Joahims Meierhofs "Var krist arī augšup"

Pagājušā gada pavasarī lasīju vācu aktiera, režisora un rakstnieka Joahima Meierhofa (Joachim Meyerhoff) grāmatu "Ak, šī plaisa, sasodītā plaisa" (Ach, diese Lücke, diese entsetzliche Lücke). Toreiz par grāmatu uzrakstīju vien īso atsauksmi Instagram, par ko tagad mazliet žēl. Man stāsts ļoti patika un palika atmiņā uz ilgu laiku. Tāpēc, uzzinot, ka latviešu valodā Gundara Āboliņa tulkojumā iznācis vēl viens Meierhofa darbs, nekavējos to pievienot savai lasāmo grāmatu čupiņai. Arī izlasīju samērā drīz, vien ar atsauksmi slinkoju, taču sapratu, ka nedrīkstu atstāt "Var krist arī augšup" bez garāka ieskata.

Sāra Jēgere un Sāra Mausa "Un pasaule, tā aizlido"

Lieliem soļiem tuvojas vasaras brīvlaiks skolēniem un jau kādu brīdi manas domas dedzina kāda šim laikam ļoti piemērota grāmata. Cik gan dažāds var būt brīvlaiks ikvienam no mums? Jā, jā, arī pieaugušajiem skolas brīvlaiks var ļoti ietekmēt ikdienu. Vācu rakstnieces Sāras Jēgeres (Sarah Jäger) teksts un mākslinieces Sāras Mausas (Sarah Maus) ilustrācijas grāmatā "Un pasaule tā aizlido" (Und die Welt, sie fliegt hoch) ieved lasītāju divu pusaudžu sarakstē par vasaru, par to, kas viņiem aktuāls attiecībās ar vienaudžiem, ģimeni, pasauli un sevi pašu.  Lasiet divreiz! Vispirms "izlasiet" attēlus un tad otrajā reizē pieslēdzieties tekstam. Man šķiet, ka šādi varēsiet sev atklāt vairākas stāsta dimensijas. 

Andreass Šteinhēfels "Ja mans mēness būtu tava saule"

Cik personīgi jūs laižat caur sevi izlasītās grāmatas? Stāstus, ko tās nes sevī? Vai ļaujat pieskarties savai sirdij? Vai atstājat tikai prāta līmenī? Vai salīdzināt autora radīto stāstu ar savu dzīvi, pieredzi? Vai tomēr atstājat rakstīto prāta apziņas līmenī un dziļāk nelaižat? Vācu rakstnieks Andreass Šteihēfels (Andreas Steinhöfel) radījis grāmatu "Ja mans mēness būtu tava saule" (Wenn mein Mond deine Sonne wäre), ko grūti neizlaist caur sirdi. 

Maniem bērniem nav vectēva, man arī īsti nav bijis. Taču jebkura radinieka ilgstoši sniegtās drošības sajūtas zaudējums ir sāpīgs. Ar to jātiek galā. Un grūti pat spriest, kas būtu un ir vieglāk - tikt galā ar pēkšņu zaudējumu vai redzēt ierasto gaistam pamazām. Šteinhāfela stāsts dzīvos blakus Andželas Naneti "Mans vectēvs bija ķiršu koks" un Mihaela de Koka, Kristīnes Ārstenas "Kā vecmamma vislaik samazinājās". Arī Andreasa Šteinhēfela "Ja mans mēness būtu tava saule" ir grāmata gan bērniem, gan viņu pieaugušajiem.

Petra Posterte "Gads, kad ieradās bites"

Trīs pieci astoņi. Šie skaitļi apzīmē jaunas bites rašanos. Tagad es to zinu! Un nākamvasar uz bitēm savā dārzā skatīšos pavisam atšķirīgu skatu. 

