Tatjana Tolstaja "Lūška"

Krievu autores Tatjanas Tolstajas (Татьяна Толстая) stāsts "Lūška" (Кысь) mani primāri ieinteresēja specifiskā tulkojuma dēļ. No krievu valodas tulkojis Arvis Kolmanis un paveicis izcili sarežģītu darbiņu, izvadot latviešu lasītāju cauri krievu valodas mitoloģisma labirintiem ar jaunu kombinēto vārdu šķēršļiem un šķietamajiem strupceļiem. Ar atsevišķiem nelieliem izņēmumiem tulkotājs spējis pārnest gan interesanti izveidotos deminutīvus, gan šķietami neloģiskās, taču nozīmīgi ļoti ietilpīgās vārdu spēles, gan parādīt autores tekstā ielikto satīru. Savukārt to reto, kas nav pārnesams, vien iztulkojams, var iedomāties lasītājs, kurš pārvalda krievu valodu.

Anna Starobiņeca "Plūktiņš. Zvērīgs detektīvs"

Esmu jau rakstījusi par krievu rakstnieces Annas Starobiņecas zvērīgajiem detektīviem un nupat latviešu valodā iznācis ceturtais darbs sērijā. Jau saņemot grāmatu, biju pārsteigta, ka tā ir biezāka nekā iepriekšējās trīs. Sākumā šķita, ka arī izmērs ir mainīts, taču tā bija tikai ilūzija. Arī ceturtajā grāmatā "Plūktiņš. Zvērīgs detektīvs" darbība noris Tālmežā un galvenie varoņi ir nemainīgi - Āpsis vecākais un Āpškāns. Trešajā grāmatā Āpškāns mīlestības un dabas dziņu skubināts beidzot pieņēma to, ka ir minkāns nevis āpsis. Taču mīlestība aizmigloja Āpškāna skatu un iedzina postā. Ceturtajā grāmatā stāsts turpinās un lasītājs vienlaikus var sekot līdzi divām sižeta līnijām.

Jevgēņija Ņekrasova "Katja un Kikimora"

Krievu rakstnieces Jevgēņijas Ņekrasovas (Евгения Некрасова) grāmata "Katja un Kikimora" (Калечина‑Малечина) tulkotājas Ilzes Paegles Mkrtčjanas latviskojumā ir no tām grāmatām, kas acīs pati neiekritīs ne ar nosaukumu ne ar vāku. Arī es par šo grāmatu uzzināju caur citiem lasītājiem un pēc stāstiem par to sapratu, ka arī man tā obligāti jāizlasa. Grūti aprakstīt, cik ļoti apmierināta es esmu ar savu izvēli! "Katja un Kikimora" šķietami iemeta mani atpakaļ tajā bērnībā, kur skolēni pēc stundām ar sevi tika galā paši, un arī no rīta neviens viņiem nepalīdzēja. Taču patiesībā šī šķietamā pagātnes skolēna ikdiena notiek tepat mūsdienās, uz ko norāda mobilie telefoni skolas bērnu rokās. Tikai ne Katjai. Viņai mobilā telefona nav un par savu atnākšanu mājās pēc skolas jāziņo mammai no stacionārā mājas telefona uz mammas darba tālruni.

Jūtu pienākumu uzslavu tulkotājai par latviskojumu un vārdu spēlēm paust jau savas atsauksmes sākumā. Bravo! Trūkst vārdu, cik skaisti!

Leonīds Dobičins "Enpils"

Viena no grāmatām, kas pavadīja plauktā kādu brītiņu līdz lasīšanai, ir krievu rakstnieka Leonīda Dobičina "Enpils" (Город Эн).  Nopirku to pēc tam, kad noklausījos literātu Svena Kuzmina un Toma Treiberga raidījumu "Cienījamie klausītāji. Etīdes par literatūru" Latvijas radio. Raidījums, manuprāt, ir izcils un tajā apskatīto darbu fragmentu lasījumi patiešām aizrauj līdzi literārajā realitātē. Noklausījos arī raidījumu, kurā par "Enpili" runāja grāmatas tulkotāja Māra Poļakova un biju "uzķērusies uz āķa" bez atpakaļceļa. Līdz lasīšanai gan uzreiz netiku, bet darba pacelšanu uz augšu lasāmo kaudzē pamudināja nominācija Latvijas Literatūras gada balvai tulkojumu kategorijā. Grāmatu izlasījusi, nebrīnīšos, ja aprīļa beigās Māra Poļakova balvu arī iegūs!

