Džonatans Haids “Trauksmainā paaudze”

Kad lasīju Džonatana Haida (Jonathan Haidt) grāmatu “Trauksmainā paaudze” (The Anxious generation), pieķēru sevi, ka daru to ļoti lēni. Pat sajutos vainīga – kāpēc lasu pa vidu prozu, kāpēc nepabeidzu ātrāk? Bet tad sapratu – šī nav grāmata, ko “izraut cauri” prāta atslābumā. Tā ir grāmata, kur ik pa laikam jāapstājas. Jāapdomājas. Jāpalūkojas uz sevi, uz saviem bērniem, uz pasauli, kurā dzīvojam.

Lasot, ik pa brīdim nācās padomāt – vai es atpazīstu sevi, savu ikdienu, savus bērnus? Vai mana bērnu audzināšana ir cīņa vai komandas sports?

Kad ekrāns aizstāj dzīvi

Viens no spēcīgākajiem grāmatas uzstādījumiem – pieredze ekrānā nav vienlīdzīga ar pieredzi reālajā dzīvē. Bērnu smadzenes attīstās, gaidot noteiktus impulsus un situācijas, un tieši tāpēc digitālā mijiedarbība atstāj robu cilvēka personībā.

Vita Kalniņa "Pirmās attiecības cilvēka dzīvē"

Ģimenes psihoterapeites Vitas Kalniņas grāmata "Pirmās attiecības cilvēka dzīvē" pie manis atnāca, kad manam pirmajam bērnam jau bija divi gadi. Dāvanu ar prieku saņēmu, bet izlasīt tā arī tobrīd vairs nešķita būtiski. Ģimenē ienākot otrajam bērniņam, beidzot atradu laiku arī šai grāmatai. Pirms turpinu ar pārdomām par "Pirmās attiecības cilvēka dzīvē", atstāšu še sākumā domu, ko paņēmu sev no Vitas Kalniņas lekcijas par to, kāda mamma vēlos būt - nav iespējams radīt tik daudz bērnu, lai vienreiz beidzot ar vienu bērnu VISU izdarītu pareizi. Šī doma palīdz man neiekrist pārāk dziļos pašpārmetumos, kad analizēju savas attiecības ar vecāko dēlu un to, kā kopā veidojāmies un turpinām attīstīties kā ģimene. 

Dace Taurīte "Burtu balle"

Jau kopš pavasara mūsu mājās dzīvo dzejas grāmata "Burtu balle". Tās autore Dace Taurīte ir pirmsskolas pedagoģe un četru bērnu mamma. Grāmatas jautrie dzejoļi veidoti tā, ka katrs vārds tajos sākas ar vienu konkrēto burtu un visi dzejoļi kopā veido alfabētu. Šis ir ne tikai paņēmiens, kā "iesēdināt" burtiņu bērna atmiņā aizraujošā un asociatīvā veidā, bet arī izmantojams kā mēles veiklības treniņš. Turklāt jāpastrādā ir ne tikai bērnam, bet arī vecākam, šos dzejoļus priekšā un kopā lasot. Ilustrāciju autore Dace Broka.

Grāmatu var izmantot kopā ar darba burtnīcu, kura palīdz nostiprināt iegūtās zināšanas arī rakstāmā formā. Klasiski - katram burtam veltīta sava lappuse, kurā ir izkrāsojams attēls, zilbēs sadalīta divrinde drukātiem burtiem un iespēja trenēt roku lielā un mazā rakstītā burta vilkšanā, vispirms pārvelkot šablonu un nākamajā rindā jau rakstot visu burtu patstāvīgi.

Adele Fābere un Eleina Mazliša "Kā runāt ar bērniem, lai bērni klausītos un kā klausīties, lai bērni runātu"

"... tikt galā ar jūtām ir māksla nevis zinātne." /52.lpp./ 

Adeles Fāberes un Eleinas Mazlišas grāmatu "Kā runāt ar bērniem, lai bērni klausītos un kā klausīties, lai bērni runātu" saņēmu brīdī, kad jutos vissliktākā māte pasaulē, kā sabojājusies plate, kuras bērns ne velna nedzird. Vai pēc izlasīšanas es jūtos labāk? Ne gluži. Grāmata nav brīnumlīdzeklis. Tomēr tā paliks man pie rokas vēl krietnu laiku, pašķirstīt, atgādināt sev, motivēt sevi, sajusties labāk. Tagad man ir aptuvens plāns, kā mēģināt tikt ārā no "sliktās, bļaujošās mātes" lomas. Vislielākos strīdus bērnu un pieaugušo starpā, manuprāt, rada nespēja tikt galā ar savām jūtām - gan vecākiem, gan bērniem.  Viens vakars bez strīda ir liels sasniegums ceļā uz daudziem vakariem.

