Man patīk un vajag laiku pa laikam ielūkoties grāmatās ar padomiem bērnu audzināšanā. Viena no biežāk pāršķirstāmām ir pirms dažiem gadiem izdotā franču autores Izabellas Filjozas grāmata "Bērns mani neklausa" ar Anukas Dibuā ilustrācijām. Manuprāt, bērna audzināšana, augšana pašam līdzi ar bērnu, nav un nevar būt process, kuru laist pašplūsmā. Ir vieglākas dienas un ir ne tik vieglas dienas un, kad ne tik vieglo dienu kļūst bīstami daudz, meklēju padomu grāmatās. Tajās gūstu atbalstu, mēģinu gūt apstiprinājumu savu rīcību pareizībai vai jaunu perspektīvu uz situāciju, meklēju izskaidrojumu bērna uzvedībai un savām reakcijām uz to. Piekritīsiet, ka bērna audzināšana ir darbs, kas prasa iedziļināšanos ne tikai bērnā, bet arī sevī? Bērns vecāku dzīves virskārtā iznes to, kas šķiet bijis nesvarīgs un paslēpts dziļi zemapziņā, jo mēs paši esam vistrāpīgākais piemērs savam bērnam. Ir jāvēro, jāklausās, jādomā. Nevar tā "šļūkt pa virsu" un cerēt, ka gan jau tas cilvēks pats kaut kā izdosies.
Lūk, jaunākais atklājums man ir norvēģu psiholoģes Hedvigas Montgomerijas grāmata "Vecāku maģija". Šajā grāmatā ir septiņi vienkārši soļi veiksmīgai bērnu audzināšanai, bet tas nav gluži vienkāršs darbību uzskaitījums. Tas ir ģimeņu psiholoģes vairāk nekā 20 darba gadu zināšanu un pieredzes apkopojums. Turklāt autore pati ir māte, kura nebaidās atzīt, ka ir savā dzīvē arī kādreiz kļūdījusies.
"Ir iespējams labāk izprast savu bērnu un saredzēt viņu tādu, kāds tas ir, Ir iespējams arī pašam sevi saredzēt tādu, kāds esi, ar saviem pieaugšanas ceļiem un pagātni. Mana iecere, rakstot šo grāmatu, ir palīdzēt vecākiem saglabāt kontroli un pārvarēt sarežģītas situācijas, kuras neizbēgami radīsies. Lūk, tā ir vecāku maģija." /8.lpp./
Lai arī esmu skeptiska pret solījumiem par kaut ko vienkāršu, īpaši par vienkāršību bērnu audzināšanā, nolēmu pamēģināt. Jau no pirmajām lappusēm man bija vesels lērums citātu, ko pierakstīt, kas parādīja, ka autore nemaz nesola universālu vienkāršu recepti, maģisku bērnu pārtapšanu par sapņu iedomātajām būtnēm, bet gan darbu, kas veicams daudzu gadu garumā tā, lai nesalauztu bērnu un arī savas smadzenes. "Vecāku maģija" piedāvā vairākus reāli izpildāmus padomus.
"Pastāv neskaitāmas bērnu audzināšanas metodes, un daudzi cilvēki apgalvo, ka uz jautājumiem, ar kuriem saskaras vecāki, var sniegt vienkāršas atbildes. Es saku, ko citu - nav nekādu ātro atbilžu. Lai ko tev kāds censtos iegalvot, uzņemoties vecāka lomu, tu uzsāc skrējienu maratonā, un tas ir garš un grūts. Taču, goda vārds, tas var būt visbrīnišķīgākais skrējiens, kādā esi piedalījies." /12.lpp./
Es kādu laiku atliku šīs grāmatas lasīšanu, jo gluži vienkārši baidījos, ka atpazīšu tekstā savas pieļautās kļūdas un sapratīšu, ka ir par vēlu kaut ko sākt labot, censties saglābt. Man kā mammai, kā vecākam, aizvien biežāk sastopoties ar trīsgadnieka eksplozīvajām emocijām, bija bail izlasīt, ka visu jau esmu salaidusi dēlī un mums kā ģimenei kaut kad nākotnē neizbēgami mērojams ceļš uz psihologa kabinetu. Taču grāmatas lasīšanas procesā guvu lielu mierinājumu un spēcinājumu, apziņu, ka nekad mēs neviens neesam ideāli, ka nav vecāku, kuri nepieļauj kļūdas, ka nekas nav nelabojami zaudēts. Vissvarīgākais man bija apstiprinājums, ka "lielos vilcienos un mazās lokomotīvēs" es savu vecāka uzdevumu veicu atbilstoši sava bērna vajadzībām.
