Jūlija Jakovļeva "Mednieks tieši virsū skrien"

Lasu visdažādāko žanru literatūru, arī detektīvromānus, ar vienu atrunu - tikai to, kas mani kaut kādā, grūti raksturojamā, veidā uzrunā un ne vairākus pēc kārtas. Viens no nupat izlasītajiem detektīviem ir krievu rakstnieces Jūlijas Jakovļevas (Юлия Яковлева) "Mednieks tieši virsū skrien" ("Вдруг охотник выбегает"), kurš mani ļoti aizrāva un ar atvērtajām beigām lika meklēt papildu informāciju par to un iespējamiem turpinājumiem. Mazs bija mans izbrīns, kad noskaidroju, ka sērijā par kriminālizmeklētāja Vasīlija Zaiceva darbu pagaidām ir divas grāmatas (otrā "Укрощение красного коня").

Atkārtošos - "Mednieks tieši virsū skrien" mani ļoti aizrāva, bet ar to uzrunāšanu sākotnēji bija interesanti. Anotācija šķita ne pārāk aizraujoša, apzīmējums "retrodetektīvs" darīja aizdomīgu, bet izdevniecības "Latvijas Mediji" pārstāve man atsūtīja latviešu valodā vēl neiznākušās grāmatas elektronisko versiju un devu medniekam iespēju. Sākusi lasīt, vairs nespēju apstāties, raujot cauri lapu pēc lapas. Iespējams, ka kaismīgākiem detektīvu lasītājiem daudz kas būtu skaidrs jau grāmatas pusē un būtu daudz pārāk traucējošu un kaitinošu sīkumu. Taču es ar lielu degsmi veidoju tēlu kokus ar saiknēm un sakarībām, piefiksēju daudzos pieminētos personāžus ar īsiem aprakstiem, lai man būtu pie kā pieķerties, cenšoties šķetināt nežēlīgos noziegumus līdz ar Jūlijas Jakovļevas izdomāto izmeklētāju. Taustāmā formā veikalos grāmata būšot septembrī.

Krievu lasītāji interneta vietnēs gan raksta neglaimojošas atsauksmes. Tajās pausts, ka autore esot pārāk vērienīgi atvēzējusies un pārāk vāji trāpījusi, ko gan vispār baleta kritiķe un bērnu grāmatiņu autore var zināt par detektīvu rakstīšanu un Jakovļevas mērķis esot bijis vien parādīt, cik pelēka un riebīga bijusi padomju Krievija iepretim spožajiem cara laikiem, kā arī citi pārmetumi. Neko nemācēšu teikt par pārmetumu pamatojumu, klajas nesakritības un pretrunas tekstā nepamanīju, bet lasītājs jebkurā citā valstī (un valodā) noteikti uztver uzrakstīto atšķirīgi no tā, kā to uztver lasītājs, par kura dzimteni rakstīts viņa dzimtajā valodā.

Stāsta darbība risinās Ļeņingradā jeb mūsdienu Sanktpēterburgā 1930.gadu sākumā. Ļeņingrada tajā laikā ir 1917.gada Februāra revolūcijas, Krievijas impērijas sagrūšanas un Krievijas Padomju Sociālistiskās revolūcijas izveidošanās pārveidota pilsēta. Pilsēta zaudējusi savu carisko spozmi, viss pieder tautai, biedriem un, protams, arī komunistiskajai partijai. Noziedzība nesnauž visos laikos un pie visām politiskajām iekārtām. Pilsētā viena pēc otras notiek slepkavības, kur noziedznieks pieliek īpašas pūles, lai līķus izkārtotu neparastās pozās, turklāt nelietis  nogalinātos arī pārģērbj un safrizē. Starp astoņās epizodēs nogalinātajiem nav nekādu saikņu, viņi nav cits citu pazinuši, un izmeklētājam Zaicevam jāpieliek lielas pūles, lai saskatītu likumsakarības, kas aizved pie vainīgā atrašanas.