Patiesi tikt galā ar jūtām ir īsta māksla, taču ļoti noder, ja mākslas apgūšanai tiek dotas kādas teorētiskas vadlīnijas un pamatprincipi. Vienlaikus jāatzīst, ka līdz ar plašākām zināšanām brīžos, kad noraujos no sava iedomātā pozitīvā kursa, mieles un pretīgums pret sevi par vājuma mirkli ir divtik liels. Pašpārmetumi, ka nespēju izdarīt tā, kā esmu lasījusi un dzirdējusi pareizi esam, izaug kā milzīgi kalni. Tad nākas saņemties un dzīvot tik tālāk, jo mēs neatkārtosim mūsu vecāku pieļautās kļūdas, bet mums vienmēr būs iespējas radīt pašiem savējās. Es daru labāko, ko šobrīd spēju sava bērna labā. Esmu gana laba mamma.

Bērnu grāmatas Ziemassvētku un sniega gaidīšanai

Jau mazliet ieskicēju kā mums ir ar tām grāmatām mājās pirms Ziemassvētkiem, kad rakstīju par somu rakstnieka Mauri Kunnasa "Ziemassvētku vecītis". Šī mūsu mājās ir jaunākā Ziemassvētku noskaņas grāmata un vēlreiz par to plaši nerakstīšu. Šī ir Ziemassvētku vecīša dzīvi, ikdienu un darbu plaši skaidrojoša grāmata, bet jo īpaši dēlam patīk, ka Ziemassvētku vecītim ir, citēju: "Lidmašīna, ko rūķi paši vada". Un vēl no šīs grāmatas ksaidrs, ka vecītim ir ļoti daudz darba, visu gadu jāstrādā un jāstrādā, bet rūķi visu redz un novēro. Taču nolēmu salikt vienā ierakstā visas pirmssvētku grāmatas, kas mūsu mājās dzīvo jau no iepriekšējiem gadiem un tiek sezonāli izliktas priekšplānā svētku noskaņas radīšanai.

Mauri Kunnass "Ziemassvētku vecītis"

Mans bērns (tāpat kā visi bērni) ārkārtīgi gaida Ziemassvētkus un sniegu. Lai lieki nesāpinātu mazo sirsniņu par to, ka svētki vēl tālu un no sniega vēl ne smakas, līdz decembrim biju noslēpusi visas Ziemassvētku grāmatas un tās, kurās ir runa par sniegu. Līdz ar decembri pamazām velku ārā gan iepriekš lasītās, piemēram, pērnā gada jaunumu Lēlo Tungalas "Sniegavīra Ludviga laime" vai sen izdotu izdevniecības "Egmont" biezo lapu grāmatu par Ziemassvētku vecīti, kurš dāvanas piegādā lidojošā sniega motociklā, kā arī pērn pirms ceļojuma iegādātu apgāda "Madris" biezo lapu grāmatu ar sīko detaļu meklēšanu, kuras autore Suzanne Gernhoizere (par abām pēdējām laikam neesmu rakstījusi). 

Ar dēlu šogad esam kopīgiem spēkiem uzrakstījuši vēstuli Ziemassvētku vecīša birojam Ziemupē. Nezinu, kā Ziemupes rūķiem ar atbildēšanu, tāpēc ziedoju palīdzībai vardarbībā cietušajiem nodibinājumā "Centrs Dardedze", lai dēls saņem arī atbildi. Starp citu, manuprāt, lieliska iniciatīva darīt labu un saņemt labu caur "Centrs Dardedze" iniciatīvu "Citāda dāvana". Vēl ir iespēja piedalīties arī pašam! Savukārt par grāmatām atkal parunājot, šogad esmu papildinājusi grāmatu plauktu gan ar Zvaigzne ABC no jauna izdoto Margaritas Stārastes "Ziemas pasaka" (par to varbūt taps cits bloga ieraksts), gan vēl vienu šī paša apgāda no jauna izdotu grāmatu - somu rakstnieka Mauri Kunnasa darbu "Ziemassvētku vecītis".

