Laura Vinogradova "Pauls spēlē"

Pauls rudenī ies skolā. Nesen kopā ar mammu viņi pārvācās, un zēnam patīk spēlēt. Tetris viņam ne pārāk, bet visādi kautiņi un šautiņi viņam iet pie sirds – pat ļoti, ļoti. Dažreiz ir grūti atteikties no spēlītēm, un mamma tad dusmojas.

Kā vecāks zinu – nav viegli ievērot konsekvenci ekrānlaika nosacījumos bērniem. Īpaši grūti tas, visticamāk, ir, ja mamma audzina bērnu viena, kā tas ir Paula un viņa mammas gadījumā. Pārvācoties, remontējot, izkrāmējot un kārtojot mantas, ir ļoti ērti, ja bērnu “pieskata” ekrāns un spēlītes. Taču tādi mirkļi, kad mazie tikai maisītos pa kājām, paiet, un ekrāni būtu jāliek nost. Tomēr pieradums ir izveidojies, un nolikt tos ir ļoti grūti – tikmēr īstā dzīve pa to laiku draud paskriet nemanīta un neizbaudīta.

Laura Vinogradova "Vārnas"

"Es atradīšu citu pāreju, man nav jāiet grūtākie ceļi. Drīkst iet arī vieglos, dzīve tāpēc neskaitīsies mazāk vērtīga." 152.lpp.

Laura Vinogradova jau nostiprinājusi savu vārdu latviešu literatūrā ar grāmatām dažādu vecumu lasītājiem. Jaunākais stāsts “Vārnas” izceļ gaismā izstumtību, piederību kaut kam un iederēšanos kaut kur, kā arī aizspriedumus. Šī grāmata “paņēma” mani vairāk ar savu cilvēcību un labestību, pretēji tam poētiskajam mākslinieciskumam, kas bija grāmatā "Upe". 

Man bija pārsteigums, ka pēc man rezervētās grāmatas bija bibliotēkā jādodas uz bērnu nodaļu. Šķita, ka Laura Vinogradova savus garos stāstus raksta pieaugušajiem. Taču palasīju un sapratu iedalījumu. Savus pieaugušā vērtējumus mēs iedēstām saviem bērniem. Literatūra ir viens no veidiem, kā pavērt pasaules redzējumu plašāku un aizspriedumu graušanā bērna, arī pusaudža vecums ir labākā augsne, kad iesēt sēklu krāsainākam dzīves skatījumam, parādot arī starptoņus, ne tikai melnu un baltu.

Laura Vinogradova "Upe"

"Rute ir vecā māja. Tā viņa domā vēl ilgi pēc tam, kad visi ir aizgājuši. Rutei nav bērnu. Viņa negrib bērnus, nekad nav gribējusi. Rute nav strādājusi tālu prom kā Kristofs. Viņa tā īsti nav strādājusi ārpus mājas. Rutei nav rudu un stipru matu. Nav smejošu zobu. Rute ir veca un tukša māja. Saltām ziemas asinīm pilna." /33. lpp./

Lauras Vingoradovas vārds man šķiet jau labi pazīstams, vismaz man. Viņa raksta gan bērniem, gan pieaugušajiem. Sirsnīgās Mežpasakas divās grāmatās caur dzīvnieku pasauli, tiem piešķirot spēju runāt, aizved pie dažādiem morāliem apsvērumiem. Snīpulīša un viņa vecāku stāsts ir mīļš atgādinājums par tuvību un ikdienu ģimenē. Tikmēr krājums "izelpas. Stāsti" pievērsās dažādām nelaimībām. 

Laura Vinogradova "Mežpasakas. Par zalktēnu un stirnu meitenēm"

Ar dēlu jau bijām lasījuši kopā Lauras Vinogradovas "Mežpasakas. Par Meža Susuri, skudrām, Vilceni un Pūces Bērnu" un man ir neizskaidrojama vēlme, lai man mājās būtu visas grāmatas, ja tās iznākušas vienotā sērijā. Kāda runa, metos iekšā arī nākamajos sulīgā un spilgtā meža būtņu piedzīvojumos. Otrais Lauras Vinogradovas un mākslinieces Ineses Ozolas kopdarbs "Mežpasakas. Par zalktēnu un stirnu meitenēm" arī parāda dažādas ētiskās un estētiskās vērtības caur personificētiem dzīvnieku tēliem. Šoreiz pasakas ir divas. Mazais Zalktēns prāto par visu dzīvo radību dažādību un atšķirīgā pieņemšanu.  Nav ko skumt par to, ka esi citāds, jo daba mūs visus radījusi skaistus. Mēs esam tai vajadzīgi tieši tādi kā esam. Savukārt stirnu jaunkundzes mācās savu sakņu apzināšanās nozīmi un mīlestību.

Laura Vinogradova "Mežpasakas. Par Meža Susuri, skudrām, Vilceni un Pūces Bērnu "

Grāmatu izstādē piektdienā bija vairāk vaļas aiziet dzīvajā papļāpāt pie visiem izdevējiem, ar ko mēdzu sazināties par grāmatu eksemplāriem atsauksmēm un tas nepalika bez sekām. Protams, ka mana cerība un vēlme atpakaļ mājās aiznest ja nu vien kaut ko no grāmatu maiņas galda, sašķīda druskās jau ļoti ātri. Viens no guvumiem bija Lauras Vinogradovas "Mežpasakas". Viens no iemesliem nopirkt šo grāmatu, pat īsti neiedziļinoties saturā, bija jau iepazītā autore un viņas stils. Otrs iemesls bija tik ļoti sulīgās un dziļi zaļā krāsā balstītās ilustrācijas (jā, jā, pavasara un vasaras trūkums organismā). Kā priekšā teic nosaukums, "Mežpasakas" galvenie varoņi ir Meža Susuris, skudras, Vilcene un Pūces bērns.

Laura Vinogradova "Snīpulītis no Snīpuļciema"

Neuzbāzīgi krāsaina un vizuāli gaumīga grāmata, kas starp ilustrācijām ietver sirsnīgus un "kopā darīšanu" skaidrojošus stāstus bērniem un viņu vecākiem. Šādi vienā teikumā es varētu raksturot Lauras Vinogradovas grāmatu bērniem "Snīpulītis no Snīpuļciema". Aizgājusi uz rakstnieces jaunākās grāmatas "izelpas. Stāsti" atklāšanas pasākumu, mājās gāju pilnām rokām. "Snīpulītis no Snīpuļciema" bērniem paredzētās literatūras jaunumos man bija paskrējis garām nemanīts un patiess paldies izdevniecībai Zvaigzne ABC, ka šis darbs tomēr ir mani atradis!

Laura Vinogradova "izelpas. Stāsti"

Lauras Vinogradovas grāmatas "izelpas. Stāsti" man midžinājās gar acīm sociālajos tīklos labu laiku līdz sapratu, ka mani uzrunā gaisīgais vāka noformējums, izlasīju anotāciju un nolēmu dot stāstiem iespēju uzrunāt mani. Izrādījās, ka esmu palūgusi izdevniecībai grāmatu izlasīšanai tieši dienu pirms tās atklāšanas pasākuma un tiku uzaicināta arī uz šīm mazajām svinībām. Šī ir Lauras Vinogradovas otrā grāmata. Pirmā grāmata bija bērniem paredzētā "Snīpulītis no Snīpuļciema", par kuru arī rakstīšu blogā. Tā stāstu atklāšanas svētkos pie viena tika tik ļoti labi noreklamēta, ka nespēju turēties pretī un stiepu mājas arī Snīpulīti.