Man patika, kā autorei bija izdevies ne tikai radīt laikmetam (šķietami) atbilstošu galveno tēlu un pavadošos varoņus, izveidot lasītājam baudāmu izmeklēšanas intrigu, bet arī ieskicēt laikmeta dvesmu. Piemēram, vides aprakstos:

"Pamanījis, ka Īzāka laukumā jau iegriežas tramvajs, Zaicevs pagaidīja, braucošam pieķērās un uzlēca uz pakāpiena. Tramvajs viņu veda cauri skaistai pilsētai, kurā cilvēku dzīve lielākoties bija neglīta, nekārtīga, nabadzīga. Rējās komunālajos dzīvokļos, tvaikos, smirdoņā un haosā atpūtās pēc pretīga ēdiena, ko sauca par "pārtikas produktiem", mokoši krāja naudu vai nu kurpju pārim, vai bostonas uzvalkam, par savām niecīgajām algām iegādājās valsts obligācijas, bolīja acis bezgalīgajās partijas sapulcēs. Rīts tomēr apbrīnojami piestāvēja Ļeņingradai. Mirdzēja smailēs un logos." / 20.lpp./

Jūlija Jakovļeva, manuprāt, arī lieliski parāda, kā to laiku Krievijā organizēta pārvaldība, piemēram, rūpnīcā "Krievu dīzelis" bija īstais direktors (izcelsme no labas ģimenes, laba izglītība, pat pieredze ārzemēs) un sarkanais direktors (šķiriski pareizais tēls, no vietējo mītiņu klaigātāju vidus). Diemžēl, prasmīgus un zinošus vadītājus var itin ātri un viegli upurēt partijas interesēm un apsūdzēt spiegošanā, terorismā un kaitnieciskā darbībā, ja rodas vajadzība atrast kādu grēkāzi. Starp citu, "Krievu dīzeļa" vadītājs Afansijs Osipovičs Firsovs, tāpat kā vairāki citi Jūlijas Jakovļevas grāmatā iekļautie tēli, bija pavisam reāla personība.

Tāpat ļoti izsmeļoši bija parādīta kolēģu/draugu attieksmes maiņa pret cilvēku, slimīgs aizdomīgums, kad Zaicevs pēc vairāku mēnešu izmitināšanas un pratināšanas Iekšlietu Tautas komisariāta Valsts Politpārvaldes (OGPU bija čekas pēctecis ar it kā maigākām darba metodēm) mājīgajās telpās (iedomājieties mūsu pašu Stūra māju Stabu ielā) pēkšņi atbrīvo. Turklāt tieši no cietuma Zaicevu aizved uz jauna nozieguma vietu un liek pie darba. Zaicevs nav piekritis kļūt par ziņotāju,  nodevēju, bet atbrīvošana nudien nav notikusi tāpat vien - tā kādam bijusi izdevīga.

"Ejot pa Ļigovki, Zaicevs ar riebumu domāja par galvaspilsētu [Maskavu] - tauku, treknu, ar tās sarežģītajiem grupējumiem, valdības šahu, partijas intrigām. Tiklīdz parāva vienu pavedienu, troksnis nonāca līdz valdības loceklim, biedram Pjatakovam. Arī Kiškins ir tur iesaistīts." /331.lpp./

Šāda tipa grāmatās, kur vajadzīgas un patiešām ir vairākas atsauces ar skaidrojumiem par attēloto vēsturisko laiku, svarīgs šo atsauču noformējums. Šajā grāmatā atsauces izvietotas grāmatas beigās, tāpēc sanāk bieža šķirstīšana turp un atpakaļ. Savukārt tas var viegli "izsist" no lasīšanas ritma. Manuprāt, lasītājam ērtāk šādas lietas izkārtot tajā pašā lapā ar zemsvītras atsauci.