Simona Deivisa "Montesori mazulis"

"Mazu bērnu iesaistīšana nozīmē, ka darbs norit nekārtīgāk un lēnāk. Taču mēs veidojam saikni un
atmiņas, kas nepazudīs  visu mūžu. Tie no mums, kas cenšas atrast tam vaļu dienās un nedēļās, kas aizpildītas ar darbu un sadzīves lietām, var sākt ar brīžiem, kad mums ir laiks. Tas var nozīmēt stundas vai divu stundu izbrīvēšanu katrā nedēļas nogalē, kad paliekam mājās un kopā mazgājam veļu vai cepam kūku, aprūpējam telpaugus vai strādājam dārzā. Jāņem vērā, ka darbdienās mums var nebūt tik daudz laika vai pacietības, lai ļautu bērniem palīdzēt ēdiena gatavošanā, taču viņus var iesaistīt galda klāšanā, pašiem sava dzēriena ieliešanā pie vakariņām un šķīvja aiznešanā līdz izlietnei pēc maltītes. Varam sākt ar to, kas mums patīk vislabāk un ko labprāt darītu kopā ar bērniem" /101.lpp./

Mans mazulis jau vairs nav mazulis pedagoģes Simonas Deivisas izpratnē, jo mazulis ir līdz trīs gadu vecumam. Tomēr arī man kā četrus gadus veca bērna mammai viņas grāmatas "Montesori mazulis" tulkojums bija gan interesants, gan šur tur noderīgs. Simona Deivisa ir austrāliešu izcelsmes Montesori pasniedzēja kura dzīvo Nīderlandē. Savukārt, ja man kāds jautā, kas ir Montesori, tad vienā teikumā varētu atbildēt, ka tā ir: metode, kā bērnus audzināt patstāvīgus un par sevi pārliecinātus cieņpilni, nesagraujot viņu psihi. Montesori nav tikai ļoti dārgas, īpašas rotaļlietas un laikietilpīga aktivitāšu kartīšu laminēšana. Montesori vispirms ir domāšanas veids un pastāvīgs mācību process arī pieaugušajam. Turklāt jau pirmajā rindkopā pievienošu savu pārdomu graudu: Montesori pedagoģijai nav jābūt izņēmumam un ekstrai, tikai īpašās pirmsskolas izglītības iestādēs un maksas privātskolās. Man šķiet, ka tai jābūt normai! Ar cieņu visos dzīves aspektos - arī pieaugušo dzīvē.

Aleksandrs Štefensmeijers "Līzelotei nenāk miegs"

Govij Līzelotei nenāk miegs kaut visi pārējie lauku sētā jau guļ. Viņa meklē savu miegu, traucējot gulēt citiem. Blakus saimniecei gultā par šauru un vispār gulta govi nespēj izturēt, pastnieks nakts vidū zvana uzmodināts ir apmulsis, cūkām prātā iesēts nemiers, bet kaza un ponijs padodas bailēm, savukārt vistu kūts vispār ir pagalam. Kuram gan nav zināma šī problēma ar miera atrašanu pirms miega? Ikkatram noteikti tā kaut reizi gadījies. 

Pie dažādiem izdevējiem latviešu valodā izdotas vairākas vācu rakstnieka Aleksandra Štefensmeijera  (Alexander Steffensmeier) grāmatiņas par govi Līzeloti. Jaunākās divas par to, kā Līzelote negribēja mazgāties un kā viņai nenāca miegs, meklējamas Latvijas Mediju klāstā.  Papētījusi, kas ir tas, ko turu rokās - izrādās, ka citās valstīs un arī paša autora dzimtenē Līzelote ir ļoti veiksmīgs biznesa projekts. 

Ketija Deinesa un Rasels Teits "Izzini laikapstākļus un klimatu"

Vienu dienu pirms apmēram pusgada dēls man pajautāja, kā rodas vējš. Un visas zināšanas man bija no galvas izpūstas kā ar pamatīgu orkānu. Godīgi atbildēju, ka es īsti nezinu, bet es noteikti sameklēšu un pastāstīšu. Apjautājos Twiterī, kā saprotami dēlam trīsgadniekam šo jautājumu izskaidrot un viens no praksē pārbaudītiem ieteikumiem bija Ketijas Deinesas un Rasela Teita enciklopēdija "Izzini laikapstākļus un klimatu". Liels paldies par šādu lielisku ieteikumu, jo es visām grāmatām arī nespēju izsekot līdzi.