Grigorijs Služiteļs "Savēlija dienas"

Ja ir laiks, tad krievu aktiera Grigorija Služiteļa debija literatūrā, grāmata "Savēlija dienas" ir tā, ko var izlasīt vienā dienā no vāka līdz vākam. Pēdējos gados ļoti ierasti šķita, ka stāstījums tiek izvērsts no bērna skatupunkta, taču te būs vēl kas interesantāks - kaķa redzējums. Turklāt Grigorija Služiteļa radītais kaķis Savēlijs nav nekāds parastais kaķis, bet gan ar redzi agri apveltīts, ļoti inteliģents un erudīts ņaudētājs. Literārais darbs ieguvis vairākas prēmijas Krievijā un latviešu lasītāju ieved, manuprāt, ļoti tipiskā inteliģentas krievu literatūras paraugā. Tajā ir lēni vērojumi un plūdenas ainavu maiņas, te ir dzīves rimtums un arī kūleņaini piedzīvojumi. Mazliet no visa, no ikdienas, no Maskavas pilsētas, no kaķiem un no cilvēkiem.

"Tikmēr kokiem nobira lapas. Pilsētu savā varā pārņēma aukstā gaisa frontes. Vitjuša ņēma mani uz rokām un pienesa pie loga. Es viņam jautāju, kur palikušas lapas, un viņš man izsmeļoši to izskaidroja. Stundām vēroju lielo papeli, skaitīju zaros vēl aizķērušās lapiņas. Pēdējā tricinājās tik bezcerīgi, tik izmisīgi. Tad vējš norāva arī to un aiznesa aiz Morozovu nabagmājas, uz Jauzas pusi. Iestājās tāds klusums, it kā kāds būtu izslēdzis skaļumu. Nebija dzirdama pat mašīnu rūkoņa. Bet tad no augšas sāka krist kaut kas balts un pūkains. Tā es sagaidīju savu pirmo sniegu. Viss tika nodzēsts un pazuda. Tas bija noslēpumaini un cēli. Tas bija brīnišķīgi. Man šķita, ka arī visiem mājiniekiem saskaņā ar gadskārtu cikla pārmaiņām vajadzētu kļūt citādiem. Nezinu, kādiem, bet citādiem. Tomēr neviens neko pat nepamanīja. Tikai nocēla no antresola ziemas mēteli, vējjakas un cepures, bet viss cits palika kā bijis. Noplēšamais kalendārs pie sienas strauji kritās svarā un pavisam izkāmēja." /63.lpp./

Olga Gromova "Cukura bērns"

"Labs cilvēks var izturēt.

Izrādījās, ka izturēt nav nemaz tik sarežģīti. Nevajag raudāt - ir jāievelk elpa un jānogaida. Ja uzreiz neapraudies, pēc tam to darīt jau ir smieklīgi." /17.lpp./

Tik skaists un izsmalcināts krievu rakstnieces grāmatas "Cukura bērns" vāks slēpj ārkārtīgi aizkustinošu
stāstu. Lai arī par grūtībām un nežēlību, taču caur neizmērojamu gaišumu un labestību. Grāmata paredzēta kā stāsts apmēram pamatskolas vecuma bērniem, vismaz stāstītāja tā autorei novēlējusi - uzrakstīt stāstu bērniem, nevis kārtējās banālās represiju atmiņas. Diemžēl man bail, ka tieši manām pieaugušā acīm tīkamais, estētiskais vāks kavēs grāmatas nonākšanu pie bērniem. Vienlaikus, es nespēju iedomāties grāmatai par vāku neko bērnišķīgāku un šķietami bērna acij krāsaini tīkamāku. Piecus gadus vecās Stellas Nudoļskas stāsts noteikti ir ieteicamā literatūra palielākiem bērniem, pusaudžiem un pieaugušajiem, jo tas ir ne tikai par vēsturi, bet arī par labestību.

