Leonīds Dobičins "Enpils"

Viena no grāmatām, kas pavadīja plauktā kādu brītiņu līdz lasīšanai, ir krievu rakstnieka Leonīda Dobičina "Enpils" (Город Эн).  Nopirku to pēc tam, kad noklausījos literātu Svena Kuzmina un Toma Treiberga raidījumu "Cienījamie klausītāji. Etīdes par literatūru" Latvijas radio. Raidījums, manuprāt, ir izcils un tajā apskatīto darbu fragmentu lasījumi patiešām aizrauj līdzi literārajā realitātē. Noklausījos arī raidījumu, kurā par "Enpili" runāja grāmatas tulkotāja Māra Poļakova un biju "uzķērusies uz āķa" bez atpakaļceļa. Līdz lasīšanai gan uzreiz netiku, bet darba pacelšanu uz augšu lasāmo kaudzē pamudināja nominācija Latvijas Literatūras gada balvai tulkojumu kategorijā. Grāmatu izlasījusi, nebrīnīšos, ja aprīļa beigās Māra Poļakova balvu arī iegūs!

Īsās formas romāns "Enpils" tapis no 1926. līdz 1934.gadam, taču latviešu valodā tulkots tikai 2020.gadā. Autors Leonīds Dobičins dzimis 1894.gadā Lucinā (mūsdienās Ludza), vēlāk ģimene pārcēlusies uz Dvinsku (mūsdienās Daugavpils), kur viņš dzīvojis līdz 1911.gadam. Arī romānā "Enpils" galvenais varonis un stāstītājs dzīvo Dvinskā 20.gadsimta sākumā. Romāns atgādina nedaudz ērmīgi izvērstu atmiņu stāstījumu. To klāsta sākumā mazs zēns, kurš nelielā skaitā mazā formāta lappušu pamazām pārtop pusaudzī. Tas mazliet ir pieaugšanas stāsts, mazliet ekskursija vēsturē un mazliet arī laikmeta sabiedrības atspoguļojums. Valodai ir tik īpatnējs ritms un konstruējums, ka grūti definēt, kā grāmata patikusi. Tas noteikti ir bijis īpašs ceļojums. Nezinu, vai man tāpat šķistu, ja es to lasītu netulkotu - krievu valodā. 

Tomēr kopumā es laikam īsti nebiju uz viena aristokrātiskā un izsmalcinātā vērojumu viļņa ar Dobičinu. Man daudz labāk patika tā pieredze, ko guvu Svena Kuzmina, Toma Treiberga un Māras Poļakovas lasījumos radio raidījumā nekā tā, ko atradu, lasot tekstu pati. Savām acīm skatoties burtos, es brīžiem ļoti noguru un nevarēju saprast, vai tiešām tādi bija cilvēki 20.gadsimta sākumā vai tas ir tikai autora izteiksmes stils. Lai arī grāmatiņa ir ļoti maza, tās lasīšana ir piepūli prasošs darbs. Smadzenes ir jākustina, nav iespējams tās vienkārši atslēgt. Grāmatā ir daudz atsauču uz krievu kultūru, literatūru, uz reliģiju un uz sabiedrības norisēm, taču daudz kas ir jānojauš. Šis romāns prasa izglītotu lasītāju, jo Dobičins nenodarbojas ar enciklopēdisku skaidrošanu. Viņa galvenais varonis redz un atstāsta, bet neiedziļinās fona detaļās. Ak, un cik karsti nožēloju, ka savulaik Nikolaja Gogoļa romānu "Mirušās dvēseles" esmu iepazinusi tikai fragmentāri! Man šķiet, ka tieši tajā izdomātā toponīmiskā Pilsēta N (Город N), ko krievu literatūrā izmanto provinciālu ģeogrāfisku apgabalu apzīmēšanai, raksturota visspilgtāk. Un Enpils tieši no šī krievu toponīma arī radusies.

Nenoliedzami tulkotāja Māra Poļakova ir paveikusi ļoti iespaidīgu darbu - radījusi jaunus vārdus, radījusi man Dobičina Dvinskas atmosfēru. Līdz šim Māru Poļakovu kā tulkotāju biju piefiksējusi Annas Starobiņecas "Zvērīgo detektīvu" sērijas grāmatām, bet pieaugušo grāmatām īsti nebiju. Kļūda, kļūda! Mārai Poļakovai taču ir vairāki desmiti tulkojumu ne tikai no krievu valodas, bet arī no angļu, vācu, ukraiņu un ivrita, turklāt daudzus esmu arī lasījusi. Pēc "Enpils" un zvērīgiem piemēriem man ir skaidrs - ja no krievu valodas tulko Māra, tad teksts būs kaut kas īpašs un skaists.

Leonīda Dobičina romāns "Enpils" izdots sērijā "Orbītas bibliotēka". Literatūras un filozofijas žurnālā Punctum lasāma Svena Kuzmina saruna ar Orbītas bibliotēkas redaktoru Aleksandru Zapoļu, kur daudz par "Enpili".

P.S. Vēl Punctum piedāvā ieskatam romāna fragmentu. Paskatiet arī jūs!