svētdiena, 2021. gada 11. aprīlis

Vai viegli? (pirmpublicējums "Jaunā Gaita" #303)


Izsludinātas Latvijas Literatūras Gada balvas nominācijas par 2020.gadā iznākušajām grāmatām. Daži autori, nepamierināti ar žūrijas sastāvu pret izvirzīto literāro darbu klāstu, sašutuši lūdz savus darbus turpmāk LaLiGa balvai vairs nevērtēt. Tāpēc man šķiet iederīgi tieši šobrīd ielikt blogā rakstu, kas pirmpublicēts žurnālā "Jaunā Gaita" 2020.gada ziemas numurā (#303) - par Latvijas literatūras šauro pīļu dīķi. Laipni lūgti lasīt un arī komentēt, ja viedoklis ir! Neviens cilvēks nav vientuļa sala.

Vai viegli lasīt latviešu autoru darbus un par tiem rakstīt?

Rakstot par to, ko esmu izlasījusi, ieraudzījusi, paņēmusi sev līdzi un vēlos pastāstīt citiem lasītājiem, es katru domu esmu ilgāku laiku iznēsājusi. Es savu rakstīto apdomīgi cenšos nesaukt par kritiku, jo neesmu studējusi literatūrzinātni, pēc izglītības un sirds aicinājuma esmu komunikācijas speciāliste. Savus tekstus par izlasīto dēvēju par atsauksmēm. Tomēr kritikas jēdziens ir jāsaprot, arī atsauksmes rakstot.

Apkopojot vairākas definīcijas, kritika ir salīdzinoša analīze, kur uzsvars tiek likts uz kļūdām, neprecizitātēm, ko vajadzētu darīt citādāk. Kritika ir arī vērtējums, izceļot pozitīvo. Lai arī kritika parasti tiek uzskatīta tikai kā kaut kas negatīvs, tā ir arī pozitīva. Kritika būtībā balstās uz trīs pamata pīlāriem – vērtējuma, sprieduma un interpretācijas. Kritikai nevajadzētu kādam kalpot vai kādu nosodīt. Kritikai, manuprāt, būtu jārada iespēja saprast mākslas darbus dažādos veidos, turklāt sasaistot tos ar aktuālajām sabiedrības norisēm.

Ar ārzemju autoru veikumu viss ir salīdzinoši vienkārši. Izlasi, uzraksti, cenšoties saprast vēstījumu un miers. Ārzemju autorus mēs, latviešu lasītāji, varam satikt varbūt kādreiz grāmatu izstādē, bet arī tad tikai uz mirkli, klāt nepieiet un nekautrēties par iepriekš paustu kritisku vērtējumu, kas vienmēr būs subjektīvs. Kādreiz komunikācijas zinātnes studiju laikā vairāki pasniedzēji teica: “Objektivitāte ir subjektīva”. Un tā arī ir. Taču, ja jau autora darbu kāds izdevējs ir lēmis iespiest un izdot, ārzemju literatūras gadījumā arī tulkot, piesaistot visiem izdošanas procesiem lielu skaitu profesionāļu, tad jau tas darbs kāda, ne tikai paša autora, acīs ir bijis kaut kā vērts. Izsakoties mūzikas vārdiem - tur kaut kam ir jābūt!

Grūtības sākas ar izpaušanos par latviešu valodā rakstošu, Latvijā dzīvojošu autoru veikumu. Lai kā tur būtu ar latvju tautas diženumu un varenumu, mūs ir maz. Latvija it kā ir liela, bet Rīga pavisam maza. Ja esi lasītājs, kurš mēdz aiziet uz grāmatu svētkiem Ķīpsalā, kādreiz Kongresu namā, bet nu jau Latvijas Nacionālajā bibliotēkā, ja mēdz ieklīst jaunu grāmatu atklāšanas svētkos un autogrāfu sniegšanas pasākumos, tu satiksi autorus. Varbūt nesatiksi, bet ieraudzīsi un centīsies klusiņām nolīst tumšā stūrītī, lai autori tevi neieraudzītu. Literārās aprindas, gluži tāpat kā citās profesijās, ir šaurs pīļu dīķis, kur visi labākie pazīst tādus pašus labākos un visi arī vienotā bariņā pārnēsā ziedus un laba vēlējumus viens uz otra grāmatu atklāšanām. Pat, ja aizej uz svētkiem ļoti patikušai grāmatai, var izrādīties, ka tur satiec autoru, kura grāmata tev nemaz nav patikusi. Var arī gadīties, ka kāda kopumā sevis iecienīta autora viens no darbiem šķitis sirdij ne pārāk tuvs.  Var gadīties, ka esi rakstījis godīgi, meklējot labo, cenšoties neaizvainot ne citus literārā darba cienītājus, ne autoru, bet tomēr kāds tur kaut ko aizvainojošu tomēr ir saskatījis un nēsā sev līdzi sirdī sāpes par tavu rakstīto. Visādi var gadīties, bet vispār strīdēties par labu gaumi jau ir bezgaumīgi.

1930. gados amerikāņu filozofs Džons Djūijs (John Dewey) savā darbā Māksla kā pieredze (Art as experience) ierosināja, ka mākslas kritikai nevajadzētu novērtēt vai izteikt spriedumu, bet mākslas darbu vajadzētu uztvert kā procesu, kam ir gājis cauri mākslinieks radot darbu.