Pēdējais laiks bijis ļoti saspringts darba vietā, tāpēc grāmatas lasīt sanācis gausi - pāris lappuses vakarā, jau gultā esot, un miegs klāt, neatkarīgi no izvēlētās lasāmvielas. Vācu autores Petras Postertes grāmata bērniem "Gads, kad ieradās bites" bija mana sabiedrotā šajā piesātinātajā laikā. Šajā stāstā divpadsmit gadus vecā Jozefīne jeb Jozija manto vectētiņa bišu saimi. Tas varbūt nebūtu nekas dīvains, ja Jozija nebūtu pilsētniece. Katra grāmatas nodaļa ir viens mēnesis un gada garumā Jozija ne tikai apgūst biškopību, bet arī noskaidro, kāpēc opis veicis dīvainu izvēli bites novēlēt tieši viņai.

Bernhards Šlinks "Priekšlasītājs"

Biju lasījusi, ka Bernharda Šlinka (Bernhard Schlink) romāns "Priekšlasītājs" (Der Vorleser) ir viena no grāmatām, kas mūža laikā obligāti jāizlasa. Kādam tas pat bijis visu dzīvi mainošs darbs. Latviešu valodā "Izdevniecība AGB" 2002. gadā izdotā versija šai grāmatai man nebija pieejama, tāpēc ļoti priecājos, kad ieraudzīju, ka "Priekšlasītājs" 2020. gadā izdots vēlreiz "Zvaigzne ABC" paspārnē un tapis atkal pieejams.

Nevaru noliegt, ka grāmata patiesi ir lieliska! Tajā ir holokausts, mīlestība, kauns, kritika iepriekšējai paaudzei un analfabētisms. Lieli temati, ja tā var teikt, taču iekļauti nelielā apjomā. Par to vien autors apbrīnojams. Berhnards Šlinks ir ne tikai rakstnieks, bet arī Vācijā labi pazīstams tiesību zinātnieks un praktiķis. Autors strādājis par tiesnesi, pasniedzis tiesību filozofiju un publiskās tiesības vairākās universitātēs, piedalījies dažādu tiesību aktu izstrādē. Šādā ziņā no Šlinka grāmatā ir ļoti daudz gan galvenajā varonī, gan viņa ģimenes locekļos. Vai arī pārējos aspektos? Nav ne jausmas.

Laura Knaidla "NePazaudē mani"

Foto no izdevēja Facebook

Rudenī lasīju vācu rakstnieces Lauras Knaidlas (Laura Kneidl) romānu "NePieskaries man" (Berühre mich. Nicht) un dikti sadusmojos par to, ka rakstniece atstāj lasītāju karāties kraujas malā un jāgaida otrā grāmata. Vācu valodā tā jau bija, bet jāgaida bija tulkojums. Esmu sagaidījusi! Burtiski divos vakaros to arī ātri nokraukšķināju kā popkorna paku. Tūlīt, tūlīt otrā grāmata "NePazaudē mani" (Verliere mich. Nicht) jau būs pieejama visiem nepacietīgajiem gaidītājiem, bet man bija iespēja to dabūt vēl pirmsdrukas versijā. Seidžu aizvien moka pagātnes rēgi un Luka gatavs uzklausīt mīļoto, ja vien viņa spētu runāt.

Aleksandrs Štefensmeijers "Līzelotei nenāk miegs"

Govij Līzelotei nenāk miegs kaut visi pārējie lauku sētā jau guļ. Viņa meklē savu miegu, traucējot gulēt citiem. Blakus saimniecei gultā par šauru un vispār gulta govi nespēj izturēt, pastnieks nakts vidū zvana uzmodināts ir apmulsis, cūkām prātā iesēts nemiers, bet kaza un ponijs padodas bailēm, savukārt vistu kūts vispār ir pagalam. Kuram gan nav zināma šī problēma ar miera atrašanu pirms miega? Ikkatram noteikti tā kaut reizi gadījies. 