Tā ir enciklopēdijas tipa grāmata ar vairāk nekā 100 atveramiem lodziņiem. Pašķirstīju šo darbu grāmatnīcā un sapratu, ka grāmata varētu būt atbilstoša manām vajadzībām un dēla izpratnes līmenim. Grāmata sākas ar to, kā veidojas laika ziņas. Pēdējā laikā dēls vakaros arī pievērš uzmanību laika ziņām televīzijā un nokomentē, kāds laiks gaidāms nākamajā dienā un brīvdienās. Tālākajos atvērumos uzzinām, kā rodas laikapstākļi, kāds ir klimata joslas, par sauli un gaisu, mākoņiem un nokrišņiem, mežonīgiem vējiem, ledainu aukstumu un noslēgumā arī par klimata pārmaiņām.

Anna Ļenasa "Krāsu Mošķis"

Katalāņu izcelsmes autores Annas Ļenasas grāmata "Krāsu mošķis" iekļauts lasīšanas veicināšanas programmas Bērnu, jauniešu un vecāku žūrija 2020. gada programmā lasītājiem vecumā no pieciem gadiem. Mēs tai būtu pieķērušies agrāk vai vēlāk tieši BJVŽ dēļ, bet sanāca ātrāk, jo izdevējs, sūtot man citu grāmatu, pārsteidza arī ar "Krāsu mošķi" bērnam paciņā. Tā ir ļoti plāna, piecgadniekam piemērota izmēra un apjoma grāmatiņa, kas iepazīstina bērnu ar emocijām. Taču šī iepazīstināšana veidota ļoti interesantā, asociatīvā veidā. Izmēģinājuši grāmatu ar dēlu, secinu, ka arī nepilnu četru gadu vecumā tā ir ļoti universāls palīglīdzeklis un aizraujoša izklaide, kas sniedz arī zināšanas.

Kā sākt lasīt ar bērnu - mūsu pieredze

Viens no bērna grāmatu plauktiem ar "ejošajām" grāmatām

Mūsu ģimenē vislielākais grāmatu tārps esmu es, lai arī ne vienmēr sanāk lasīt tik daudz kā gribētos. Man šķiet, ka literatūra daudz devusi manai izaugsmei, vārdu krājumam, izpratnei par lietām un pasaules skatījumam kopumā. Grāmatas vienmēr esmu uztvērusi ne tikai kā brīvā laika aizpildītāju, bet gan kā pašizaugsmes veidu. Svarīgi, ka es redzēju, kā grāmatas lasa mana mamma un brālis. Viņiem abiem pie gultas vienmēr bija vairākas grāmatas lasīšanas procesā. Grāmatas mūsu mājās pirka, lasīja un lika plauktos. Tāpēc cenšos būt labais piemērs savam bērnam un lasīt grāmatas, kad viņš to redz.

Mirklis klusuma ap divu gadu vecumu

Lasīt vecmamma mani iemācīja, kad man bija četri gadi. Visu uzskaitīto un neuzskaitīto ieguvumu dēļ man ir liela vēlme, lai grāmatas mīl un savā labā izmanto arī mans bērns. Neizskatās, ka viņš būs lasītpratējs tikpat agri kā es, bet tas nemaina to, ka grāmatas var mīlēt, arī burtus vēl nepazīstot. Vairākas draudzenes, kurām ir nedaudz jaunāki bērni, man vaicājušas, kā un kad sāku lasīt bērnam. Daudz ko no laika, kad sāku dēlu iepazīstināt ar grāmatām, neatceros, bet man ir piezīmes. Kādu laiku, krājot jautājumus, saglabājot savas atbildes draudzenēm, pārskatot savus pierakstus, prātā pamazām veidoju arī bloga ierakstu par šo tematu. Te nu tas ir.

