"Rute ir vecā māja. Tā viņa domā vēl ilgi pēc tam, kad visi ir aizgājuši. Rutei nav bērnu. Viņa negrib bērnus, nekad nav gribējusi. Rute nav strādājusi tālu prom kā Kristofs. Viņa tā īsti nav strādājusi ārpus mājas. Rutei nav rudu un stipru matu. Nav smejošu zobu. Rute ir veca un tukša māja. Saltām ziemas asinīm pilna." /33. lpp./
Lauras Vingoradovas vārds man šķiet jau labi pazīstams, vismaz man. Viņa raksta gan bērniem, gan pieaugušajiem. Sirsnīgās Mežpasakas divās grāmatās caur dzīvnieku pasauli, tiem piešķirot spēju runāt, aizved pie dažādiem morāliem apsvērumiem. Snīpulīša un viņa vecāku stāsts ir mīļš atgādinājums par tuvību un ikdienu ģimenē. Tikmēr krājums "izelpas. Stāsti" pievērsās dažādām nelaimībām.
