Laura Vinogradova "Vārnas"

"Es atradīšu citu pāreju, man nav jāiet grūtākie ceļi. Drīkst iet arī vieglos, dzīve tāpēc neskaitīsies mazāk vērtīga." 152.lpp.

Laura Vinogradova jau nostiprinājusi savu vārdu latviešu literatūrā ar grāmatām dažādu vecumu lasītājiem. Jaunākais stāsts “Vārnas” izceļ gaismā izstumtību, piederību kaut kam un iederēšanos kaut kur, kā arī aizspriedumus. Šī grāmata “paņēma” mani vairāk ar savu cilvēcību un labestību, pretēji tam poētiskajam mākslinieciskumam, kas bija grāmatā "Upe". 

Man bija pārsteigums, ka pēc man rezervētās grāmatas bija bibliotēkā jādodas uz bērnu nodaļu. Šķita, ka Laura Vinogradova savus garos stāstus raksta pieaugušajiem. Taču palasīju un sapratu iedalījumu. Savus pieaugušā vērtējumus mēs iedēstām saviem bērniem. Literatūra ir viens no veidiem, kā pavērt pasaules redzējumu plašāku un aizspriedumu graušanā bērna, arī pusaudža vecums ir labākā augsne, kad iesēt sēklu krāsainākam dzīves skatījumam, parādot arī starptoņus, ne tikai melnu un baltu.

Dženifera Linna Bārnsa "Mantojuma spēles"

Ko darītu tu, ja pēkšņi saņemtu prāvu mantojumu? Un tie nav kaut kādi nieka daži tūkstoši, bet gan vairāki miljardi dolāru un krietns daudzums īpašumu piedevām. Jāievēro vien daži nosacījumi un mazliet jāpaspēlējas ar pārējiem līdzmantiniekiem. Eiverija ir vienmēr spiedīgos apstākļos dzīvojusi pusaudze, viņas plāns ir izcili pabeigt skolu, lai iegūtu studiju stipendiju un mācītos to, kas nākotnē potenciāli nesīs labus ienākumus.

Teksasas bagātākais cilvēks Tobaiass Hotorns maina Eiverijas ikdienu, izvēloties meiteni par savu galveno mantinieci. Ar savu nāvi svešinieks Eiveriju ne tikai padara stāvus bagātu, bet arī nemitīgi apdraudētu, kā arī iesaista viņu atjautības uzdevumu spēlē. Āķīgās mīklas Eiverijai jāmin kopā ar četriem Tobaiasa Hotorna mazdēliem. Nav grūti iztēloties, cik neapmierināti ar vecā vīra izvēli ir citi ģimenes locekļi.

Laura Knaidla "NePazaudē mani"

Foto no izdevēja Facebook

Rudenī lasīju vācu rakstnieces Lauras Knaidlas (Laura Kneidl) romānu "NePieskaries man" (Berühre mich. Nicht) un dikti sadusmojos par to, ka rakstniece atstāj lasītāju karāties kraujas malā un jāgaida otrā grāmata. Vācu valodā tā jau bija, bet jāgaida bija tulkojums. Esmu sagaidījusi! Burtiski divos vakaros to arī ātri nokraukšķināju kā popkorna paku. Tūlīt, tūlīt otrā grāmata "NePazaudē mani" (Verliere mich. Nicht) jau būs pieejama visiem nepacietīgajiem gaidītājiem, bet man bija iespēja to dabūt vēl pirmsdrukas versijā. Seidžu aizvien moka pagātnes rēgi un Luka gatavs uzklausīt mīļoto, ja vien viņa spētu runāt.

Olga Gromova "Cukura bērns"

"Labs cilvēks var izturēt.

Izrādījās, ka izturēt nav nemaz tik sarežģīti. Nevajag raudāt - ir jāievelk elpa un jānogaida. Ja uzreiz neapraudies, pēc tam to darīt jau ir smieklīgi." /17.lpp./

Tik skaists un izsmalcināts krievu rakstnieces grāmatas "Cukura bērns" vāks slēpj ārkārtīgi aizkustinošu
stāstu. Lai arī par grūtībām un nežēlību, taču caur neizmērojamu gaišumu un labestību. Grāmata paredzēta kā stāsts apmēram pamatskolas vecuma bērniem, vismaz stāstītāja tā autorei novēlējusi - uzrakstīt stāstu bērniem, nevis kārtējās banālās represiju atmiņas. Diemžēl man bail, ka tieši manām pieaugušā acīm tīkamais, estētiskais vāks kavēs grāmatas nonākšanu pie bērniem. Vienlaikus, es nespēju iedomāties grāmatai par vāku neko bērnišķīgāku un šķietami bērna acij krāsaini tīkamāku. Piecus gadus vecās Stellas Nudoļskas stāsts noteikti ir ieteicamā literatūra palielākiem bērniem, pusaudžiem un pieaugušajiem, jo tas ir ne tikai par vēsturi, bet arī par labestību.

