Iveta Troalika "Tūlīt paliks labāk"

Ja jūs zinātu, kā mani kaitināja grāmatas nosaukums "Tūlīt paliks labāk"! Attiecīgi biju skeptiska arī par saturu. Un tomēr mana ziņkārība ņēma virsroku - vien nieka trīs gadus pēc izdošanas esmu izlasījusi Ivetas Troalikas "Tūlīt paliks labāk". Novērtējumu saraksts grāmatai iespaidīgs: Iveta Troalika 2022. gada jūnijā par šo romānu saņēma Dzintara Soduma balvu; romāns iekļauts 2022. gada Bērnu, jauniešu un vecāku žūrijas grāmatu kolekcijā un arī LaLiGaBa 2021 garajā sarakstā kā spilgtākā debija.

Romānā aprakstītais vidusskolēnu attiecības un pieaugšanas stāsts risinās tūkstošgades mijā. Taču hierarhijas un robežu brukšanai nav saistības ar milēniumu, bet gan ar pašu jauniešu pārmaiņām un dumpīgumu, apjukumu un pazaudēšanos sevī un apkārtējo prasībās. Lauras un Māra attiecības nav vienkāršas un ar laiku kļūst tikai sarežģītākas, sāpīgākas un neveselīgākas. Šķietami labklājīgi pusaudži no labām ģimenēm var būt visvientuļākie un savas dvēseliskās sāpes mēdz risināt visdestruktīvākajos veidos. Patiesības vecas kā pasaule - ne viss ir tā, kā izskatās pirmajā acu uzmetienā. Un tomēr ir jāspēj kādam paskatīties dziļāk, pāri bravūras maskām un virspusējībai.

Andris Kalnozols "Kalendārs mani sauc"

Ielēkt LaLiGaBa 2021.gada nomināciju vilcienā kamēr tas vēl nav kļuvis par laureātu sarakstu? Jā, labprāt! Andra Kalnozola debiju literatūrā "Kalendārs mani sauc" steidzu iegādāties otrajā piedrukā, kad pamanīju masveidīgas pozitīvas atsauces par šo grāmatu. Taču, kā jau daudz ko no pēdējā laikā pirktā, lasīšanu aizvien atliku. Jums taču arī tā mēdz gadīties - pirms grāmatas pirkšanas esi tik daudz ko dzirdējis un redzējis par to, ka nopērkot savu eksemplāru, ir sajūta, ka jau esi to izlasījis? Nav? Nu, man tā mēdz gadīties. Dīvaini, bet mani laikam piemeklējis tā dēvētais grāmatkluba lāsts. Nevaru īsti piedalīties vispārējā lasītāju sajūsmā par šo grāmatu. Tā bija interesanta, neparasta un sevī ieraujoša, tomēr nosaukt to par kaut ko ģeniālu un nepārspējamu laikam gan nevarēšu. 

Inga Ābele "Balta kleita" (pirmpublicējums "Jaunā Gaita" #303)

Šis raksts pirmpublicēts žurnālā "Jaunā Gaita" 2020.gada ziemas numurā (#303). Ingas Ābeles stāstu krājums "Balta kleita" nominēts Latvijas Literatūras gada balvai labākā prozas darba kategorijā.

Gaisīgu skatu un domu uz piezemētām cilvēciskām vājībām

Ābele Inga Balta kleita, izdevniecība Dienas grāmata 2020, 158 lpp.

 

Viena no mūsdienu ražīgākajām latviešu literātēm Inga Ābele nodevusi lasītājiem jaunāko stāstu krājumu Balta kleita. Grāmata ir veltījums Andrai. Tā var būt pērn martā aizsaulē devusies rakstniece Andrai Neiburga, kuru Ābele intervijās piemin kā sev nozīmīgu cilvēku. Un mazliet Neiburgas stilu arī atgādina šis Ābeles krājums – tie ir noskaņu un sajūtu teksti. Bet tikpat labi, tā var būt arī cita rakstniece – krāsainos ziedu rakstu lakatos un sarkanām lūpām rotātā Andra Manfelde. Viens plašāk neizvērsts vārds “Andrai” lappusē uzreiz aiz titullapas, tā atšifrējums lai paliek autores pašas ziņā.