"Neviens nepiedzimst par labu vecāku, taču vairums cilvēku spēj par tādiem kļūt - un visi var kļūt labāki. Vecāku loma prasa gudrību, zināšanas, daudz drosmes un godīgu ieskatīšanos sevī. Dažkārt tā prasa vairāk nekā biji iedomājies, taču pozitīvais tajā visā ir, lūk, kas: kļūstot par labāku māti vai tēvu, tu kļūsti par labāku cilvēku." /10.lpp./
Autore daudz raksta par to, cik svarīgi ir sarunāties ar bērnu visos vecumos. Nav tāda vecuma, kad bērns neko nesaprot, mazi bērni saprot daudz vairāk nekā spēj pateikt (tas gan nebija man nekas jauns), jo "klusējošo pieaugušie bērnam maz ko dod". Tāpat ļoti svarīgi ievērot samērīgumu - nesavilkt pārāk cieši kontroles grožus, ļaut bērnam būt pētniekam, palīdzot viņam saprast, ar ko viņš sastapies, kā viņš jūtas, vienlaikus piedāvājot drošību ar skaidri saprotamām robežām un noteikumiem. Vienlaikus autore arī norāda, ka nav "jāmeklē utis" tur, kur to nav.
"Koncentrējot uzmanību uz to, kā ģimenē pietrūkst, bieži var nepamanīt, kas tajā ir. Tam, vai ģimene ir liela vai maza, bērna acīs nav tik lielas nozīmes, kamēr vien tajā ir kāds pieaugušais, kas pamierina bērna vajadzības. Nav nozīmes, vai to dara sieviete vai vīrietis. Visām ģimenēm ir nepieciešams viens labs vecāks, divi - tas jau ir luksuss. Ja audzini bērnu viens, tev ir lielāka atbildība, taču tas nenozīmē, ka netiksi ar šo uzdevumu galā." 14.lpp.
Dažādiem bērnu vecuma posmiem ir arī pamata padomi, kā pārvarēt neizbēgamās krīzes. Tas padara šo grāmatu par lietojamu patiešām daudzus gadus, ejot cauri dažādiem bērnu vecumu posmiem, neaizmirstot arī par dažādiem ģimeņu modeļiem, dzīves situācijām un atkāpēm no ierastā vai vairuma cilvēku pieredzes.
"Ģimenes mēdz būt ļoti dažādas. Domāju, ka esmu redzējusi lielāko daļu no visiem ģimeņu veidiem. Dažreiz ģimeni veido mamma, tētis un bērns. Citkārt ģimeni veido tas, kas palicis pāri pēc šķiršanās, vecākiem uzsākot attiecības ar jaunu partneri. Ģimeni var veidot divas mammas vai divi tēti, viens vecāks vai vecvecāki, kas uzņēmušies atbildību par bērnu. Bērns var būt adoptēts, plānots vai nācis kā pārsteigums. Nav tik svarīgi, vai ģimenē esat divi vai astoņpadsmit, - jūs tik un tā esat vienā laivā, kurā ir svarīgi uzticēties, palīdzēt pārējiem ģimenes locekļiem un tos atbalstīt." /14.lpp./
Protams, varētu strīdēties, ka dažiem tematiem autore pārgājusi pāri virspusīgi, bet man šķiet, ka vidējam aritmētiskajam vecākam ar šo grāmatu varētu pietikt pamata zināšanu ieguvei. Ja ir kāda specifiskāka problēma vai bažas par kādu bērna uzvedības vai savas uztveres aspektu, var meklēt papildus literatūru, kas iedziļinās konkrētajā aspektā. Galu galā - neviena grāmata nevar aizvietot speciālista apmeklējumu un palīdzību, ja tāda patiešām nepieciešama. Taču grāmata var būt pirmais pakāpiens uz izpratni, vai speciālista palīdzība ir vajadzīga, vai tomēr spēj palīdzēt sev pats, nedaudz rūpīgāk piedomājot pie savām rīcībām un reakcijām.
Noslēgumā vēl pēdējais citāts:
"Nav tādu bērnu, ar kuriem nekad nebūtu bijis nekādu problēmu - ir tikai lielīgi vecāki, kas liek citiem tā domāt. (..) Krīzes ir neizbēgamas. Tas varbūt izklausās drūmi, taču, bērnam augot, vienmēr ir kādas problēmas. Agrāk vai vēlāk visi bērni sarīko scēnas, kļūst nevaldāmi dusmīgi vai ārkārtīgi bēdīgi." /85.lpp./
Hedviga Montgomerija iesaka krīzes brīdī, kad gribas uzsprāgt, apstāties uz mazu mirkli, lai apdomātos, lai izelpotu. Reālajā dzīvē tam ne vienmēr ir laiks, pat ne ieteiktās pāris sekundes, dažreiz tu rīkojies ļoti strauji. Taču vienmēr var šo situāciju paturēt prātā un apsvērt, apdomāt, analizēt, ko vajadzēja darīt citādāk. Nākamajā krīzes brīdī, kad līdzīga situācija jau būs bijusi apdomāta, varēsi jau automātiskāk rīkoties saprātīgāk. Mēs vienmēr varam tiekties būt labāki, bet ideālu nav un nebūs. Turklāt vārdam "piedod" ir milzu spēks, un šis vārds ir jāprot pateikt arī ar pieaugušā muti nevis to sagaidīt tikai no bērna. Šī noteikti būs grāmata, ko pāršķirstīšu atkārtoti un veikšu arī savas piezīmes.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru