"Grāmatu lasītāju klubi un kopienas introvertam lasītājam" (pirmpublicējums "Jaunā Gaita" #304)

 

Pirms pāris gadiem Londonas grāmatu tirgum veidotā Latvijas literatūras eksporta kampaņa "#iamintrovert" ("Es esmu introverts") šķiet jau labi iesakņojusies sabiedrībā un atzinīgi novērtēta reklāmas profesionāļu aprindās. Kampaņā latvieši tika prezentēti kā introvertu rakstnieku nācija. Diezgan likumsakarīgi arī grāmatu lasītāji varēja saskatīt sevi asprātīgajās introverto latviešu pasaules attēlojuma karikatūrās. Grāmatu lasīšana taču parasti tiek uzskatīta par vientulību paģērošu jeb uz sevi vērstu nodarbi, vai ne?  Lai arī varētu domāt, ka introvertam vēlme un vajadzība pēc citu cilvēku sabiedrības ir minimāla, vispasaules mājās palikšanas un fiziskās distancēšanās laiks praksē parāda, cik tomēr cilvēkam svarīga ir socializēšanās, cik grūti bez tās iztikt, kad atceltas publiskas sanākšanas, pasākumi un citas norises, kurās satikt cilvēkus. Un novērojumi liecina, ka apspriesties ar citām dzīvām būtnēm par izlasīto cilvēkiem patīk.

Inga Ābele "Balta kleita" (pirmpublicējums "Jaunā Gaita" #303)

Šis raksts pirmpublicēts žurnālā "Jaunā Gaita" 2020.gada ziemas numurā (#303). Ingas Ābeles stāstu krājums "Balta kleita" nominēts Latvijas Literatūras gada balvai labākā prozas darba kategorijā.

Gaisīgu skatu un domu uz piezemētām cilvēciskām vājībām

Ābele Inga Balta kleita, izdevniecība Dienas grāmata 2020, 158 lpp.

 

Viena no mūsdienu ražīgākajām latviešu literātēm Inga Ābele nodevusi lasītājiem jaunāko stāstu krājumu Balta kleita. Grāmata ir veltījums Andrai. Tā var būt pērn martā aizsaulē devusies rakstniece Andrai Neiburga, kuru Ābele intervijās piemin kā sev nozīmīgu cilvēku. Un mazliet Neiburgas stilu arī atgādina šis Ābeles krājums – tie ir noskaņu un sajūtu teksti. Bet tikpat labi, tā var būt arī cita rakstniece – krāsainos ziedu rakstu lakatos un sarkanām lūpām rotātā Andra Manfelde. Viens plašāk neizvērsts vārds “Andrai” lappusē uzreiz aiz titullapas, tā atšifrējums lai paliek autores pašas ziņā.

Grāmatā ir deviņi stāsti, kuru galvenās varones ir deviņas sievietes. Taču varoņu kopskaits ir daudz lielāks un balta kleita stāstos ir tikai simbols. Katram stāstam nosaukumā sievietes vārds, attiecīgi piešķirot tekstam nosacītu personību ne tikai ar to, kas pēc nosaukuma, bet jau ar pirmo vārdu.  Ābeles jaunie stāsti nosacīti iedalāmi divās daļās – daži ir proza “tīrā” veidā, bet daži ir žanru sakausējums – dzjeproza, kurā rakstniece izpaudusies jau agrāk. Visos stāstos ir noraugāms sižets vai tā aizmetņi, taču daži no tekstiem ir liriskāki un šķietami nepabeigti, bezgalīgās nebeidzamās pārdomās plūstoši. Dzejprozai piederīgajos stāstos nav izteiktas kulminācijas, līdz ar to arī atrisinājuma vai lūzuma. Taču tajos noteikti ir tēli ar gaisīgiem, garīguma un nosacītas filozofijas pilniem spriedumiem. Pārdomās par cilvēku sev blakus un laika gaitā mainījušām attiecībām slīgst Alise:

Alise gribētu, lai viņš domā uz lielu. Uz lielu domājot, nekad nevar zaudēt. Vai viņa dzīvē vairs nav nekā liela? Riez dusmās Alise nosauca viņu par sīku dvēseli. Viņa tā nemaz nedomāja, pateica tikai tālab, ka redzēja, kā sīkumi saēd viņa dzīvi caurumos, kā kodes vilnas deķi. Alisei likās, ka sīkumu saēstam ir tik viegli nodot lielumu. Vieglums nekad nesniedz piepildījumu, viņa gribēja teikt. Bet kā lai to pasaka? Ceļā vienmēr gadījās kaķis. Bet nu kaķis ir miris un viņa to pateikts. /stāsts “Alise” 39. – 40.lpp./

Līdzīgi arī stāstā “Donna”. Šie teksti ir ēteriski, šķietami lidojošu domu plūdumi. Vienlaikus tie ir arī par piezemētām lietām:

Acu skatiens tvana smags, neiespējami pacelt tveices pielijušos plakstus ar smagām lāsēm skropstgalos, lai uzmestu otram gādīgu mirkli. Kaisle pamazām uzsūcas ķermenī, tāpat kā pazuda mazās krūtis ar milzīgiem saldajiem ķiršiem līdzīgajiem zīdekļiem, pagaisa atpakaļ krūšu kurvī, no kurienes reiz izplaukušas. Agrs rīts, jūlija svētība. Atkal 13. datums, bet pēc daudziem gadiem. Migla virs ezera kārtām kā kāzu palagi. Donna iebrien. Ūdens spilvenu glāsmaini trīsošā želeja. Mati tumša dzintara krāsā, augums izplūdis kā atspulgs ezerā. Ūdens zilganā caurspīdība. Miers un slīpi pāri kokiem krītoši stari. Vēl nav svelmes Bet! Saule brīdinoši paslej pirkstu kā baznīcas torni pār pamalei un dzirksteles nojūk ap acu varavīksnenēm, atkal sviedri. /stāsts “Donna” 50. – 51. lpp./

 

Stāsti “Malda”, “Sandra” un arī “Klinta” jau ir konkrētāki, skaidrākām robežām, par vienkāršām un ikdienišķām lietām, zināmā mērā par dzīves netaisnībām. Sandras un Klintas stāstos īpaši koncentrējoties uz cilvēciskām attiecībām. Klinta iesprūdusi slēgtā vidē, gaidot atceltu lidmašīnas reisu uz Latviju, uz mātes bērēm. Tikmēr viņai ir iespēja apdomāt savas attiecības gan ar nelaiķi, gan dzimtenē palikušo māsu, gan padomāt par svešatnē izveidotajām attiecībām ar vīrieti. Savukārt Sandra risina telefonsarunas un apmainās īsziņām ar dēlu, kurš nespēj noturēties nevienā vietā un darbā, nesameklējis problēmas un pie tām vainīgos. Nosaukums “Malda” jēdzieniski jau ar pirmo vārdu dod mājienu par kaut ko ačgārnu, greizu jeb maldīgu. Un Malda nudien ir apmaldījusies dzīves vērtībās un tajā, kā dzīvot. Lai arī Malda spēj saņemties un turēt dzīves grožus rokās, ik pa laikam tomēr sanāk atkal nošļūkt no kārtīgās dzīves ceļa, atpakaļ iekšā maldu grāvī.

Atšķirīgs no pārējiem ir stāsts “Margarēta”, jo tajā vērotājs un stāstītājs ir vīrietis un viņa skatījums uz sievieti. Pārējos stāstos domas pludinās pašu galveno varoņu vai citu vērotāju sieviešu galvā. Taču arī vīrietis ir melanholisks, šķietams dīvainis, kurš atdevis sevi visu rozēm.

Vēl īpaši uz pārējo fona izceļas stāsts “Linda”. Tas ir kā skaists veltījums lībiešiem un lībiešu valodai, tautas mutvārdu daiļradei, iekļaujot arī Valta Ernštreita atdzejojumu. Šis stāsts ir kā maza mīlestības vēstule Kurzemei un cilvēkiem jūras ciemos, atzinība dvēselēm, kas ar siltu skatu seko uz zemes palikušo gaitām un sarunām:

