otrdiena, 2019. gada 10. septembris

Līva Ozola un Inese Zandere "Eju meklēt"

Cik daudz gan visa kā var atrast, ja labi pameklē! Šogad īpašu uzmanību sāku pievērst ne tikai lasīšanas veicināšanas programmām, bet arī dažādām pašmāju balvām grāmatniecībā. Līvas Ozolas un Ineses Zanderes izveidoto grāmatu pirmsskolas un sākumskolas vecuma bērniem "Eju meklēt" pamanīju Jāņa Baltvilka balvas nominantu sarakstā. Līvai Ozolai šī grāmata bija diplomdarbs Latvijas Mākslas akadēmijā, tāpēc, gluži likumsakarīgi, tā pretendēja uz speciālbalvu "Jaunaudze" par debiju bērnu literatūrā un grāmatu mākslā.


Skaitāmpantiņus krāsainajām ilustrācijām pievienoja jau labi zināmā dzejniece Inese Zandere. Tā ir sīksīku detaļu pārpilna grāmatu mazajiem bērniem un vienlaikus arī savstarpējas sarunas veidojošs elements ar viņu pieaugušajiem priekšā lasītājiem. Šī būs grāmata par bērna iztēli, par pieaugušo spēju interpretēt un fantazēt līdzi mazajam lasītājam. Grāmatas stāsts ir pavisam vienkāršs - Vilma nevēlas iet gulēt tāpēc piedāvā tētim spēlēt savu mīļāko spēli - paslēpes. Tētis piekrīt un sākas mazās Vilmas lielais ceļojums pa mājvietu, apskatot katru iespējamo un neiespējamo telpu, minot, kur gan tētis noslēpies.

Ak, šie labi pazīstamie vecāku mēģinājumi pārspēt savu bērnu viltībā, mēģinājumi panākt vēlamo rezultātu ar minimāliem zaudējumiem paša vecāka vakara brīvajā laikā. Un, ak, šis saldais uzvaras prieks, kad izdevies panākt pieaugušajam vajadzīgo, neizraisot vētrainu mazā cilvēka protestu!


Mums grāmatas ar sīkām detaļām krāsainajās ilustrācijās ir ļoti iemīļotas (piemēram, Einata Carfati "Kaimiņi" un Lielās grāmatas no apgāda "Mansards" sērijas), taču šeit brīžiem gan šķita, ka ir nedaudz par daudz. Acis skrien uz visām pusēm gan man, gan trīsgadniekam tik ļoti, ka brīžiem zūd koncentrēšanās spēja. Lasītājs kopā ar mazo meiteni var ceļot līdzi no telpas telpā, katrā lapā vispirms atverot mazas papīra durtiņas jeb papīra atlokus (pēc tā saucamā lift-the-flap principa) un nākamajā lapā jau apskatot bagātīgu telpas kopainu. Lai arī grāmatai izmantotais papīrs nav gluži pavisam plāns, atloku princips diemžēl nozīmē, ka durvis visai drīz ieplīst lielākas nekā sākotnēji bijušas. Man gribētos šai grāmatai izmantotu vēl biezāku papīru, lai tai būtu ilgāks mūžs. Stāstu ar meitenes prātojumiem par telpu aiz durvīm papildina īsi skaitāmpanti, kuriem gan man nekādi neizdevās atrast atbilstošu ritmu skaitīšanai.

Neskaitāmie uzzīmētie tēli krāsainajās lapās ir ļoti abstrakti, tāpēc brīžiem bija sarežģīti paskaidrot, kas par būtni mums priekšā, ko tā dara, ko tā ēd un kāpēc tur atrodas? Trīsgadniekam vēl ir svarīgi skaidri definēt, kas ir tas, ko redz priekšā, lai prastu veidot teikumus, vārdus, atpazīt lietas, parādības utt. Vienlaikus abstraktie tēli ļauj vaļu interpretācijai un fantāzijai, katru reizi ļaujot ieraudzīt un pašam izdomāt kaut ko jaunu. Tāpēc domāju, ka labāka sadarbība ar šo grāmatu mums varētu izveidoties pēc kāda gada vai pat diviem, lai arī, meklēšanas spēles elementa dēļ, šī grāmata ir iemīļota jau tagad.
Viens no lielajiem atvērumiem (attēls no izdevēja vietnes)

Pašlaik grāmatu izmantojam, piemērojoties aktuālajam mazā lasītāja uztveres spēju apjomam un tam, ka neatrodu vajadzīgo skaļās lasīšanas ritmu, tāpēc dzejoļus mēdzu izlaist. Vēl autores piedāvā divas aktivitātes - atrast grāmatas lapās tēlus, kas apskatāmi uzreiz aiz pirmā vāka un izdomāt vārdus tēliem, kuri redzami atvērumā tieši pirms pēdējā vāka. Pagaidām ar šīm aktivitātēm neaizraujamies (jau pieminētā "acis skrien uz visām pusēm" dēļ). Skatoties pēc mūsu abu noguruma pakāpes, mēdzu arī pāršķirt pāri lielajiem atvērumiem ar telpas kopainu jeb ceļojam "no durvīm uz durvīm" līdz kopā ar Vilmu atrodam tēti un varu mudināt arī dēlu ieritināties azotē un vērt actiņas ciet. 


Nav komentāru:

Komentāra publicēšana