"Domāju par to, cik mums tagad grūta dzīve. Kur tētis - nav zināms un kā gan lai viņš mūs atrastu, ja mēs esam tik tālu? Un kālab ar mums nemitīgi notiek kaut kas slikts? Bet mamma diezin kāpēc visu laiku stāsta, ka labo cilvēku apkārt, vienalga, ir vairāk nekā slikto, tikai svarīgi, lai tavs aizvainojums par dzīvi viņus neaizētonu. Kā tad tā - vairāk? Kāpēc tad mēs esam šeit? Un no senās brīnišķīgās dzīves man nekas nav palicis pāri. Asaras birst pašas no sevis.

Kā tā - nekas? Ir palicis galvenais - mamma. Drīz mamma atnāks no darba. Smiesies. Pajokos. Pastāstīs kādu interesantu atgadījumu, kas tai dienā noticis, iekurinās krāsni. Un, darot mājas darbus, dziedās - dziedās visu, ko man gribēsies vēlreiz dzirdēt." /115. lpp./

Jūlija Jakovļeva "Debesis dimantos"

Pavisam nesen guvu iespēju izlasīt jaunāko Jūlijas Jakovļevas romāna tulkojumu vēl pirms tas nonācis uz papīra. Pirmā grāmata “Mednieks tieši virsū skrien” pievilināja ar to, ka paralēli detektīva līnijai, lasītājs iepazīstas arī ar mākslu. Savukārt pie otrās grāmatas “Sarkanā zirga savaldīšana” aizveda pirmā romāna atvērtās beigas, taču paralēli izmeklēšanai izklāstītie temati jau bija saistīti ar zirgiem un hipodromu. Trešajā sērijas grāmatā "Debesis dimantos" izmeklētājs Zaicevs turpina brīžiem pietēlot naivo un padumjo miltonu, bet kopumā ir ļoti asu prātu, plašām zināšanām un vērīgām acīm, un šoreiz izmeklē mēmā kino norietējušās zvaigznes nāvi. Pirmā grāmata mani ievilka līdz ausīm, otrā tīri labi patika, bet vairāk izlasījās pēc inerces, tad tagad trešā grāmata atkal ievilka līdz ausīm.

Varlams Šalamovs "Kolimas stāsti"

"Prasme aizmirst padara cilvēku laimīgu. Atmiņa vienmēr ir gatava aizmirst slikto un atcerēties tikai

labo." /55.lpp./

Līdzīgi kā Sergeja Dovlatova "Zona" arī Varlama Šalamova "Kolimas stāsti" jau labu laiku gaidīja lasīšanu, jo bija nopirktas, kad iznāca, bet nebija garstāvokļa to lasīšanai. Dovlatova grāmatai beidzot pieķēros grāmatu kluba mudināta, jo tas bija vienīgais krievu autora darbs manā kaudzē. Savukārt Šalamova lasīšana kā nākamā bija likumsakarīga, jo Dovlatovs pāris reizes atsaucas uz Šalamova rakstīto.

Šalamova grāmata izdevniecībā "Latvijas mediji" iznākusi sērijā - "Gulaga literatūras klasika". Nevaru saprast, vai tā būs paralēla vēl ir kaut kāds kopīgs lielāks apzīmējums sērijai, jo Dovlatova stāstiem uz vāka bija birka "Lēģeru literatūras klasika". Lai nu kā ar tiem sēriju nosaukumiem un dalījumiem, tā ir cerība, ka latviešu valodā kaut kad nākotnē varētu būt lasāmi arī citi šai tematikai veltīti darbi,. Piemēram, Aleksandra Solžeņicina daiļrade man būtu ļoti gaidīta. Varu jau lasīt krievu valodā, bet latviešu valodā kaut kā ietu ātrāk. 