Djūija ieteiktajā virzienā aptuveni esmu centusies iet arī es, tomēr tas nemazina grūtības izteikties par savu tautiešu literārajiem pūliņiem. Viegli ir uzrakstīt savas domas, bet grūti ir uzrakstīt tā, lai par tavām domām neapvainojas. Sameklēt labo ikkatrā, pat sēnalā. Kāpēc vispār ir bailes rakstīt tieši tā, kā domā? Kāpēc šis patiesais vērtējums paliek tikai šauram lokam mutiskai apspriešanai? Šos jautājumus esmu apspriedusi gan ar citiem lasītājiem, gan cilvēkiem, kuri paši nelasa daudz, bet ik pa laikam palūdz man padomu lasāmvielas izvēlē un interesējas par to, ko es daru. No sarunām esmu izsijājusi dažus gadījumus, kad literāro darbu ir grūti vērtēt dažādu morāli ētisko dilemmu dēļ.

Grūti ir rakstīt par nesen mirušu autoru grāmatām, precīzāk – par pēdējo grāmatu, kas, iespējams, izdota īsti pirms autora nāves. Atsauksmes šādos gadījumos top maigas, jo bail aizvainot sērojošos radus, draugus un mirušā daiļrades cienītājus. Par aizgājēju medijos atceras labo, izceļ pozitīvo, noklusē ēnas puses, jo par mirušajiem vai nu labu, vai neko. Ar sen mirušiem autoriem ir vieglāk – tuvinieki lielās sēras izsāpējuši, masu mediji un literārās aprindas pieklusuši ar labā atcerēšanos. Galu galā pašu autoru arī vairs satikt nevari un ne paprasīt par to, kāpēc viņš kaut ko risinājis tādi vai citādi, ne pats dabūt taisnoties par sarakstīto vērtējumu un nesaskatītajām dziļdomām.

Ar dzīviem autoriem tā vis viegli neizgrozīsies. Augstāk manis jau pieminētos apstākļos, dzīvu autoru var gadīties satikt, var gadīties, ka viņš tevī atpazīst sava darba kritiķi un pats atnākt aprunāties. Tam pat nav jānotiek ar kādu agresīvu aizstāvības pozīciju savam darbam, lai atsauksmes rakstītājā autora klātbūtne radītu bijību. Galu galā arī atsauksmes rakstītājs vai kritiķis, ja tā labpatīk teikt, var uzrunāt autoru un apvaicāties par to, kas literārajā darbā starp rindām nav nolasījies. Bet ir arī stāsta gaišā puse. Rakstnieki atceras labās atsauksmes, nekautrējas paši pienākt un pateikt paldies par labo vērtējumu jaunākajai grāmatai. Kādreiz, kad esi bikli saņēmies aiziet pēc autogrāfa vēl nelasītam jaunākajam veikumam, autors paceļ acis un pateicas par labo iepriekšējās grāmatas vērtējumu. Mulsums un neliela kautrēšanās ir abējādi – gan tad, ja autors pateicas par labu vērtējumu, gan tad, kad nāk skaidrot ko neesi sapratis.

Grūti rakstīt par labi zināmu un atzītu autoru darbiem, par literatūru, kas aprindās apriori tiek vērtēta kā lasīšanas cienīga. Ja kā lasītājs neesi sapratis tās zemdegas, kas gruzdējušas autorā un viņa literārajā veikumā, bet citi lasītāji saskatījuši, bail sarunās un vērtējošos tekstos justies neizglītotam, nesaprotošam, neredzošam, galu galā, bail izrādīties vienkārši muļķim. Tad ar šādiem darbiem iznāk laipot pa robežlīnijām, censties saskatīt iemeslus savai nezināšanai vai nesapratnei.

Atbildot uz virsrakstā uzdoto salikto jautājumu, lasīt latviešu autoru darbus ir viegli, tā ir dzimtā valoda, vairumā gadījumu tā ir arī literatūrā ieliktā kolektīvā pieredze, vēstures izpratne, kolektīvā atmiņa. Taču rakstīt par latviešu autoru darbiem ir grūti, visbiežāk gan savu iekšējo morāles kompasu un kompleksu dēļ. Grūti rakstīt, cenšoties nesanīsties ar to mazo saujiņu cilvēku, kur visi visus pazīst, mēģinot neradīt iemeslus pārpratumiem un aizvainojumiem. Zinot, ka literārais darbs autoram, visticamāk, nav tapis viegli, arī uzrakstīt par to viegli nav. Un ja vēl jāsāk aizstāvēties pret citiem lasītājiem, kuriem darbs ļoti paticis, bet tev - nu tā…

Galu galā, ja tev nepatīk, kā raksta citi, uzraksti labāk pats! Gadu gaitā izstrādājas iekšēja intuīcija par to, kas patīk literatūrā, kura autora valodas un domas plūdums ir vieglāk uztverams, kurš literārais žanrs patiks gandrīz bez izņēmumiem. Attiecīgi, sevi pazīstot, daudz nekļūdīgāk izvēlies literāro darbu, par kuru nebūs daudz jāpūlas uzrakstīt tā, lai nav kauns autoram acīs trāpīties un kādu vārdu pārmīt.

Nav komentāru:

Komentāra publicēšana