pirmdiena, 2019. gada 18. marts

Laura Vinogradova "Mežpasakas. Par Meža Susuri, skudrām, Vilceni un Pūces Bērnu "

Grāmatu izstādē piektdienā bija vairāk vaļas aiziet dzīvajā papļāpāt pie visiem izdevējiem, ar ko mēdzu sazināties par grāmatu eksemplāriem atsauksmēm un tas nepalika bez sekām. Protams, ka mana cerība un vēlme atpakaļ mājās aiznest ja nu vien kaut ko no grāmatu maiņas galda, sašķīda druskās jau ļoti ātri. Viens no guvumiem bija Lauras Vinogradovas "Mežpasakas". Viens no iemesliem nopirkt šo grāmatu, pat īsti neiedziļinoties saturā, bija jau iepazītā autore un viņas stils. Otrs iemesls bija tik ļoti sulīgās un dziļi zaļā krāsā balstītās ilustrācijas (jā, jā, pavasara un vasaras trūkums organismā). Kā priekšā teic nosaukums, "Mežpasakas" galvenie varoņi ir Meža Susuris, skudras, Vilcene un Pūces bērns.
Katrai pasakai ir arī nosaukums, kas savukārt norāda uz galveno tematiku tajā. Viss ir vienkārši un pat pirmsskolas vecuma bērnam saprotami. Jāsaka gan, ka arī šoreiz mans puika vēl nenovērtēja to, ka teksta vienā lapā ir vairāk nekā viņa pacietības to noklausīties. Krāšņās un krāsainās (bet lakoniski zaļos toņos ieturētās) ilustrācijas gan piesaistīja puikas uzmanību. Domāju, ka pēc gadiņa vai diviem dēlam šī grāmata kļūs aktuālāka arī stāstos iekļautās tematikas ziņā, bet pagaidām to ar lielu patiku izlasīju un izpētīju pati.

Īsumā par saturu:
"Prieka pasaka" ir par indivīda prieka meklējumiem, iepriecinošās darbības atrašanu, piekopšanu, pazaudēšanu un atkalatrašanu. Šī pasaka varētu pamudināt gan uz sarunu par to, kā saprast, kas tevi dara laimīgu, priecīgu, gan arī uz praktiskākām nodarbēm - zīmēšanu, krāsu jaukšanu, mēģinājumiem redzēto pārlikt uz papīra jebkādā zīmēšanas tehnikā.

"Noslēpuma pasaka" ir par to, cik grūti glabāt noslēpumu, kā tas nospiež, un kas notiek, kad kāds izpļāpājas un par rūpīgi un ilgi glabāto noslēpumu, mēģinājumiem glābt situāciju. Manuprāt, pati galvenā morāle šeit it par to, ka nav nozīmes, kas tu esi bijis senāk, svarīgi ir, kas esi šodien

"Draudzības pasaka" gluži vienkārši un īsi ir par draudzību, tā ir draudzība šķietami neiespējamā situācijā un ar personāžiem, kuriem nevajadzētu draudzēties. Atkal jau - nav nozīmes, kas tu esi, galvenais ir draudzība, kā arī spēju un vēlmi to kopt. Manuprāt, te vairs nekas nav piebilstams.

Vēlreiz nevaru neuzslavēt mākslinieces Ievas Ozolas radīto vizuālo noformējumu šīm pasakām. Tās ir krāšņas, krāsainas, detaļām pārpilnas, vienlaikus ieturētas un neizskatās tā it kā krāsu fabrikā būtu noticis sprādziens. Pasakās darbojošies personāži ir atpazīstami un to acīs redzama šī pasaku tēla dvēsele. Tas, manuprāt, ir ļoti svarīgi, jo Laura Vinogradova par savu stāstu varoņiem izvēlējusies dabā reāli pastāvošus dzīvnieciņus, putnus un kukaiņus, nevis kādas izdomātas radības un sugas. Man ļoti patika! Par dēla patikšanu vēl grūti spriest.

Nav komentāru:

Komentāra publicēšana