Carl-Johan Forssen Ehrlin "Zilonīte, kura ļoti gribēja aizmigt"

Cik gan radošs un izdomas bagāts ir mazs bērns, kurš negrib iet gulēt! Jā, arī mūsmājās. Mēs mēģinājām padomus par rituālu ievērošanu, rutīnu utt. bla bla bla, bieži vien attopoties ar to, ka midzinošais vecāks pats iemidzis lielajā gultā, bet bērns vēsā mierā aizgājis atpakaļ uz viesistabu paspēlēties vai ielīst azotē otram vecākam. Attiecīgi nosacīti brīvā vakara daļa midzinošajam/iemigušajam vecākam sačakarēta un pakāsta, bērns neiemidzis un vispār viss slikti. Beigās vienīgais veids, kā bērns ir ar mieru iemigt pirms iemieg vecāki paši, ir viesistabā uz dīvāna azotē vecākam. Protams rutīna un ritualitāte tiek ievērota - vakariņas, vannošanās, nakts drēbju "dancis", "miera laiks" (iekļauj puzles vai līdzīgas klusās spēles, grāmatu lasīšanu pašam vai vecāku izpildījumā), ielīšana azotē. Dažreiz vēl jālasa priekšā grāmata, dažreiz pietiek paturēt rociņu, bet fiziskam kontaktam jābūt vienmēr. Tā nebūšu es, ja neizmēģināšu sava vakara uzlabošanai kaut ko daudz ieteiktu, precīzāk sakot, Twiterī daudz ieteiktu un slavētu grāmatu. Metos ar skubu pasūtīt e-veikalā zviedru autora Carl-Johan Forssen Ehrlin (kura vārdu nez kāpēc nelatvisko) "Zilonīte, kura ļoti gribēja aizmigt".

Grāmatas anotācija, apraksts un dažas Twitter mammas sola maģisku bērna iemigšanu jau pēc dažām izlasītajām lappusēm (sākumā gan esot jāizlasa visa grāmata un ar laiku sanākot tikt arī pie gandrīz momentānas aizmigšanas). Pretī stājās citas Twitter mammas un tēti, kuri rakstīja, ka tā grāmata neko nemaina bērna iemigšanas ātrumā vai pat uzlabo vecāku pašu iemigšanas spējas.

Lina Žutaute "Kika Mika un aizbēgušās ausis"

Kikas Mikas piedzīvojums ar aizbēgušām ausīm ir vēl viens ierocis manā pedagoģiskajā arsenālā. Grāmatnīcā krāsaino darbu ar man tajā brīdī tik aktuālo problēmu ieraudzīju nejauši un sapratu, ka tā ir "zīme no augšas". Īsāk sakot, mūsu bērnam "nestrādāja ausis" un es jau biju izmisumā, ka tas ir ne-iz-tu-ra-mi!! Izlasījām ar bērnu grāmatu un abi sapratām - ausis laiku pa laikam aizbēg! Tas ir tikai posms, tas ir tikai posms, tās ir īslaicīgas grūtības, tā notiek ar visiem bērniem. Aptuveni šādi skanēja mana mantra pašai sev un aizvien dažreiz to galvā sev skaitu, lai mazliet nomierinātos. Savukārt vakarā atrodam Kikas Mikas stāstu par pazudušajām ausīm, kopā mazliet pasmejamies un, jau mazliet atvilkuši elpu, apspriežam pa dienu notikušos kašķus.

Lina Žutaute "Kika Mika un Nekārtības rūķītis"

Mazā meitene ar viegli izrunājamo vārdu Kika Mika mums bija pazīstama jau no enciklopēdijas, savukārt vārdu salikums "nekārtības rūķītis" bija manīts kaut kur sociālajos tīklos. Ieraudzījusi grāmatu veikala plauktā, paķēru to ziņkārības vadīta. Būtībā to nebiju arī plānojusi uzreiz bērnam dot, gribēju vispirms izpētīt pati, saprast, kā to pielietot ar pedagoģisku pievienoto vērtību, bet īsti nesanāca. Dēls grāmatu ieraudzīja manā iepirkumu maisā, pieprasīja un kādu laiku nelaida vaļā, lai arī nesaprata, par ko tajā ir. Nācās to ņemt līdzi pat uz veikalu. Nekārtības rūķītis bija iekarojis bērna sirdi no pirmajiem skatieniem. Savukārt, noklausījies vakara lasījumu no šīs grāmatas puika nedaudz atvēsa pret Nekārtības rūķīti. Viņam "pieleca", ko mamma mēģina panākt - mazliet kārtības mājās - un te nu mūsu izpratne par kārtību nesaskan.