"Domāju par to, cik mums tagad grūta dzīve. Kur tētis - nav zināms un kā gan lai viņš mūs atrastu, ja mēs esam tik tālu? Un kālab ar mums nemitīgi notiek kaut kas slikts? Bet mamma diezin kāpēc visu laiku stāsta, ka labo cilvēku apkārt, vienalga, ir vairāk nekā slikto, tikai svarīgi, lai tavs aizvainojums par dzīvi viņus neaizētonu. Kā tad tā - vairāk? Kāpēc tad mēs esam šeit? Un no senās brīnišķīgās dzīves man nekas nav palicis pāri. Asaras birst pašas no sevis.

Kā tā - nekas? Ir palicis galvenais - mamma. Drīz mamma atnāks no darba. Smiesies. Pajokos. Pastāstīs kādu interesantu atgadījumu, kas tai dienā noticis, iekurinās krāsni. Un, darot mājas darbus, dziedās - dziedās visu, ko man gribēsies vēlreiz dzirdēt." /115. lpp./

Edvards van de Vendels "Zilās zāles vasara"

Holandiešu autors Edvards van de Vendels (Edward van de Vendel) radījis romānu pusaudžiem par iemīlēšanos. Neesmu gluži Tiho un Ulivera mīlas stāsta mērķauditorija, bet mani ieinteresēja pieteikums par dažādību, ka grāmata būs diskusiju rosinātāja. Izlasīju un ilgi domāju, ko lai rakstu par to, jo būtībā tā patiešām ir grāmata par pusaudžu mīlestību, bet nekādas lielās diskusijas manā galvā neraisījās. Varbūt esmu pārāk brīva savos uzskatos? Viena alga vai puika vai meitene, visi savos padsmit gados, veidojot pirmās attiecības, pirmās reizes iemīloties vai domājot, ka iemīlas, sadara visādas dumjības.

Džejs Ašers "Trīspadsmit iemesli"

"Neviens skaidri nezina, cik liela ietekme viņam ir uz apkārtējo cilvēku dzīvi. Bieži mums nav ne mazākās jausmas. Un mēs turpinām pieļaut vienas un tās pašas kļūdas." /153.lpp./

Nosaukumu "Trīspadsmit iemesli" jeb "Th1rteen R3asons why" jau biju sev piefiksējusi, bet kā seriālu, ko vēlos noskatīties "kaut kad, kad būs laiks". Tā sanāca, ka Džeja Ašera romāns jauniešiem "Trīspadsmit iemesli" iekļauts lasīšanas veicināšanas programmā Bērnu, jauniešu un vecāku žūrija šī gada sarakstā lasītājiem no 15 gadu vecuma. 

Klejs uz lieveņa atrod pasta sūtījumu ar savu vārdu, bet bez sūtītāja adreses. Kastē ir septiņas audio kasetes, kurās pirms divām nedēļām mirusī klasesbiedrene Hanna Beikere atklāj, kāpēc veikusi pašnāvību. Trīspadsmit iemesli ir trīspadsmit cilvēki (un vēl mazliet visa kā cita).

Autoram Džejam Ašeram ideja par romāna formu radusies audio ekskursijas laikā muzejā. Savukārt temats nācis pakāpeniski, tostarp arī no pieredzes ģimenē. Par romāna tapšanu lasāms grāmatas beigās nodaļā "13 jautājumi Džejam Ašeram". Tā nav ierasta lieta grāmatās, bet šeit, manuprāt, ļoti labi iederas.

Džoanna Ketrīna Roulinga "Nejaušā vakance"

Acīmredzot, Džoanna Ketrīna Roulinga nevēlējās palikt zināma vien kā Harija Potera radītāja. Viņa turpmākos darbus rakstījusi gan ar pseidonīmu, gan ar savu vārdu un manās rokās nonāca viņas pirmais veikums pieaugušajiem "Nejaušā vakance".

Maza Anglijas pilsētiņa Pegforda, tās pārvalde, viena vīrieša - domnieka - nāve un viss no uzskaitītā izrietošais. Stāsts nav diez ko sarežģīts, bet visus pieminētos cieši savijošs, noteikti. Nekā ārkārtīgi jauna grāmatā nav, tie visi ir mūžvecie konflikti - naudīgie pret nabagajiem, slimie pret veselajiem, bērni pret vecākiem un sievas pret vīriem, paaudžu, dzimumu un sabiedrības slāņu konflikti. Katram pieminētajam cilvēkam gan ir kāds noslēpums un viena lielā intriga, kas man personīgi šķita mazsvarīga,bet lika kustēties gandrīz visai pilsētiņai, proti, kurš gan uzvarēs vēlēšanās.