Vēl bija daži sīkumi, kas varētu šķist laikmetam neatbilstoši, piemēram, vārds "paldiesiņš", kas iespējams norakstāms uz tulkojuma vai redakcijas nepilnībām, nepiemeklējot atbilstošāku vārdu. Vēl no angļu valodas iegūtais izsauksmes vārds "ups", ko autore ielikusi mutē ne tikai pilsonim ar šaubīgu pagātni, bet arī krietnam padomju biedram ar tīru biogrāfiju. Taču tie ir tikai sīkumi, kuriem piesieties, ja ir vēlme šādu piesiešanos veikt.

Lai arī rakstniece beigās lasītājam atklāj, kas ir slepkava un noziegumu motīvus, tomēr vainīgo šajā grāmatā nesoda. Tas it kā atstāj daudzpunkti uz nākamo grāmatu "Укрощение красного коня" (latviešu valodā nosaukums kaut kad tālākā nākotnē varētu skanēt kā "Sarkanā zirga savaldīšana"). Arī vairāki citi stāsta elementi nav izskaidroti, savstarpējās saiknes nav atšķetinātas. Piemēram, kā padomju pilsonis, bārenis, Zaicevs var zināt angļu skaitāmpantiņu par Mēriju un mazo jēriņu? Kas tie par dokumentiem, ko viņš slēpj? Kas par atmiņu uzplaiksnījumiem ar šarādēm un radiniekiem miegā? Kā šķietami neizglītotais bārenis Zaicevs tik labi orientējas krievu literatūrā (taču ne pārāk labi pārzina mākslu) un spēj citēt krievu literatūras klasiķus? Kā viņš ir informēts par ungāru rakstnieka Friješa Korintī (Frigyes Karinthy) 1929.gadā stāstā izklāstīto sešu pakāpju atdalīšanās jeb “sešu rokasspiedienu” teoriju? Zaicevs noteikti ir kaut kas vairāk nekā vienkārši bārenis, ielu bērns, bet rakstniece šajā grāmatā to neatklāj. Ne velti pieminēts, ka pēc apvērsuma bija viegli kļūt par ko vien gribas, dokumenti bija pieejami melnajā tirgū pārpārēm.

Ja "Mednieks tieši virsū skrien" būtu viena pati par sevi, tad šādas šķietami nenoslēgtas lietas lasītāju varētu pamatīgi nokaitināt. Savukārt tas, ka Zaicevs "dzīvo tālāk" vēl vienā grāmatā, ļauj lasītājam cerēt uz daudzu jautājumu atbildēšanu tajā. Es būšu ļoti vīlusies, ja tā nebūs! Baidoties aizmirst nupat izlasīto, "izkrist" no stāsta, stingri apsveru domu meklēt rokās otro grāmatu un nemaz negaidīt uz tās tulkojumu latviešu valodā (būsim reāli, uz to var nākties ilgi gaidīt, ja vispār lēmums par otrās grāmatas tulkošanu būs).

Ilgi domāju, vai un kā, lai parāda papildus pētīto par izlasīto, jo šis darbs nudien mudina parakties interneta dzīlēs un paskatīties uz aprakstīto un pieminētu. Izlēmu darīt tā:

Tālāk lasāmais un skatāmais ar maitekļiem par sižetu (spoiler alert).


Arī pieminētās Ermitāžas muzeja gleznas ir dabā pastāvošas un to liktenis atbilstošs aprakstītajam. Šo ierakstu gatavojot, uzmeklēju attēlus, lai arī gleznas apskatīt vajadzēja jau tajā brīdī, kad tās tika pieminētas grāmatā - palīdzētu labāk iztēloties aprakstīto. Taču ceru, ka kādam arī esmu izdarījusi labu darbu un nopelnījusi karmas cepumu, zemāk ievietojot dažu pieminēto gleznu fragmentu attēlus no interneta resursiem. P.S. Ermitāžas aprakstā mājas lapā Rubensa gleznai norādīts, ka tā muzeju pametusi 1831.gadā, bet pieļauju, ka tā ir kļūda un  domāts 1931.gads.






Peter Paul Rubens "Allegory of Eternity" un Jean Antoine Watteau "Mezzetino"

Jean Baptiste Siméon Chardin "The House of Cards" un Paolo Veronese "The finding of Moses"