Kārlis Skalbe "Pasakas"

Šogad aprit 140 gadi kopš rakstnieka Kārļa Skalbes (1879 - 1945) dzimšanas un vēl pavasarī saņēmu ziņu no izdevēja par autora  jauna pasaku krājuma izdošanu. Man Kārlis Skalbe asociējas ar pasaku "Kaķīša dzirnavas" un 1993.gadā uzņemto režisores Rozes Stiebras animācijas filmu. Jo īpaši man multfilma un pasaka patika nevis kādas dziļi iekšā ieliktās domas dēļ, bet gan tāpēc, ka arī man mājās bija sniegbalts kaķis. Kā nu nepatiks multfilma ar paša mīluli "galvenajā lomā"? Man kā bērnam ļoti patika saredzēt literatūrā un multfilmās arī daļiņu no savas dzīves, lai cik arī "aiz matiem pievilkta" šī daļiņa būtu. Vēl man no Skalbes atmiņā palikusi "Pasaka par vērdiņu", gan grāmatas, gan 1969.gadā uzņemtās animācijas filmas veidā. Nenoliegšu gan, ka video formā pasaka atstājusi dziļāku atmiņu rievu nekā grāmata. Pēc tāda ievada redzat, ka mana asociācija ar Skalbi un atmiņas par viņa darbiem varētu būt visai romantiskas un literatūra ar ekrāna tēliem cieši savēlušās kopā. Tagad, lasot krājumu, sapratu, ka nebiju lasījusi ne daudz piesaukto "Kā es braucu Ziemeļmeitas  lūkoties", ne arī kaut ko citu no viņa darbiem. Taču "par vēlu" ir tikai kapsētā zem zemes, tāpēc nejūtos neko nokavējusi un ar lielu azartu ķēros klāt jauniegūtajai grāmatai.

Avoti vēsta, ka dzīves laikā Skalbe kopumā sarakstījis 76 pasakas, kas apkopotas septiņos krājumos. Rakstnieka jubilejas gadā iznākušajā krājumā apkopotas visas Kārļa Skalbes pasakas no rakstnieka dzīves laikā publicētajām grāmatām un kopotu rakstu izdevumiem. Šajā krājumā gan ir 79 pasakas.

"Viņi neaizgāja tālu pa lauku; tie tūliņ sāka meklēt akmeņus un celt namus. Un te ir izaugusi šī akmeņu kaudze, kurā mēs maldāmies un nevaram atrast cilvēka." /91.lpp./

Ar lasīšanu gāja dažādi - kā jau pasakām pieklājas, tās ir iemidzinošas. Katru lasīšanas reiz paspēju izlasīt vien pāris pasakas, kad manas acis jau lipa ciet. Skalbes pasakas noteikti nav stāsti pavisam maziem bērniņiem pirms miedziņa. Nepārprotiet, es nepavisam neesmu par bērnu ievīstīšanu vatē un ievietošanu saudzējošā kupolā, kas viņu pasargās no visas pasaules nežēlības un bēdām, bet visam savs laiks un lielākā daļa no šīm pasakām nebūs lasāmviela bērniem. Atcerēsimies, ka brāļu Grimmu pasakas arī sākotnēji bijusi paredzēta kā lasāmviela pieaugušajiem, kaut kas uz šausmu stāstiņu pusi, un tikai laika gaitā padarītas "maigākas", arī bērniem lasāmas.

Salīdzinot pasakas, kas bija populāras manā bērnībā, un šodien izdotās grāmatas bērniem, secinu, ka mūsdienu bērni tiek vairāk saudzēti. Jā, pamācības un morāle pasakās aizvien ir, bet tajās nav tik daudz nežēlības, nogalināšanas, vardarbības. Mūsdienu pasakas šķiet  vairāk piesātinātas mīļuma un draudzības, ļaunie vairs nav tik ļauni kā bija kādreiz. Bet tas laikam darbiņš psihologiem, antropologiem un sociologiem, saprast, kā un vai šādas pasaku pārmaiņas ilgtermiņā veido sabiedrību citādāk.

No pieaugušā lasītāja perspektīvas raugoties, interesanti ir tas, ka daļai pasaku satura rādītājā pie nosaukuma ir arī tās radīšanas gads. Man gan šķiet, ka gadu aiz nosaukuma likt būtu noderīgi arī pašā grāmatā ne tikai satura rādītājā. Tas palīdzētu uzreiz ieskicēt vēsturisko kontekstu, kurā šī pasaka tapusi, attiecīgi saskatīt arī dziļāku domu. Grāmatas ievadā ir literatūrzinātnieces Litas Silovas priekšvārds, ko lasīju pirms pasakām, kā izkārtots izdevumā. Taču tādam lasītājam, kurš ar Skalbi iepazīstas gluži vai no jauna, es ieteiktu priekšvārdu atstāt saldajam ēdienam un izlasīt pēc pasakām. Vēl viena papildu lasāmviela varētu būt saīsinātā veidā publicētais literatūrvēsturnieka Ilgoņa Bērsona referāts "Pērlītes Skalbes dzīves audumā", kas daudz paskaidro par autoru.

