Viļa Kasima darbs "Lielā pasaule" jau ir, tā teikt, pagājušais gads. Laikam jācenšās skriet līdzi, pat, ja tas notiek ar kavēšanos. Tagad gan man ir nelielas mieles par to, ka Lieldienu brīvdienās gandrīz veselu dienu veltīju šim darbam. Kārtējo reizi lasīju līdz galam spīta vadīta. Galu galā jāsecina, ka ir viens variants no diviem:
1. es galīgi nesaprotu jaunos latviešu autorus;
2. jaunie latviešu autori "sūkā".
Līdzīgi kā izlasot Jāņa Joņeva "Jelgava 94", man radās sajūta, ka šie jaunie vīrieši sirgst ar grafomāniju jeb slimīgu, pastiprinātu tieksmi rakstīt. Es nesaprotu sajūsmu un augstos vērtējumus citu blogeru apskatos. Ja Joņevam, manuprāt, šķita svarīgi aprakstīt dropēšanu, tad Kasimam tuvi ir sēņu tripi un kurīšana.
Mazliet par autoru. Vilis Kasims dzimis 1986.gadā, uzaudzis Ungurpilī, kavējies darbos ārzemēs un "Lielā pasaule" ir viņa pirmais romāns.
Darbs iecerēts, kā satīrisks skatījums par kopienu, kura izveidojusies laukos pie Salacas un nodēvēta par Lielo pasauli. Cilvēki, kas tajā ieradušies, nav mierā ar pastāvošo kārtību Latvijā, bet neko labāku izveidot paši ne tik nespēj. Lai kā gribētos....
Daudz runāšanas, maz darīšanas un pa vidu vēl apreibināšanās. Romāna varoņi drīzāk ir tipāži, kas iemieso biežāk sastopamos Latvijas iedzīvotāju tipus. Te ir gan lielais visa vadītājs, kas galu galā nekā nedara, aptrakušais ar apziņas parazītiem, par pārējiem vecāks tipiņš, kurš mācās runāt ar upi, krievu nīdēji utt.
Humors par pastāvošo un pasaules lāpītājiem šajā romānā ir, tas tiesa un nenoliedzami. Vai šāds romāns ies pie sirds, laikam ir gaumes jautājums. Es uzskatu, ka ir grāmatas, kas patīk visiem vai vismaz gandrīz visiem un ir darbi, kas patiks tikai īpaši izredzētai mērķauditorijai.
Ar šo risku uzņematies paši...
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru