraksta katrai trīsdesmitgadniecei (un ne tikai) labi saprotamas situācijas un problēmas. Blogu nebiju iepriekš lasījusi, bet tajā aprakstītais esot bijis par pamatu romānam. Varbūt vēlāk palasīšu arī blogu un varēšu salīdzināt. Nereti ir tā, ka jau blogā/internetā aprakstītais grāmatā tiek ielikts vārds vārdā viens pret vienu un tad cītīgam bloga sekotājam grāmatu lasīt vairs nav tik interesanti. Kā ir šoreiz, spriest vēl nevaru.

Māris Bērziņš "Aizliegtais pianīns"

Ja no Māra Bērziņa lasīta tikai "Svina garša", tad "Aizliegtais pianīns" būs kaut kas svaigi nepieredzēts. Savukārt, ja iepriekš jau lasīti arī Gūtenmorgena piedzīvojumi, tad ar klavieru stāstu teiksiet, ka Bērziņš iekāpis atpakaļ humora kurpēs. Pēc vairākām grāmatām par holokausta tematu, man ļoti vajadzēja palasīt kaut ko vieglāku un citādā veidā izklaidējošāku. Māris Bērziņš ar savu jaunāko veikumu "Aizliegtais pianīns" mani nudien izklaidēja ne pa jokam. Ja ieskatās zilajā vākā, tad saskatāma sen zināmā galda spēle "Cirks". Un aiz vākiem patiešām zināmā mērā cirks vien darās, ar to nelielo atšķirību, ka tas ir pirmsskolas izglītības iestādē "Puķu lodziņš", nevis zem izliekta kupola Merķeļa ielā.

" - Es zinu, tas noteikti ir manis dēļ. - Atgāzusi galvu, Sabīne spiež plaukstu pie pieres.

 - Ko?

 - Jo man interešu konflikts ar pianīnu. Viņi domā, ka man ir vēl citi pārkāpumi. Bet vairāk man nekā cita nav. Goda vārds!

 - Es zinu... zinu. - Elita nodrebinās, redzot Sabīnes sejas izteiksmi. - Bet pagaidi, kā tu to domā? Kas par tevi ziņos?

 - Tieši tā. Pianīna dēļ es zaudēju Departamenta uzticību, un to nevar tik vienkārši atgūt. Bet nekas! - Sabīne iesmejas. - Es visu sakārtošu priekšzīmīgā kārtībā un pierādīšu, ka mēs tomēr esam vislabākie."