Sergejs Dovlatovs "Zona"

"Mēs bijām ļoti līdzīgi un pat savstarpēji aizstājami. Gandrīz jebkurš ieslodzītais derēja apsarga lomai. Gandrīz jebkurš uzraugs bija pelnījis cietumu."

Grāmatu klubiņa mēneša temats bija krievu rakstnieku darbu lasīšana. Parakos savā lasāmo grāmatu tornī un atradu tur Sergeja Dovlatova "Zona". Grāmata izdota ar sērijas emblēmu "Lēģeru literatūras klasika", taču pagaidām ir vienīgā grāmata un ceru, ka izdevniecība "Latvijas Mediji" turpinās šo sēriju. Savulaik nopirkt šo grāmatu mani pamudināja tieši apakšvirsraksts "Cietuma uzrauga piezīmes", jo daudz it kā bija lasīts no ieslodzīto puses, bet it nemaz no viņu uzraugu viedokļa raugoties. Savukārt pēc nopirkšanas ar steigu izlasīt mani laikam kavēja pelēcīgais un šķietami garlaicīgais grāmatas noformējums. Tas liek domāt par sausiem gada skaitļiem, atskaites veida atstāstu, dokumentālu teksta sausumu. Taču maldīgi. Aiz pelēcīgā noformējuma ir maz skaitļu un daudz vides un cilvēku aprakstu.

Izlasījusi grāmatu, secinu, ka uz grāmatas vāka liktais citāts, kas ir arī šī ieraksta sākumā, ir ļoti atbilstošs iekšā lasāmajam. Cietumnieks no sava uzrauga bieži vien atšķīrās tikai ar to, ka viņam nebija šaujamieroča.

Jūlija Jakovļeva (Юлия Яковлева) "Укрощение красного коня"

Kamēr līdz papīram un veikaliem ceļoja krievu rakstnieces Jūlijas Jakovļevas (Юлия Яковлева) pirmā grāmata par izmeklētāja Vasīlija Zaiceva darbu latviešu valodā "Mednieks tieši virsū skrien", es esmu paspējusi izlasīt otro daļu oriģinālajā krievu valodā - "Укрощение красного коня" jeb latviešu tulkojums, pieļauju, ka skanētu apmēram kā "Sarkanā zirga pieradināšana (vai pakļaušana)". Izrādās, ka retrodetektīvu sērijā ir iznākusi arī trešā grāmata "Небо в алмазах", kuru pagaidām laikam atturēšos lasīt, jo vairāki viena žanra vai sērijas darbi, lasīti pēc kārtas, mazina manu patiku pret tiem.

Arī otrā grāmata retrodetektīvu sērijā ir viegla lasāmviela, kurā lasītājam ne viss tiek paskaidrots līdz galam. Turklāt, pēc otrās Jakovļevas grāmatas izlasīšanas jāsecina, ka šī sērija par izmeklētāja Zaiceva darbu noteikti nav tikai detektīvs, tā drīzāk ir vēsture, jo īpaši, ja cilvēkam interesē 20.gadsimta 30.gadi.  Savukārt valoda ir vēl vienas rindkopas vērta atkāpe. Jakovļevas krievu valoda ir skaista, izkopta, taču atbilstoša aprakstītajam. Nevilšus vairākas reizes sevi pieķēru pie domas, ka es labprāt pati pārnestu šo romānu no krievu valodas latviešu mēlē, kas vienlaikus būtu gan liels izaicinājums, gan milzu lingvistiskā bauda.

