otrdiena, 2019. gada 13. augusts

Oskars Vizbulis "Pēcjēzus vecuma sviests"

Man vēl līdz tā dēvētajam Jēzus vecumam (33 gadi) kāds strēķītis priekšā, bet gribas taču jau zināt, kas ar mani varētu notikt, sasniedzot šo šķietamo robežšķirtni! Vai es zināšanu ieguvei maz varu iedomāties kādu labāku veidu par grāmatu? Protams, ka ne! Un "Pēcjēzus vecuma sviests" Oskara Vizbuļa autorībā tad nu varētu būt izcils ceļvedis savas dzīves sviesta līmeņa izlīdzināšanā. Ne, ne, nepārprotiet, tā nav nekāda pašpalīdzības grāmata vistiešākajā veidā. Tas ir stāstu krājums. Kaut gan arī stāstu krājumu var izmantot par pašpalīdzības grāmatu, ja sajūtat tādu vilkmi. "Pēcjēzus vecuma sviests" hronoloģiski ir autora otrā grāmata, bet pirmā (romāns, kura nosaukums vēl netiek atklāts) aizkavējusies slīpēšanas procesā un gan jau arī kaut kad būs lasāma.

Oskars Vizbulis ir profesionāls rakstītājs, bet ne tajā klasiskajā, grāmatu, nozīmē. Viņš 23 gadus strādājis žurnālistikā, pēc tam sabiedrisko attiecību jomā. Un tieši šī darba pieredze ar ikdienas stāstu stāstīšanu cilvēkiem, manuprāt, ir bijis visīstākais veiksmes stāsts autora stila izkopšanā. Krājumā apkopoti 12 stāsti (pieci no kuriem ir ciklā "Friča Maluma dzīves brīži"), kur katrā (spriežu pēc savām žurnālistes atmiņām) kaut nedaudz jūtams paša autora reiz pieredzētais, profesijā satiktie prototipi un iegūtās idejas. Reiz ar studiju biedriem spriedām, ka vismelnākais humors ir mediķiem (toreiz bariņā bija pieklīduši arī draugu draugi mediķu pāris no ātrās palīdzības brigādes), juristiem un žurnālistiem. Šajos stāstos žurnālista melnais humors ir nedaudz piegludināts (zinu, varētu arī melnāk), bet tas ir klātesošs un tas ir labs! No teksta varu vismaz nojaust to, ka mēs ar Vizbuli varētu nostāties uz viena viļņa, ja nejauši gadītos būt kādā saviesīgā pasākumā kopā. 


No cikla "Friča Maluma dzīves brīži" man vislabāk patika stāsts "Eņģelis, kas lamājas". Tajā bija mazliet no Dantes Agiljēri "Dievišķās komēdijas", mazliet no padomju laiku anekdotēm par sargeņģeļiem, šķīstītavi un ellē sastopamajām mocībām. Protams, ka varonim uz nāves sliekšņa neiztikt arī bez pamācībām par (turpmākās) dzīves jēgu:

"Dzīve galvenokārt domāta tam, lai saprastu, kas ir mīlestība. Bet mīlestība, protams, nav viss. Tev ir jādomā arī par sevi. Jo tu viens esi piedzimis un viens arī nomirsi. Un vēl: nevajag domāt, ka pēc nāves viss būs perfekti. Patiesībā viss ir citādi." /165.lpp./

Bet īpašs bija arī krājuma noslēdzošais stāsts "Vēstule profesoram", par ko gardi nosmējos un izlasīju vēlreiz, kad beigās ieraudzīju vēstules rakstītāja parakstu. Smalka ironija par mūsdienu popkultūras dižāko notikumu Latvijā, Eirovīziju, un vāji slēpta paņirgāšanās par atsevišķu īpaši centīgu mākslinieku, kurš gadu no gada cenšas izdomāt kaut ko, lai tad nu beidzot uz tām Eiroārzemēm tiktu.

Savukārt ar stāstu "Izkrāso pats" man sanāca interesanta sadursme ar realitāti. Vienu vakaru lasu, kā Hungārs Višķis redz kādam kungam no kabatas izkrītam maku, cenšas viņu panākt, bet tas neizdodas. Višķis ar apņemas ziedot naudu labdarībai, bet tomēr kaut kā sanāk, ka varonis nopērk dārgu konjaku. Vēl sīki un smalki aprakstīts, ka konjaka Camus Extra Dark&Intense "dižciltīgā šķidruma pudele bija ieslodzīta smalkā kastītē, to viņš izmeta un turpat uz ielas ierāva krampīgu malku sarkankoka krāsas šķidruma, kas atstāja rīklē rūgtās šokolādes pēcgaršu." Kā gadījies, kā ne, nākamajā dienā pa ceļam uz darbu pamanu sabiedriskā transporta pieturā aiz biļešu automāta kaunīgi paslēptu papīra maisu. Uzmetu aci vēlreiz un sapratu, ka liktenīga nejaušība vai kāds cits pirksts ir nolicis tur tieši pieminētā ražotāja firmas maisu. Manās smadzenēs notika literāra eksplozija, kas vairs neļāva šo grāmatu uztvert tikai kā pliku fantāziju un autora melus par dzīvi. Bet vispār Hungārs Višķis bija tāds apcerīgs tēls ar noslieci uz filozofiju:



"Kāpēc kaut kas izriet no kaut kā? Jo mēs tik bieži mēdzam par vienu vai otru atgadījumu teikt, ka tam jau nebija nekādas nozīmes. Tomēr, ja uz mazajiem notikumiem palūkojas no vairāku gadu attāluma, izrādās, tiem visiem bijusi sava vieta. Viss jau ir saistīts, un dzīvē nav nedz mazu, nedz lielu notikumu, kā to esam pieraduši uzskatīt. Tā ir kā milzīga spēle, kurā, attēlu veidojot, saliekas dažādas formas krāsaini kartona gabaliņi, tikai šajā gadījumā - priecīgi un skumji notikumi. Kā krelles, uz kurām pamīšus tiek vērtas tumšas un gaišas pērles. Bet kur bija tas pavediens, kas satur visu kopā? Ceļā uz olšūnu izdzīvojis spermatozoīds? Tas jau bija tikai iemiesojums. Liktenis? Kāds nezināma spēka izveidots, tikai pašam cilvēkam zināms ceļš, pa kuru ejot var sastapt sevi? Hungārs savās pārdomās bija nonācis tādā stāvoklī kā zinātnieks pāris dienu attālumā no atklājuma, kas mainīs pasauli, atšķirība vien tāda, ka no Hungāra pārdomām pagaidām nekas nešķīlās ne sitams." /24.-25.lpp./

Jautājums kā lasītājam, kas personiski nav pazīstams ar autoru - vai Fricis Malums būtu zināmā mērā uzskatāms arī par tādu kā autora alter ego? Vai, aprakstot Maluma piedzīvojumus, Vizbulis cenšas pats "nesaiet sviestā"? Ne mazums reižu lasīts intervijās ar dažādiem autoriem, ka grāmata bijusi kā pašrefleksija, kā sava veida psihoterapija. Es nebrīnītos, ja tas tā būtu bijis Vizbuļa gadījumā un ar savu laja aci, ausi, pirkstu un mēli, piebilstu - ja var uz sevi paskatīties TĀ, tad nekāds sviests nedraud, ne Jēzus, ne pēcjēzus vecumā.



Nav komentāru:

Komentāra publicēšana