Kad ilgus gadus nav raudāts, labi var sajust ceļu, kā galvā ienāk asaras – gar deniņiem augšup paceļas zilgana migla, un sirds aizsalst, tad iesmeldzas kaut kādi neredzami vadi pakausī, pēc tam acis strauji pieriet ar karstumu, kā krūtis ar pienu. /no stāsta “Linda” 65. lpp./

Ingai Ābelei nenoliedzami ir savs lirisks, unikāls stils. Tam raksturīga ārkārtīgi skaista valodas bagātība, krāšņums. Vienlaikus Ābele spēj šo bagātību izmantot, nesavijot no vārdiem mūsdienu lasītājam nesaprotams valodas mežģīnes. Viņas radītie tēli ir spēcīgi katrs savā veidā un ir arī pārlaicīgi, nepiesaistīti kādam noteiktam vēsturiskam laikam. Un tā baltā kleita – to varētu uzģērbt katrai no stāstu varonēm gan kā godu kārtu, gan kā metafizisku sirdsapziņas tīrības simbolu. Balta kleita ir tikai ietvars un vāka noformējumam izmantotā grafiķes Aleksandras Beļcovas šķīvja “Jūrmala” attēls dīvainā kārtā ar pirmo acu uzmetienu atgādina skatu uz veļas mašīnas durtiņām.

Vai viegli? (pirmpublicējums "Jaunā Gaita" #303)

Izsludinātas Latvijas Literatūras Gada balvas nominācijas par 2020.gadā iznākušajām grāmatām. Daži autori, nepamierināti ar žūrijas sastāvu pret izvirzīto literāro darbu klāstu, sašutuši lūdz savus darbus turpmāk LaLiGa balvai vairs nevērtēt. Tāpēc man šķiet iederīgi tieši šobrīd ielikt blogā rakstu, kas pirmpublicēts žurnālā "Jaunā Gaita" 2020.gada ziemas numurā (#303) - par Latvijas literatūras šauro pīļu dīķi. Laipni lūgti lasīt un arī komentēt, ja viedoklis ir! Neviens cilvēks nav vientuļa sala.

Vai viegli lasīt latviešu autoru darbus un par tiem rakstīt?

Rakstot par to, ko esmu izlasījusi, ieraudzījusi, paņēmusi sev līdzi un vēlos pastāstīt citiem lasītājiem, es katru domu esmu ilgāku laiku iznēsājusi. Es savu rakstīto apdomīgi cenšos nesaukt par kritiku, jo neesmu studējusi literatūrzinātni, pēc izglītības un sirds aicinājuma esmu komunikācijas speciāliste. Savus tekstus par izlasīto dēvēju par atsauksmēm. Tomēr kritikas jēdziens ir jāsaprot, arī atsauksmes rakstot.

Apkopojot vairākas definīcijas, kritika ir salīdzinoša analīze, kur uzsvars tiek likts uz kļūdām, neprecizitātēm, ko vajadzētu darīt citādāk. Kritika ir arī vērtējums, izceļot pozitīvo. Lai arī kritika parasti tiek uzskatīta tikai kā kaut kas negatīvs, tā ir arī pozitīva. Kritika būtībā balstās uz trīs pamata pīlāriem – vērtējuma, sprieduma un interpretācijas. Kritikai nevajadzētu kādam kalpot vai kādu nosodīt. Kritikai, manuprāt, būtu jārada iespēja saprast mākslas darbus dažādos veidos, turklāt sasaistot tos ar aktuālajām sabiedrības norisēm.

Ar ārzemju autoru veikumu viss ir salīdzinoši vienkārši. Izlasi, uzraksti, cenšoties saprast vēstījumu un miers. Ārzemju autorus mēs, latviešu lasītāji, varam satikt varbūt kādreiz grāmatu izstādē, bet arī tad tikai uz mirkli, klāt nepieiet un nekautrēties par iepriekš paustu kritisku vērtējumu, kas vienmēr būs subjektīvs. Kādreiz komunikācijas zinātnes studiju laikā vairāki pasniedzēji teica: “Objektivitāte ir subjektīva”. Un tā arī ir. Taču, ja jau autora darbu kāds izdevējs ir lēmis iespiest un izdot, ārzemju literatūras gadījumā arī tulkot, piesaistot visiem izdošanas procesiem lielu skaitu profesionāļu, tad jau tas darbs kāda, ne tikai paša autora, acīs ir bijis kaut kā vērts. Izsakoties mūzikas vārdiem - tur kaut kam ir jābūt!