Jūlija Jakovļeva "Mednieks tieši virsū skrien"

Lasu visdažādāko žanru literatūru, arī detektīvromānus, ar vienu atrunu - tikai to, kas mani kaut kādā, grūti raksturojamā, veidā uzrunā un ne vairākus pēc kārtas. Viens no nupat izlasītajiem detektīviem ir krievu rakstnieces Jūlijas Jakovļevas (Юлия Яковлева) "Mednieks tieši virsū skrien" ("Вдруг охотник выбегает"), kurš mani ļoti aizrāva un ar atvērtajām beigām lika meklēt papildu informāciju par to un iespējamiem turpinājumiem. Mazs bija mans izbrīns, kad noskaidroju, ka sērijā par kriminālizmeklētāja Vasīlija Zaiceva darbu pagaidām ir divas grāmatas (otrā "Укрощение красного коня").

Atkārtošos - "Mednieks tieši virsū skrien" mani ļoti aizrāva, bet ar to uzrunāšanu sākotnēji bija interesanti. Anotācija šķita ne pārāk aizraujoša, apzīmējums "retrodetektīvs" darīja aizdomīgu, bet izdevniecības "Latvijas Mediji" pārstāve man atsūtīja latviešu valodā vēl neiznākušās grāmatas elektronisko versiju un devu medniekam iespēju. Sākusi lasīt, vairs nespēju apstāties, raujot cauri lapu pēc lapas. Iespējams, ka kaismīgākiem detektīvu lasītājiem daudz kas būtu skaidrs jau grāmatas pusē un būtu daudz pārāk traucējošu un kaitinošu sīkumu. Taču es ar lielu degsmi veidoju tēlu kokus ar saiknēm un sakarībām, piefiksēju daudzos pieminētos personāžus ar īsiem aprakstiem, lai man būtu pie kā pieķerties, cenšoties šķetināt nežēlīgos noziegumus līdz ar Jūlijas Jakovļevas izdomāto izmeklētāju. Taustāmā formā veikalos grāmata būšot septembrī.

Krievu lasītāji interneta vietnēs gan raksta neglaimojošas atsauksmes. Tajās pausts, ka autore esot pārāk vērienīgi atvēzējusies un pārāk vāji trāpījusi, ko gan vispār baleta kritiķe un bērnu grāmatiņu autore var zināt par detektīvu rakstīšanu un Jakovļevas mērķis esot bijis vien parādīt, cik pelēka un riebīga bijusi padomju Krievija iepretim spožajiem cara laikiem, kā arī citi pārmetumi. Neko nemācēšu teikt par pārmetumu pamatojumu, klajas nesakritības un pretrunas tekstā nepamanīju, bet lasītājs jebkurā citā valstī (un valodā) noteikti uztver uzrakstīto atšķirīgi no tā, kā to uztver lasītājs, par kura dzimteni rakstīts viņa dzimtajā valodā.

Anna Starobiņeca "Paskaties uz viņu"

Kādu laiku esmu apdomājusi savu vērtējumu un secinājumus par krievu literātes un žurnālistes Annas Starobiņecas (1978) dokumentālo romānu "Paskaties uz viņu". Pirmo informāciju par šo grāmatu pamanīju izdevniecības Instagram kontā un pirmo uzmanību piesaistīja tieši neparastais, greizajam spogulim līdzīgais vāka noformējums. Arī anotācija raisīja interesi par saturu un vienlaikus arī asociāciju ar kādu jau lasītu grāmatu - igauņu rakstnieces Mārjas Kangro "Stikla bērns". Starp citu, tieši pēc Starobiņecas darba izlasīšanas sāku saprast vēl vienu Kangro grāmatas nosaukumā ielikto slēpto nozīmi. Neiedziļinoties detaļās, Krievijā bērnus, kuri abortēti vēlā grūtniecības termiņā mēdz saukt par stiklenītēm jeb стекляшки viņu ārējā izskata dēļ. Pēc Starobiņecas grāmatas izlasīšanas savilku kopā A un B, sapratu vēl vienu versiju, kāpēc Kangro grāmatai varētu būt izvēlēts nosaukums "Stikla bērns".

