Grigorijs Služiteļs "Savēlija dienas"

Ja ir laiks, tad krievu aktiera Grigorija Služiteļa debija literatūrā, grāmata "Savēlija dienas" ir tā, ko var izlasīt vienā dienā no vāka līdz vākam. Pēdējos gados ļoti ierasti šķita, ka stāstījums tiek izvērsts no bērna skatupunkta, taču te būs vēl kas interesantāks - kaķa redzējums. Turklāt Grigorija Služiteļa radītais kaķis Savēlijs nav nekāds parastais kaķis, bet gan ar redzi agri apveltīts, ļoti inteliģents un erudīts ņaudētājs. Literārais darbs ieguvis vairākas prēmijas Krievijā un latviešu lasītāju ieved, manuprāt, ļoti tipiskā inteliģentas krievu literatūras paraugā. Tajā ir lēni vērojumi un plūdenas ainavu maiņas, te ir dzīves rimtums un arī kūleņaini piedzīvojumi. Mazliet no visa, no ikdienas, no Maskavas pilsētas, no kaķiem un no cilvēkiem.

"Tikmēr kokiem nobira lapas. Pilsētu savā varā pārņēma aukstā gaisa frontes. Vitjuša ņēma mani uz rokām un pienesa pie loga. Es viņam jautāju, kur palikušas lapas, un viņš man izsmeļoši to izskaidroja. Stundām vēroju lielo papeli, skaitīju zaros vēl aizķērušās lapiņas. Pēdējā tricinājās tik bezcerīgi, tik izmisīgi. Tad vējš norāva arī to un aiznesa aiz Morozovu nabagmājas, uz Jauzas pusi. Iestājās tāds klusums, it kā kāds būtu izslēdzis skaļumu. Nebija dzirdama pat mašīnu rūkoņa. Bet tad no augšas sāka krist kaut kas balts un pūkains. Tā es sagaidīju savu pirmo sniegu. Viss tika nodzēsts un pazuda. Tas bija noslēpumaini un cēli. Tas bija brīnišķīgi. Man šķita, ka arī visiem mājiniekiem saskaņā ar gadskārtu cikla pārmaiņām vajadzētu kļūt citādiem. Nezinu, kādiem, bet citādiem. Tomēr neviens neko pat nepamanīja. Tikai nocēla no antresola ziemas mēteli, vējjakas un cepures, bet viss cits palika kā bijis. Noplēšamais kalendārs pie sienas strauji kritās svarā un pavisam izkāmēja." /63.lpp./