Grāmatā ir deviņi stāsti, kuru galvenās varones ir deviņas sievietes. Taču varoņu kopskaits ir daudz lielāks un balta kleita stāstos ir tikai simbols. Katram stāstam nosaukumā sievietes vārds, attiecīgi piešķirot tekstam nosacītu personību ne tikai ar to, kas pēc nosaukuma, bet jau ar pirmo vārdu.  Ābeles jaunie stāsti nosacīti iedalāmi divās daļās – daži ir proza “tīrā” veidā, bet daži ir žanru sakausējums – dzjeproza, kurā rakstniece izpaudusies jau agrāk. Visos stāstos ir noraugāms sižets vai tā aizmetņi, taču daži no tekstiem ir liriskāki un šķietami nepabeigti, bezgalīgās nebeidzamās pārdomās plūstoši. Dzejprozai piederīgajos stāstos nav izteiktas kulminācijas, līdz ar to arī atrisinājuma vai lūzuma. Taču tajos noteikti ir tēli ar gaisīgiem, garīguma un nosacītas filozofijas pilniem spriedumiem. Pārdomās par cilvēku sev blakus un laika gaitā mainījušām attiecībām slīgst Alise:

Alise gribētu, lai viņš domā uz lielu. Uz lielu domājot, nekad nevar zaudēt. Vai viņa dzīvē vairs nav nekā liela? Riez dusmās Alise nosauca viņu par sīku dvēseli. Viņa tā nemaz nedomāja, pateica tikai tālab, ka redzēja, kā sīkumi saēd viņa dzīvi caurumos, kā kodes vilnas deķi. Alisei likās, ka sīkumu saēstam ir tik viegli nodot lielumu. Vieglums nekad nesniedz piepildījumu, viņa gribēja teikt. Bet kā lai to pasaka? Ceļā vienmēr gadījās kaķis. Bet nu kaķis ir miris un viņa to pateikts. /stāsts “Alise” 39. – 40.lpp./

Līdzīgi arī stāstā “Donna”. Šie teksti ir ēteriski, šķietami lidojošu domu plūdumi. Vienlaikus tie ir arī par piezemētām lietām:

Acu skatiens tvana smags, neiespējami pacelt tveices pielijušos plakstus ar smagām lāsēm skropstgalos, lai uzmestu otram gādīgu mirkli. Kaisle pamazām uzsūcas ķermenī, tāpat kā pazuda mazās krūtis ar milzīgiem saldajiem ķiršiem līdzīgajiem zīdekļiem, pagaisa atpakaļ krūšu kurvī, no kurienes reiz izplaukušas. Agrs rīts, jūlija svētība. Atkal 13. datums, bet pēc daudziem gadiem. Migla virs ezera kārtām kā kāzu palagi. Donna iebrien. Ūdens spilvenu glāsmaini trīsošā želeja. Mati tumša dzintara krāsā, augums izplūdis kā atspulgs ezerā. Ūdens zilganā caurspīdība. Miers un slīpi pāri kokiem krītoši stari. Vēl nav svelmes Bet! Saule brīdinoši paslej pirkstu kā baznīcas torni pār pamalei un dzirksteles nojūk ap acu varavīksnenēm, atkal sviedri. /stāsts “Donna” 50. – 51. lpp./

 