Pie dažādiem izdevējiem latviešu valodā izdotas vairākas vācu rakstnieka Aleksandra Štefensmeijera  (Alexander Steffensmeier) grāmatiņas par govi Līzeloti. Jaunākās divas par to, kā Līzelote negribēja mazgāties un kā viņai nenāca miegs, meklējamas Latvijas Mediju klāstā.  Papētījusi, kas ir tas, ko turu rokās - izrādās, ka citās valstīs un arī paša autora dzimtenē Līzelote ir ļoti veiksmīgs biznesa projekts. 

Laura Knaidla "NePieskaries man"

Izdevniecība "Latvijas Mediji" man piedāvāja izlasīt kaut ko, kas vēl pat nav nodots drukāšanai. Vācu rakstniece Laura Knaidla (Laura Kneidl) uzrakstījusi romānu jauniešiem "NePieskaries man" (Berühre mich. Nicht), kas līdz ar tā turpinājumu bijuši "Spiegel" bestselleru sarakstā. Latviešu valodas tulkojuma vāciņu vēl neesmu redzējusi, taču, spriežot pēc oriģinālizdevuma vāka (rozā ziedi, kaligrāfisks fonts), mani sagaida romantisks ceļojums. Taču aiz rozēm jāspēj saskatīt tematiski ļoti spēcīgs darbs - par to, kas paliek neredzams pat tuvākajiem cilvēkiem, par traumām, ko uz mūžu atstāj cita cilvēka ļaunprātība un par to, ka upurim ir jāmācās runāt, runāt un vēlreiz runāt, lai kā tas uzplēstu visas rētas.

Stāsta galvenā varone Seidža ilgstoši piedzīvojusi seksuālo vardarbību, taču, sagaidījusi 18 gadu vecumu, beidzot izraujas no pāridarītāja valgiem. Vismaz fiziski. Prāts vēl aizvien tur Seidžu tumsas gūstā. Seidža jūt paniskas bailes pret visiem vīriešiem izņemot bērnus, slimus un vecus vīriešu dzimtes pārstāvjus. Aizbēgusi pāri pusamerikai, Seidža ir vientuļa, bez naudas un nobijusies. Jau pirmajās dienās Seidžai palaimējas iegūt draudzeni, bet viņa "nāk komplektā" ar brāli, kurš ir visa biedējošā iemiesojums. Virpuļu virpuļiem, bet beigās tieši viņš, Luka, izrādās jaunās meitenes glābiņš. Luka un vēl arī psihoterapijas seansi. 

Mariana Lekija "Ko var redzēt no šejienes"

Vai esat pamanījuši tādu pelēcīgi dūmakainu grāmatas vāku, no kura mistiskās miglas raugās ziņkārīgas piemīlīga zvēra acis? Man vācu rakstnieces Marianas Lekijas romāns "Ko var redzēt no šejienes" iekrita acīs ar šo mākslinieces Gitas Treices radīto miglas apvīto skatienu, kas tevī raugās gluži kā no īsta meža. Savukārt anotācija sākumā atstāja diezgan vienaldzīgu, tomēr nolēmu dot grāmatai iespēju. Šī grāmata man uzdāvināja tādu dzejiski, romantiski apcerīgu noskaņu, bet īstu skaidrību neviesa, mazliet ievedot miglā.

Fabiola Nonna, Lūkass Veidenbahs, Joelle Tourloniasa "Pavisam jauns stāsts par mopsi Karlu, kas piepeši tika pie ģimenes"

Grāmatiņas bērniem par amizanto mopsi Karlu iepriekš jau biju pamanījusi grāmatnīcu plauktos, taču

nebiju tās iegādājusies savam bērnam. Tās bija piesaistījušas manu skatienu ar dzeltenīgi brūno krāsu gammu, taču dīvainā kārtā vienmēr, tās pašķirstījusi, noliku atpakaļ plauktā. Neprotu izskaidrot, kas šajās grāmatās mani nebija aizvedis līdz kasei. Un tagad, izlasījusi kopā ar dēlu izdevniecības piedāvāto jaunāko stāstu par mopsi Karlu, varu secināt, ka velti biju vilkusi tik ilgi iepazīšanos ar šo jauko šuneli.

