Inese Krūmiņa "Vilkme"

Dzimtas stāsts cauri gadu desmitiem, cauri Latvijas vēsturei, cauri cilvēku likteņiem - Ineses Krūmiņas romāns "Vilkme" ir caur dzimtas vairākām paaudzēm izstāstīta mūsu valsts vēsture. Vēsture prozā. Izdevniecības "Drīzumā" sadaļā šai grāmatai manu skatu piesaistīja vāks, kas nedaudz tā kā atgādināja spocīgus tēlus, nedaudz tā kā - kailus kokus. Tā dizains man ļoti atsauca padomju literatūras iesējumus, visticamāk, krāsu gammas dēļ - dzeltenīgi brūnais, melnais, sarkanais. Sajūtu līmenī šķita, ka redzu kādu vēl nelasītu grāmatu no mammas plaukta. Arī pēc anotācijas spriedu, ka žanrs un temats man ir saistošs - vēsturiskā proza caur cilvēku likteņiem. Iegādājos grāmatu elektroniski un gaidīju īsto vilkmi pie tās.

Izlasījusi gan secinu, ka šis tomēr ir vēl viens darbs vairāku citu rindā, kur autors centies caur dzimtas stāstu iznest valsts vēsturi un kolektīvās traumas. Nē, nu nav jau tā, ka es būtu gaidījusi, ka tas tāds nebūs, ja tā ir skaidri un gaiši anotācijā uzrakstīts. Tomēr es cerēju sagaidīt kādu vēl nepieredzētu veidu, kā šo tematu iznes lasītājam. Zināmā mērā tas mēģināts darīt trīs paaudžu stāstā iepinot mazliet sistēmfenomenoloģijas (Helingera) metodes. Autore pievēršas tam, kā paaudžu paaudzēs cilvēki atkārto tos pašus uzvedības modeļus, īsti neizprotot rīcības cēloņus. Taču galu galā man personīgi mēģinājums nešķiet pārāk izdevies. 

Tas ir ārkārtīgi viegli lasāms darbs, vienkāršu, nepārsātinātu un nepārsmalcinātu valodu. Romāna nodaļu nosaukumos ir personu vārdi un personu veido divi viņa senči, citās nodaļās - ir vietu nosaukumi. Personu vārdu nodaļās atklājas konkrēto cilvēku stāsts, savukārt vietu nosaukumi atbilst tam, kur norisējuši šo cilvēku dzīvei nozīmīgi pavērsieni. Secīgi lasītājs iepazīstas dzimtu, kuras likteņa šķetinātāja ir Ika jeb Marika. Tieši trešās paaudzes pārstāve mēģina saprast cēloņus senčus un pēcāk arī pašu piemeklējušam liktenim.

Brīžiem darbs šķiet saraustīts, jo, aizejot pie nākamā tēla, ne vienmēr punkts pielikts iepriekšējam. Taču tas piešķir šim romānam īpatnēju gaisotni, jo arī cilvēka dzīve nav jau tik lineāra taisna un ar punktu uzreiz nobeidzama. Grāmatā it kā ir viss, kam tur bija jābūt, mēģinot parādīt kādu Latvijas dzimtu vairākās paaudzēs - karojušie vīri, lielsaimnieki, izsūtīti un atgriezušies, dzimtas māju liktenis un ģimenes locekļu kulšanās cauri padomju sistēmai, blatiem un ierobežojumiem. Vienlaikus kaut kā grūti definējama grāmatā trūkst. Vai arī tas jaunais un citādais, šajā darbā ieliktais no citiem romāniem atšķirīgais, nav īsti mani "paķēris" kā lasītāju.

Kopumā lasāmviela interesanta un viegli aptverama, teksts ievelk ātri, taču kaut kas tajā manī nav radījis emocijas, kuras gaidītu no dzimtas stāsta likteņdzirnām. Ja man lūgtu atcerēties kādu grāmatu, kas caur personas likteni parāda arī valsts vēsturi, es ieteiktu Ineses Dreimanes "Vēstule ar pielikumu", ko lasīju 2019.gada vasaras beigās.