Stāsti “Malda”, “Sandra” un arī “Klinta” jau ir konkrētāki, skaidrākām robežām, par vienkāršām un ikdienišķām lietām, zināmā mērā par dzīves netaisnībām. Sandras un Klintas stāstos īpaši koncentrējoties uz cilvēciskām attiecībām. Klinta iesprūdusi slēgtā vidē, gaidot atceltu lidmašīnas reisu uz Latviju, uz mātes bērēm. Tikmēr viņai ir iespēja apdomāt savas attiecības gan ar nelaiķi, gan dzimtenē palikušo māsu, gan padomāt par svešatnē izveidotajām attiecībām ar vīrieti. Savukārt Sandra risina telefonsarunas un apmainās īsziņām ar dēlu, kurš nespēj noturēties nevienā vietā un darbā, nesameklējis problēmas un pie tām vainīgos. Nosaukums “Malda” jēdzieniski jau ar pirmo vārdu dod mājienu par kaut ko ačgārnu, greizu jeb maldīgu. Un Malda nudien ir apmaldījusies dzīves vērtībās un tajā, kā dzīvot. Lai arī Malda spēj saņemties un turēt dzīves grožus rokās, ik pa laikam tomēr sanāk atkal nošļūkt no kārtīgās dzīves ceļa, atpakaļ iekšā maldu grāvī.

Atšķirīgs no pārējiem ir stāsts “Margarēta”, jo tajā vērotājs un stāstītājs ir vīrietis un viņa skatījums uz sievieti. Pārējos stāstos domas pludinās pašu galveno varoņu vai citu vērotāju sieviešu galvā. Taču arī vīrietis ir melanholisks, šķietams dīvainis, kurš atdevis sevi visu rozēm.

Vēl īpaši uz pārējo fona izceļas stāsts “Linda”. Tas ir kā skaists veltījums lībiešiem un lībiešu valodai, tautas mutvārdu daiļradei, iekļaujot arī Valta Ernštreita atdzejojumu. Šis stāsts ir kā maza mīlestības vēstule Kurzemei un cilvēkiem jūras ciemos, atzinība dvēselēm, kas ar siltu skatu seko uz zemes palikušo gaitām un sarunām:

Kad ilgus gadus nav raudāts, labi var sajust ceļu, kā galvā ienāk asaras – gar deniņiem augšup paceļas zilgana migla, un sirds aizsalst, tad iesmeldzas kaut kādi neredzami vadi pakausī, pēc tam acis strauji pieriet ar karstumu, kā krūtis ar pienu. /no stāsta “Linda” 65. lpp./

Ingai Ābelei nenoliedzami ir savs lirisks, unikāls stils. Tam raksturīga ārkārtīgi skaista valodas bagātība, krāšņums. Vienlaikus Ābele spēj šo bagātību izmantot, nesavijot no vārdiem mūsdienu lasītājam nesaprotams valodas mežģīnes. Viņas radītie tēli ir spēcīgi katrs savā veidā un ir arī pārlaicīgi, nepiesaistīti kādam noteiktam vēsturiskam laikam. Un tā baltā kleita – to varētu uzģērbt katrai no stāstu varonēm gan kā godu kārtu, gan kā metafizisku sirdsapziņas tīrības simbolu. Balta kleita ir tikai ietvars un vāka noformējumam izmantotā grafiķes Aleksandras Beļcovas šķīvja “Jūrmala” attēls dīvainā kārtā ar pirmo acu uzmetienu atgādina skatu uz veļas mašīnas durtiņām.

Leonīds Dobičins "Enpils"

Viena no grāmatām, kas pavadīja plauktā kādu brītiņu līdz lasīšanai, ir krievu rakstnieka Leonīda Dobičina "Enpils" (Город Эн).  Nopirku to pēc tam, kad noklausījos literātu Svena Kuzmina un Toma Treiberga raidījumu "Cienījamie klausītāji. Etīdes par literatūru" Latvijas radio. Raidījums, manuprāt, ir izcils un tajā apskatīto darbu fragmentu lasījumi patiešām aizrauj līdzi literārajā realitātē. Noklausījos arī raidījumu, kurā par "Enpili" runāja grāmatas tulkotāja Māra Poļakova un biju "uzķērusies uz āķa" bez atpakaļceļa. Līdz lasīšanai gan uzreiz netiku, bet darba pacelšanu uz augšu lasāmo kaudzē pamudināja nominācija Latvijas Literatūras gada balvai tulkojumu kategorijā. Grāmatu izlasījusi, nebrīnīšos, ja aprīļa beigās Māra Poļakova balvu arī iegūs!