Skalbes pasakas ir ļoti dažādas, jāņem vērā, ka liela daļa pasaku beidzas galvenajam varonim neveiksmīgi un nelaimīgi. Daži piemēri. "Miroņu saucējs" bija par puisi, kurš savās bēdās neuzmanīgi vēlējās mirušo brāļu augšāmcelšanos, bet ar šo vēlmi sevi pazudināja. Pasakā "Karaļa krāsnkuris" beigas bija bēdīgas, īsumā  - karali nosit, princi nolaupa, krāsnkuris sajūk prātā. "Kā es braucu Ziemeļmeitu lūkoties" būtībā ir par cilvēku slinkumu, taču brīžiem es nespēju vien nobrīnīties, kas autoram bija jālieto, lai šādu pasauli izdomātu. Liels mans brīnums ieraugot pasaku "Pelnrušķīte". Sižeta maitekļi: Skalbes Pelnrušķīte nomirst, nekāda prinča nav, ļaunums būtībā uzvar. Starp citu, lai arī ne bez nežēlības devas, "Kaķīša dzirnavas" ir viena no retajām pasakām, kurām ir nosacīti laimīgas beigas. Savukārt "Pasaku pūķis" parāda lielu mīlestību pret Latgali, tās ezeriem un ainavām, turklāt beigas nav nelaimīgas. Ar šiem dažiem piemēriem gribēju tikai parādīt, ka šajā grāmatā var atrast stāstus dažādu vecumu skolēniem - gan jau lielākiem, gan vēl mazākiem bērniem, bet pieaugušajam jāveic priekšdarbs un jālasa pirmajam vienam pašam, atzīmējot mazākiem bērniem "drošās" pasakas. 

Grāmatas māksliniece Katrīna Vasiļevska. Par vizuālo noformējumu man ir atsevišķs vārds sakāms. Grāmata ir vizuāli lakoniska, cietos, ar pelēku audumu apvilktos vākos iesieta un ilustrācijām izmantoti latvju zīmju elementi. Ļoti patīkamas biezais papīrs, kas izmantots grāmatas teksta drukāšanai. Ja lapas nebūtu tik baltas un grāmatas pasītē nebūtu 2019.gads, es teiktu, ka šis sējums grāmata ir vēl no Skalbes dzīves laika nācis, jo stilistiski visnotaļ atgādina 20.gadsimta sākuma darbus. Protams, ka grāmatai izmantotais burtveidols "Cīrulis Display" arī palīdz radīt šo "veca" izdevuma sajūtu.

Goda plāksne kaķītim pie LNB

Jā, Kārlis Skalbe un viņa daiļrade ir viens no mūsu Kultūras kanona elementiem, noteikti pelnīti un vajadzīgi. Viņam (un kaķītim melderim) veltīto goda plāksni var atrast pie Latvijas Nacionālās bibliotēkas (tā izveidota, jo 2014. gadā Latvijas Televīzijas sacensībās "Lielā Lasīšana" skatītāju balsojumā pazīstamā pasaka tika atzīta par Latvijā iemīļotāko grāmatu). Bibliotēkas pastāvīgās ekspozīcijas "Grāmata Latvijā" daļā "Gars" ar interaktīvu instalāciju vizualizēts arī ceļojums pie Ziemeļmeitas, bibliotēka arī izveidojusi klausāmgrāmatu ar Skalbes pasakām. Taču, domājot par pagājušā gadsimta sākumā radītā teksta izdošanu mūsdienās, man ir vairākas piebildes. Mūsdienu jaunajam lasītājam vairs nav saprotami daudzi simboli (ko gan daļēji var atsvērt ar Katrīnas Vasiļevskas priekšvārda izlasīšanu), man šķiet, ka vajadzētu kādu pielikumu ar vecvārdu skaidrojumiem. Tā noteikti nav grāmata, ko bērnam lasīt vienam pašam, bez paskaidrojumiem, bez palīdzības - šai grāmatai ir vajadzīgs prasmīgs pavadonis. Jaunāka gada gājuma lasītājiem pie šīs grāmatas jābūt pieejamam ja ne zinošam vecākam, tad ieinteresētam pedagogam. Tā noteikti ir grāmata, kas kādreiz jālasa, lai sajustu, no kā veidojas latviešu kultūra, jo Skalbes pasakas itin kā sakņojas latvju dainās. Vienlaikus Skalbes pasaku lasīšana nedrīkst būt spiesta lieta, jo tad tās var iedvest jaunajam lasītājam vispārēju riebumu pret tādu nodarbi kā grāmatu lasīšana. Šis konkrētais krājums drīzāk gan uztverams kā enciklopēdija, ne kā izklaidētājs grāmatas vākos, līdz ar to, manuprāt, šī grāmata nav klasiski novērtējama kā laba, ļoti laba vai slikta. Tāpēc šoreiz noslēgumā bez zvaigznēm, bet ar foto no interaktīvās instalācijas LNB.

LNB izstādes instalācijas "Gars" fragments,

lapa ar pasaku par Ziemeļmeitas meklēšanu