Kikas Mikas enciklopēdija. Iepazīsti sevi un pasauli!

Dēla pirmajā dzīves gadā mēs katru mēnesi nopirkām viņam pa grāmatiņai un katrā ierakstījām arī novēlējumu, tā izveidojot pamatu viņa paša bibliotēkas plauktiņam nākotnei. Savā ziņā uz šādu iekšējo tradīciju "pavilkās" arī radinieki. Viena no omēm Kikas Mikas enciklopēdiju uzdāvināja dēla pirmajos Ziemassvētkos, kad līdz tās lasīšanai bija vēl krietni jāpagaida. Sasniedzis apmēram trīs gadu vecumu, bērns sāka šo grāmatu pats ņemt laukā no plaukta un mēs ik pa laikam to palasījām. Šajā grāmatā ir daudz nodaļu un labi, ka kaut kā spējam vienoties, ka izlasīsim vienu lielo tematu un  tad metīsim mieru, iesim gulēt. Dēlam parasti ir tendence nepadoties pie vienas grāmatas izlasīšanas vai, biezākām grāmatām, pie vienas nodaļas. Bet, kurš bērna gan nav mēģinājis šādi attālināt miega laiku? Īpaši iemīļota Kikas Mikas enciklopēdija kļuva tad, kad tād uzradās arī dārziņā. Sajūsmas pilns izsauciens: "Mums tāda ir dārziņā!" nebija apslāpējams ar manu kuslo mēģinājumu norādīt, ka mājās tāda ir jau seeeeeeeen, sen. Ja vien šāds atklājums rada prieku bērnam un veicina interesi par konkrēto grāmatu, neiešu strīdēties pretī.

Eve Hietamies "Tētis diviem"

Pikets pie izdevniecības man nebija jārīko, pat jāgaida bija salīdzinoši neilgi un somu rakstnieces Eve Hietamies otro grāmatu par Anti un Pāvo Pasaneniem "Tētis diviem" varēsim lasīt jau šajā pavasarī, bet es esmu to izlasījusi vēl pirms tulkojums nonācis uz papīra. Liels paldies izdevniecībai par šādu patīkamu bonusu dzīvē! Turklāt pie manis ieradās versija vēl bez ISBN numura un ar "xxx" korektora, literārā redaktora un fotogrāfiju apzīmējumu vietā. Tāpēc arī šoreiz bloga ierakstu ilustrēju ar somu valodas versijas vāku.

Pirmā daļa "Tētis uz pilnu slodzi" iepazīstināja ar Anti Pasanenu, kura sieva Pija dažas dienas pēc dzemdībām iesēdās taksometrā un aizbrauca. Tāds sīkums - Anti palika viens ar dažas dienas vecu zīdaini uz rokām. Otrajā daļā "Tētis diviem" (un Tarhapäivä nav nekāda nieru diena vai dārziņdiena, kā es centos ar gūgli saprast pēc pirmās grāmatas izlasīšanas) lasītājs turpina dzīvot līdzi tēva un dēla ķibelēm un ikdienai. Pāvo nu jau ir pieci gadi, viņš nav nomušīts vai neglābjami sakropļots, Anti viņu aizvien audzina viens, tēvs ir atgriezies darbā, savukārt dēls iet dārziņā, kur ik pa laikam uzrodas lapiņas, lapiņas, lapiņas un uz tām ļoti svarīga informācija. Dzīve rit savu gaitu līdz pēkšņi Anti nākas uzņemties rūpes par vēl vienu bērnu. Labi vismaz, ka Tertu ir Pāvo vecuma un šķietami diezgan pazīstams bērns. Anti šādās situācijās neiekuļas, viņš tajās tiek ierauts - tā ir frāze, kas tiek atkārtota vairākas reizes un ir ļoti trāpīga.