Vladimirs Nabokovs "Camera Obscura"

Ja man jautātu, vai man patīk Vladimira Nabokova daiļrade, es noteikti atbildētu apstiprinoši. Taču tas ir dīvaini, jo līdz šim biju lasījusi tikai vienu Nabokova darbu un tā bija "Lolita", jāatzīst gan, ka mazās nimfetes stāstu esmu lasījusi vairākas reizes. 

Iznākot jaunam Nabokova daiļrades tulkojumam latviešu valodā, nolēmu šo savu mīlestību pret autoru neatstāt tikai viena izlasīta darba līmenī un likos gultā ar "Camera Obscura".

Viktors Peļevins "Čapajevs un Tukšums"

Vai maz ir jēga mēģināt rakstīt atsauksmi krievu rakstnieka Viktora Peļevina darbam "Čapajevs un Tukšums"? Manuprāt, īsti nav, jo jēgas patiesībā arī nemaz nav. Ir tikai tukšums un tukšums esam mēs paši. Taču par šo grāmatu var mēģināt uzrakstīt pieturas punktus apjukušam lasītājam. Varētu par šo grāmatu varētu arī pateikt īsi - kas par murgu?! Taču man šķiet, ka Viktoram Peļevinam šis īsais izteikums varētu būt pat lielisks kompliments!

Viktors Peļevins ir pazīstams mūsdienu rakstnieks, tiek uzskatīts par krievu modernās literatūras celmlauzi, reti sniedz intervijas, rakstnieku burziņos nepiedalās, apreibinošas vielas nelieto un vispār pastāv pat mīts, ka tāda Peļevina nemaz nav (cik ļoti saskanīgi ar autora pausto viņa darbos!). Viņa lasītāji vai nu slavē un ceļ autoru dieva vietā vai klusē, kritiku izteikt par Peļevinu nav īsti pieņemts, jo beigās kritizētājs riskē sevi parādīt par neaptēstu augstākas matērijas saskatīt nespējīgu ļautiņu.

Marina Stepnova "Bezdievju iela"

Par krievu rakstnieci Marinu Stepnovu un viņas daiļradi biju dzirdējusi tikai labus vārdus. Arī viņas grāmatu latviešu izdevumu vāku noformējums ir bauda acīm. Atlika vien ķerties pie lasīšanas un smadzeņu palutināšanas ar teikumu baudām. "Bezdievju iela" bija no tām grāmatām, kas manā plauktā bija nonākusi nejauši un diezgan ilgu laiku gaidīja uz savu zvaigžņu stundu. Šis ir stāsts par dzīvē brīžiem apjukušu vīrieti Ivanu Ogarjovu. Bet kuram gan no mums nav dzīvē sanācis nonākt tādā pozīcijā, ka vairs nezini, kuru taku izvēlēties? Lai vai kā, bet Ogarjovs iegūst amatu, ir cienīts ārsts, apņem sievu, viņam ir mašīna un vīrietis šķietami izraujas no pilsētas nomales pelēkajām skavām, kā arī disfuncionālajiem vecākiem. Taču viss nav tik vienkārši kā šķiet, Ogarjovam trūkst gandarījuma par paša paveikto vai likteņa šķietami nejauši izlikto. 

Viktors Šklovskis "Sentimentāls ceļojums. Atmiņas 1917–1922"

Sev netipiski ilgi lasīju krievu rakstnieka, literatūras un kino teorētiķa un kritiķa Viktora Šklovska (1893 - 1984) darbu "Sentimentālais ceļojums. Atmiņas 1917–1922". Sen nebiju lasījusi neko tik tieši līdzīgu vēstures mācību grāmatai, jo pēdējā laikā biju aizrāvusies ar vēsturisko prozu. Līdz ar to esmu arī atradinājusies lasīt literatūru, kur gada datums ir datuma galā un personas uzskaitītas vienā garā, šķietami bezgalīgā, rindā. Apgāda Jānis Roze izdevumā ir latviešu vēsturnieka Jura Ciganova ievads, kas ieskicē laikmetu un Šklovska biogrāfiju, tādējādi jau ievadot lasītāju kopējā darba noskaņā.