Pirmā grāmata "Stāsts par Mopsi Karlu, kas pazuda un laimīgi atgriezās mājās" latviešu valodā iznāca 2016.gadā, pērn izdota otrā "Jauns stāsts par Mopsi Karlu, kas neprātīgi iemīlējās un atrada draudzeni" un nupat iznācis trešais turpinājums stāstam par mopša Karla dzīvi "Pavisam jauns stāsts par mopsi Karlu, kas piepeši tika pie ģimenes". Tieši ar šo jaunāko grāmatu mēs iesākām draudzību ar Karlu. Karls un Paula dzīvo ar savu saimnieci, pie viņiem pārvācas dzīvot arī Karla lielā mīlestība Koko un sirsnīgajās mājās vieta atrodas arī Paulas vecajam draugam Pēterim. Turklāt pavisam drīz Karla un Koko ģimene kļūst vēl kuplāka un ikdiena patīkamām rūpēm piepildītāka. Mazie suņu bērni ir niķu un stiķu pilni, bet lielā ģimenē dzīvot taču ir tik jauki - vienmēr ir kāds, ar ko padauzīties vai samīļoties.

Jans Birks "Sāra un Sprogainis. Ponijs uz četrām ķepām"

Sāra ir apmēram 6 vai 7 gadus veca meitene, varbūt viņai ir nedaudz vairāk gadu, bet varbūt arī mazāk, jo Jans Birks to par savu galveno tēlu nav atklājis. Vēl Sāra ir nupat pārvākusies uz jaunu dzīvesvietu un, kamēr mamma virtuvē trokšņo ar urbi, meitēns dodas apskatīt, kas notiek jaunajā pagalmā. Izrādās, ka daudzstāveņu bērni nav diez ko draudzīgi un Sāru negrib tā bez vārda runas uzņemt savā lokā. Kamēr mamma dienās pēc nakts maiņām guļ un Sārai jābūt klusai, meitene alkst kāda, ar ko būt kopā, viņa grib īstu draugu un tas viņasprāt varētu būt zirgs. Viena skāde - zirgs neietilps liftā, bet ponijs gan varētu tur ietilpt! Pie sava dzīvnieku pasaules draudziņa Sāra tiek jau drīz vien jo viņa ir apņēmīga jauna būtne. Izrādās, ka arī cilvēku pasaulē viņai var būt draugi, tikai skarbā pagalmu vide ir jāiekaro ar kādu noderīgu varoņdarbu. 

Vācu mākslinieks un rakstnieks Jans Birks grāmatā "Sāra un Sprogainis. Ponijs uz četrām ķepām" ir radījis stāstu par pavisam reālu pasauli un problēmu, ar ko vismaz kādreiz dzīvē var saskarties katrs mazs bērns - jaunu draugu iegūšanu jaunā, vēl nezināmā vidē, kur vēl nav skaidri visi "spēles" noteikumi. Un kā jau bērniem paredzētā stāstā - beigas ir laimīgas - Sārai ir draugi. 

Jakobs Aržuni "Idioti. Piecas pasakas"

No pasakām cilvēks neizaug nekad. Ar pasakām mazs cilvēkbērns iesāk pazīšanos ar grāmatu pasauli, bet pieaugušais caur pasakām var iepazīt sevi pašu. Nejaušs atradums drauga grāmatplauktā. Vācu rakstnieks Jakobs Aržuni caur savām modernajām mūsdienu pasakām liek palūkoties uz sevi kā idiotu - vienu no daudzajiem.

Pieci cilvēki piecās krīzes situācijās un katram viena feja ar vienu iespēju vēlēties kaut ko. Tas ir Jaobs Aržuni un viņa grāmata "Idioti. Piecas pasakas"