Man patīk un vajag laiku pa laikam ielūkoties grāmatās ar padomiem bērnu audzināšanā. Viena no biežāk pāršķirstāmām ir pirms dažiem gadiem izdotā franču autores Izabellas Filjozas grāmata "Bērns mani neklausa" ar Anukas Dibuā ilustrācijām. Manuprāt, bērna audzināšana, augšana pašam līdzi ar bērnu, nav un nevar būt process, kuru laist pašplūsmā. Ir vieglākas dienas un ir ne tik vieglas dienas un, kad ne tik vieglo dienu kļūst bīstami daudz, meklēju padomu grāmatās. Tajās gūstu atbalstu, mēģinu gūt apstiprinājumu savu rīcību pareizībai vai jaunu perspektīvu uz situāciju, meklēju izskaidrojumu bērna uzvedībai un savām reakcijām uz to. Piekritīsiet, ka bērna audzināšana ir darbs, kas prasa iedziļināšanos ne tikai bērnā, bet arī sevī? Bērns vecāku dzīves virskārtā iznes to, kas šķiet bijis nesvarīgs un paslēpts dziļi zemapziņā, jo mēs paši esam vistrāpīgākais piemērs savam bērnam. Ir jāvēro, jāklausās, jādomā. Nevar tā "šļūkt pa virsu" un cerēt, ka gan jau tas cilvēks pats kaut kā izdosies.
Lūk, jaunākais atklājums man ir norvēģu psiholoģes Hedvigas Montgomerijas grāmata "Vecāku maģija". Šajā grāmatā ir septiņi vienkārši soļi veiksmīgai bērnu audzināšanai, bet tas nav gluži vienkāršs darbību uzskaitījums. Tas ir ģimeņu psiholoģes vairāk nekā 20 darba gadu zināšanu un pieredzes apkopojums. Turklāt autore pati ir māte, kura nebaidās atzīt, ka ir savā dzīvē arī kādreiz kļūdījusies.
"Ir iespējams labāk izprast savu bērnu un saredzēt viņu tādu, kāds tas ir, Ir iespējams arī pašam sevi saredzēt tādu, kāds esi, ar saviem pieaugšanas ceļiem un pagātni. Mana iecere, rakstot šo grāmatu, ir palīdzēt vecākiem saglabāt kontroli un pārvarēt sarežģītas situācijas, kuras neizbēgami radīsies. Lūk, tā ir vecāku maģija." /8.lpp./