Elīna Zelčāne "Arī labas mammas drīkst kļūdīties jeb kāpēc teorija ne vienmēr strādā praksē"

"Šī grāmata ir aicinājums pārstāt sevi nepārtraukti nosodīt un uzdrīkstēties būt nevis ļoti, bet pietiekami labai. Pietiekami laba mamma rūpējas par sava bērna vajadzībām, taču viņa mēdz arī kļūdīties. Viņa mēdz būt nogurusi un dusmīga, apmulsusi un izmisusi, tomēr viņai nav vienalga, kas notiek ar bērnu. Būt par pietiekami labu mammu nenozīmē apstāties savā garīgajā attīstībā, bet pieņemt, ka šis process ir lēns un tajā gadās arī "atkritieni"."/8.lpp./

Es nekad neesmu apgalvojusi, ka esmu ideāla mamma, bet vienmēr, kopš esmu mamma, esmu uz to tiekusies. Tomēr dažreiz šķiet, ka jumts brauc prom, ka smadzenes sāk kūpēt un viss ir slikti, ka esmu neizdevusies savā mammas lomā un tāpēc nekam citam arī vairs īsti nav jēgas un gan jau, ka nevienā citā jomā arī īsti izdevusies neesmu. Šajos brīžos es meklēju spēcinājumu un padomu grāmatās. Iepriekšējā bija Hedvigas Montgomerijas "Vecāku maģija". Šoreiz "lielos vilcienos un mazās lokomotīvēs" it kā viss ir kārtībā un mūsu mazās bērna un vecāku krīzes nav īsti aktuālajā posmā, taču acīs viena pēc otras krita vairākas man apkārt ar citiem redzētas redzētas situācijas. Šādā brīdī manā redzeslokā nokļuva latviešu autores Elīnas Zelčānes grāmata "Arī labās mammas drīkst kļūdīties jeb kāpēc teorija ne vienmēr strādā praksē". Pirku šo grāmatu kā dāvanu, bet sanāca, ka ielasījos pati un uzreiz pamanīju vairākus citātus, kas sasaucās ar apkārt redzētajām situācijām.

Elīna Zelčāne ir četru bērnu mamma, geštaltterapeite, filozofe un grāmatas “No perfekcionisma uz mīlestību” autore. Specializējas ģimenes psiholoģijā, sniedz privātas konsultācijas un lasa lekcijas.

Hedviga Montgomerija "Vecāku maģija"

Man patīk un vajag laiku pa laikam ielūkoties grāmatās ar padomiem bērnu audzināšanā. Viena no biežāk pāršķirstāmām ir pirms dažiem gadiem izdotā franču autores Izabellas Filjozas grāmata "Bērns mani neklausa" ar Anukas Dibuā ilustrācijām. Manuprāt, bērna audzināšana, augšana pašam līdzi ar bērnu, nav un nevar būt process, kuru laist pašplūsmā. Ir vieglākas dienas un ir ne tik vieglas dienas un, kad ne tik vieglo dienu kļūst bīstami daudz, meklēju padomu grāmatās. Tajās gūstu atbalstu, mēģinu gūt apstiprinājumu savu rīcību pareizībai vai jaunu perspektīvu uz situāciju, meklēju izskaidrojumu bērna uzvedībai un savām reakcijām uz to. Piekritīsiet, ka bērna audzināšana ir darbs, kas prasa iedziļināšanos ne tikai bērnā, bet arī sevī? Bērns vecāku dzīves virskārtā iznes to, kas šķiet bijis nesvarīgs un paslēpts dziļi zemapziņā, jo mēs paši esam vistrāpīgākais piemērs savam bērnam. Ir jāvēro, jāklausās, jādomā. Nevar tā "šļūkt pa virsu" un cerēt, ka gan jau tas cilvēks pats kaut kā izdosies.

Lūk, jaunākais atklājums man ir norvēģu psiholoģes Hedvigas Montgomerijas grāmata "Vecāku maģija". Šajā grāmatā ir septiņi vienkārši soļi veiksmīgai bērnu audzināšanai, bet tas nav gluži vienkāršs darbību uzskaitījums. Tas ir ģimeņu psiholoģes vairāk nekā 20 darba gadu zināšanu un pieredzes apkopojums. Turklāt autore pati ir māte, kura nebaidās atzīt, ka ir savā dzīvē arī kādreiz kļūdījusies. 