Volfgangs Herndorfs "Čiks"

Visbiežāk pirmais, kas liek man pamanīt grāmatu, ir tās noformējums. Tikai, ja piesaistījis vāka attēls, pagriežu arī grāmatas pēdējo vāku un apskatu anotācijā rakstīto. Šai grāmatai gāju garām vairākas reizes, jo temats "Hitlers pamostas mūsdienās" šķita pārāk apbružāts. Kad šo izvēlēja par Pieci.lv mēneša grāmatu, nolēmu tomēr aci iemest. Un ar Hitleru tam saistība tikai tik daudz, ka romāna darbība noris Vācijā.

Stāsta būtību varētu izstāstīt vienā teikumā.

Anderss de la Mote [geim]

Dienā, kad neko negribas, ieslēdzu lampiņu virteni, iededzu sveci un uzvāru tēju. Ceļojumā uz Zviedriju pabeidzu grāmatu, kuras darbība norisinās Zviedrijā. Noskaņojos, tā teikt. Patiesībā gan grāmata par pašu ziemeļzemi pastāsta maz, arī vides apraksti ir samērā piemērojami arī citām vietām šajā pasaulē. Anderss de la Mote [geim] ir stāsts par spēli, kas ievelk savā varā. Šķiet pazīstami ne? Urzula Poznanski darbā "Erebos. Trilleris" arī raksta par spēli. Erebos ceļo diskā no lietotāja pie lietotāja, bet [geim] pie spēlētāja nonāk kopā ar mobilo telefonu. Tomēr [geim] struktūra ir daudz sarežģītāka un savij ciešāk vairākas notikumu līnijas, kas lasītājam liek nemitīgi sekot līdzi un atcerēties dažas lappuses iepriekš jau lasīto.

Sallija Grīna "Tumšā puse"

Izdevniecība vēsta, ka Salllijas Grīnas "Tumšā puse" kļuvusi par pasaules mēroga sensāciju vēl pirms iznākšanas. Iespējams, ka tā. Es guvu iespēju gan ieskatīties pirmajās grāmatas lapās vēl pirms iznākšanas, gan arī pēcāk izlasīt visu darbu. Šoreiz par to, kas tad gaidāms pēc pirmajām 150 lappusēm. Arī Latvijā ieguldīts ne mazums pūļu, lai "Tumšā puse" kļūtu par patiesi iekārojamu lasāmvielu. Manu ieskatu jau varējāt lasīt blogā šeit.

Lorija Holsa Andersone "Runāt"

Izlasīju grāmatu un uzreiz nezinu ko teikt. Man vienkārši nav viedokļa. Uzreiz. Lorija Holsa Andersone "Runāt" ir emocionāli spēcīgs stāsts diviem saturīgiem vakariem. Tomēr kādas pārdomas man radās pēc šīs grāmatas - ko cilvēkam dod klusēšana? Pie kā galu galā cilvēku var novest klusēšana? Vai Tu to zini? Melinda, šķiet, ir atradusi savu recepti neizmērojama pārdzīvojuma izdzīvošanai un atrisināšanai.

Megija Stīvotera „Trīsas”

Vispirms bija Stefānijas Meieres „Krēsla” un pēc tam Megija Stīvotera nāca ar saviem vilkačiem

Pārsteidzoši daudz līdzību – triloģija, vilkači, bet atšķirība viena - „Krēslā” vēl ir arī vampīri. Neesmu lasījusi Krēslas grāmatu sēriju, bet, spriežot pēc dzirdētā un lasītā, Megijas Stīvoteras darbs ļoti sasaucās ar vampīrsāgu, jo īpaši ņemot vērā to, ka Stīvoteras darbi iznākuši pēc Meieres grāmatām. Tajā pašā laikā Megija Stīvotera nav nekāda iesācēja fantastikas žanrā, pirms vilkačiem viņa bija pieķērusies laumiņām un viņu nežēlīgajai pasaulei. Sazvērestības teorijas nemeklēju, jo nav vērts. Pievēršamies izlasītajam: Megija Stīvotera "Trīsas"

Darba pamatā ir divu pasauļu saskares punkts – ir vilki, ir cilvēki un ir cilvēki, kas top par vilkiem atkarībā no gaisa temperatūras svārstībām. Un, protams, visa pamatā mīlestība.