trešdiena, 2019. gada 4. septembris

Jūlija Jakovļeva (Юлия Яковлева) "Укрощение красного коня"

Kamēr līdz papīram un veikaliem ceļoja krievu rakstnieces Jūlijas Jakovļevas (Юлия Яковлева) pirmā grāmata par izmeklētāja Vasīlija Zaiceva darbu latviešu valodā "Mednieks tieši virsū skrien", es esmu paspējusi izlasīt otro daļu oriģinālajā krievu valodā - "Укрощение красного коня" jeb latviešu tulkojums, pieļauju, ka skanētu apmēram kā "Sarkanā zirga pieradināšana (vai pakļaušana)". Izrādās, ka retrodetektīvu sērijā ir iznākusi arī trešā grāmata "Небо в алмазах", kuru pagaidām laikam atturēšos lasīt, jo vairāki viena žanra vai sērijas darbi, lasīti pēc kārtas, mazina manu patiku pret tiem.

Arī otrā grāmata retrodetektīvu sērijā ir viegla lasāmviela, kurā lasītājam ne viss tiek paskaidrots līdz galam. Turklāt, pēc otrās Jakovļevas grāmatas izlasīšanas jāsecina, ka šī sērija par izmeklētāja Zaiceva darbu noteikti nav tikai detektīvs, tā drīzāk ir vēsture, jo īpaši, ja cilvēkam interesē 20.gadsimta 30.gadi.  Savukārt valoda ir vēl vienas rindkopas vērta atkāpe. Jakovļevas krievu valoda ir skaista, izkopta, taču atbilstoša aprakstītajam. Nevilšus vairākas reizes sevi pieķēru pie domas, ka es labprāt pati pārnestu šo romānu no krievu valodas latviešu mēlē, kas vienlaikus būtu gan liels izaicinājums, gan milzu lingvistiskā bauda.
1931.gads, hipodromā skriešanās sacensību laikā paklūp un mirst izcils sacīkšu zirgs un mirst arī sportists. Zaicevs ierodas nelaimes vietā, uzreiz nospriež, ka te darba kriminālizmeklētājam nav, jo noticis pavisam parasts "ražošanas" negadījums. Tomēr Zaicevu aizdomīgu dara tas, ka neviens nepārdzīvo par sportista nāvi, visi apspriež, cik traģisks zaudējums ir izcilais zirgs. Soli pa solim un Zaicevs ienirst nozieguma atklāšanā, kas viņu ar vilcienu aizved pat uz dienvidiem no vēsās un nemīlīgās Ļeņingradas, uz Novočerkasku.

Pirmajā sērijas grāmatā stāsts vairāk bija par Ļeņingradu, par pilsētu un cilvēkiem tajā, par mākslu. Savukārt otrajā grāmatā uzmanības pilsētai veltīts mazāk (turklāt jāņem vērā, ka lielu daļu stāsta Zaicevs ir komandējumā Novočerkaskā), arī par mākslu tajā vairs nav, bet toties ir par zirgiem. Tieši tāpēc, ka romāns nav tik daudz par noziegumiem un to atklāšanu, bet gan vairāk par cilvēka godu un prasmi "saglabāt seju" un tīru sirdsapziņu nežēlīgos pārmaiņu laikos, tas drīzāk būtu dēvējams par vēsturisko romānu ar izmeklētāju galvenajā lomā, nevis par detektīvu. Tas ir romāns par mazo cilvēku starp milzīgiem dzirnakmeņiem. Tieši ceļā pakaļ iespējamam zirga un sportista slepkavam (vai vairākiem slepkavām) un Zaiceva stacijās (kā arī galamērķī) ieraudzītajā paveras visbriesmīgākās vēstures lappuses. Autore caur Zaiceva tēlu parāda, cik lielos maldos var būt dzīvojis cilvēks Padomju laikos - pat tāds cilvēks, kurš prot lasīt avīzes "starp rindiņām" un laist gar ausīm propagandas pārpilnās komunisma sludinātāju runas. Gluži kā mākslinieks īsiem, asiem otas pieskārieniem, Jakovļeva ieskicējusi gan lielo badu plašajā Krievijā, gan "kulaku" patieso, bada izvārdzināto, seju, kā arī kolektivizācijas "spožumu".

"Слишком много кусочков никак не хотели сложиться в целое. Вернее, складывались в такое целое, верить в которое было невозможно, не хотелось — нельзя было верить. Слишком чудовищное, чтобы быть правдой." /178. - 179.lpp/

Pēc komandējuma gan dzīvokļa kaimiņi, gan kolēģi uzreiz jautā, kā Zaicevs atpūties dienvidos, vissavienības "maizes klētī", vai pamatīgi pieēdies labumus un izbaudījis sauli. Ar šīm ainām Jakovļeva, manuprāt, lieliski parāda, cik ļoti maz informēti Padomju savienības pilsoņi bija par notikumiem "tepat aiz stūra", cik visaptveroša un ticama bija propaganda.

Ļoti cerēju, ka otrajā grāmatā Zaicevs notvers pirmajā grāmatā palaisto noziedznieku, cerēju, ka plašāk pavērsies aizkara maliņa uz Zaiceva slēpjamo pagātni, radīsies kāds skaidrojums par viņa izcelsmi. Šīs cerības netika piepildītas, taču neesmu par to pikta vai diži vīlusies. Šur tur bija tāds šķietami romantizēts un šai grāmatai neraksturīgs skatījums uz vēstures notikumiem, piemēram, epizodē, kur dalībai soda ekspedīcijā pret kazaku kulakiem aicināja pieteikties brīvprātīgos. Man šķiet, ka šādās situācijās izvēles iespēju personām dienestā nebija, bija tikai pavēle.

Vēl nedaudz nesapratu to, ka Zaicevs taču brauca uz dienvidu pusi, bet stacijā par kulakiem uzraugs teica, ka "jo tālāk uz ziemeļiem, jo nekaunīgāki viņi ir". Taču iespējams tie ziemeļi nebija domāts par Zaiceva kustības virzienu, bet gan vispārīgi par citām ziemeļu virzienā ritošām dzelzceļa līnijām, un kas notiek to stacijās. Tomēr arī tas man īsti netraucēja. Lai arī tēli lasītājam nav atklāti pilnībā, tas netraucē, drīzāk tas dzen uz priekšu meklēt, vai trešajā grāmatā vismaz Zaiceva noslēpumi tiks atklāti lasītājam. Jo skaidrs, ka fona tēlu noslēpumi gluži neatklāsies. Viņi palikuši iepriekšējās grāmatās. Šī grāmata man noteikti sagādāja labu izklaidi un kaut kad vēlāk, iespējams, izlasīšu arī trešo grāmatu sērijā.

P. S. Grāmatas nosaukums latviešu valodā atveidots kā "Sarkanā zirga savaldīšana"


Nav komentāru:

Komentāra publicēšana