"Ir iespējams labāk izprast savu bērnu un saredzēt viņu tādu, kāds tas ir, Ir iespējams arī pašam sevi saredzēt tādu, kāds esi, ar saviem pieaugšanas ceļiem un pagātni. Mana iecere, rakstot šo grāmatu, ir palīdzēt vecākiem saglabāt kontroli un pārvarēt sarežģītas situācijas, kuras neizbēgami radīsies. Lūk, tā ir vecāku maģija." /8.lpp./

Sergejs Timofoejevs un Rūta Briede "Pasaka par bruņinieku, kuram sāpēja zobi"

Domājot par aktualitātēm mūsmājās un disciplīnas uzturēšanu caur izklaižu metodi, iegādājos Sergeja Timofejeva grāmatu "Pasaka par bruņinieku, kuram sāpēja zobi", māksliniece Rūta Briede. Nezinu, vai šo grāmatu pirku vairāk sev vai bērnam? Kaut gan nē, vēl nevaru skaidri nodalīt grāmatas tikai bērnam - tās visas ir mums kopā kā ģimenei. Grāmatu tēli bērnam (un vecākiem) lieliski kalpo kā disciplinēšanas līdzeklis, kā piemērs, kuram līdzināties vai gluži otrādi - no kura vairīties. Lai kā centāmies dēlu pēc iespējas ilgāk atturēt no konfekšu ēšanas, pirmos "kaitīgos" saldumus dēls nogaršoja privātajā dārziņā pusotra gada vecumā (un audzinātāja, ieraugot manas lielās acis, tik vien kā bailīgi izdvesa "ā, jūs viņam nedodat...") un pusotra gada laikā progresējis par īstu konču ekspertu.

Bērns lasa, aktuālā literatūra 2 gadus un 9 mēnešus vecam bērnam

Lasīšana jeb grāmatu pētīšana galvenokārt ir process, kas veicams bērnam kopā ar pieaugušo, jo pieaugušais paskaidros, parādīs, izlasīs. Labums arī lielajam cilvēkam - pamanīt bērna attīstību, jaunās prasmes, intereses, trenēt savu vērību uz sīkumiem laikā, kad esam pieraduši interneta tekstus izlasīt ātri un garākos pa diagonāli, trenēt pacietību, atbildot uz vienu un to pašu jautājumu jau piekto reizi un trenēt radošumu, izdomājot loģiskas un bērna vecumam/izpratnei atbilstošas atbildes vienam un tam pašam jautājumam atkal un atkal.

Nevienam grāmatu lasītājam nav noslēpums, ka plaukti nav "no gumijas". Ja pieaugušā cilvēka grāmatu plauktā brīva vieta jāmeklē pēc principa - ko es nelasīšu vēlreiz un gribu dot lasīt citiem, tad bērna grāmatu plauktā ir nedaudz vieglāk - daļa grāmatu meklē jaunas mājas, kad vairs nav interesantas vai noderīgas bērnam konkrētā vecumā. Tā nu laiku pa laikam dēla grāmatu plaukts tiek pārkārtots un tālākai nodošanai no tā izņemu visu, par ko viņš ilgāku laiku nav interesējies. Pagaidām esam atvadījušies gandrīz no visām grāmatiņām, kas bija aktuālas pusotra gada vecumā - kustīgās bildītes, pirmo vārdu grāmatiņas un taustāmās grāmatiņas ar pūkainiem fragmentiem. Taču aizvien aktuālās ir grāmatas ar daudzām sīkām detaļām, kas jāuzmeklē zīmējumos, jo īpaši dēlam patīk grāmatas ar dažādiem transportlīdzekļiem un būvniecības darbiem. Vairākas grāmatas jau piedzīvojušas labošanas darbus, jo nespēj turēt slodzi. Arī teksta grāmatas ar lieliem attēliem un maz teksta aizvien ir aktuālas. Vēl arvien grāmatas manam bērnam šķiet vislabākais veids kā attālināt gulētiešanas laiku - ja mamma vai tētis pasaka, ka laiks pie miera, no plaukta tiek atstiepta vismaz viena grāmata ar tekstu "palasīsim", un tad tiek nesta vēl

viena, un vēl viena, un vēl viena... Turklāt no apmēram divarpus gadu vecuma bērns sācis kaulēties "vēl vienu grāmatiņu", "vēl vienu reizīti" vai "vēl vienu mirklīti". Gandrīz par visām grāmatām, ko Valters šobrīd nes no plaukta kā pirmās, jau esmu rakstījusi, bet šis tas blogā nav viesojies.