Grūtības sākas ar izpaušanos par latviešu valodā rakstošu, Latvijā dzīvojošu autoru veikumu. Lai kā tur būtu ar latvju tautas diženumu un varenumu, mūs ir maz. Latvija it kā ir liela, bet Rīga pavisam maza. Ja esi lasītājs, kurš mēdz aiziet uz grāmatu svētkiem Ķīpsalā, kādreiz Kongresu namā, bet nu jau Latvijas Nacionālajā bibliotēkā, ja mēdz ieklīst jaunu grāmatu atklāšanas svētkos un autogrāfu sniegšanas pasākumos, tu satiksi autorus. Varbūt nesatiksi, bet ieraudzīsi un centīsies klusiņām nolīst tumšā stūrītī, lai autori tevi neieraudzītu. Literārās aprindas, gluži tāpat kā citās profesijās, ir šaurs pīļu dīķis, kur visi labākie pazīst tādus pašus labākos un visi arī vienotā bariņā pārnēsā ziedus un laba vēlējumus viens uz otra grāmatu atklāšanām. Pat, ja aizej uz svētkiem ļoti patikušai grāmatai, var izrādīties, ka tur satiec autoru, kura grāmata tev nemaz nav patikusi. Var arī gadīties, ka kāda kopumā sevis iecienīta autora viens no darbiem šķitis sirdij ne pārāk tuvs.  Var gadīties, ka esi rakstījis godīgi, meklējot labo, cenšoties neaizvainot ne citus literārā darba cienītājus, ne autoru, bet tomēr kāds tur kaut ko aizvainojošu tomēr ir saskatījis un nēsā sev līdzi sirdī sāpes par tavu rakstīto. Visādi var gadīties, bet vispār strīdēties par labu gaumi jau ir bezgaumīgi.

1930. gados amerikāņu filozofs Džons Djūijs (John Dewey) savā darbā Māksla kā pieredze (Art as experience) ierosināja, ka mākslas kritikai nevajadzētu novērtēt vai izteikt spriedumu, bet mākslas darbu vajadzētu uztvert kā procesu, kam ir gājis cauri mākslinieks radot darbu.

Djūija ieteiktajā virzienā aptuveni esmu centusies iet arī es, tomēr tas nemazina grūtības izteikties par savu tautiešu literārajiem pūliņiem. Viegli ir uzrakstīt savas domas, bet grūti ir uzrakstīt tā, lai par tavām domām neapvainojas. Sameklēt labo ikkatrā, pat sēnalā. Kāpēc vispār ir bailes rakstīt tieši tā, kā domā? Kāpēc šis patiesais vērtējums paliek tikai šauram lokam mutiskai apspriešanai? Šos jautājumus esmu apspriedusi gan ar citiem lasītājiem, gan cilvēkiem, kuri paši nelasa daudz, bet ik pa laikam palūdz man padomu lasāmvielas izvēlē un interesējas par to, ko es daru. No sarunām esmu izsijājusi dažus gadījumus, kad literāro darbu ir grūti vērtēt dažādu morāli ētisko dilemmu dēļ.

Grūti ir rakstīt par nesen mirušu autoru grāmatām, precīzāk – par pēdējo grāmatu, kas, iespējams, izdota īsti pirms autora nāves. Atsauksmes šādos gadījumos top maigas, jo bail aizvainot sērojošos radus, draugus un mirušā daiļrades cienītājus. Par aizgājēju medijos atceras labo, izceļ pozitīvo, noklusē ēnas puses, jo par mirušajiem vai nu labu, vai neko. Ar sen mirušiem autoriem ir vieglāk – tuvinieki lielās sēras izsāpējuši, masu mediji un literārās aprindas pieklusuši ar labā atcerēšanos. Galu galā pašu autoru arī vairs satikt nevari un ne paprasīt par to, kāpēc viņš kaut ko risinājis tādi vai citādi, ne pats dabūt taisnoties par sarakstīto vērtējumu un nesaskatītajām dziļdomām.

Ar dzīviem autoriem tā vis viegli neizgrozīsies. Augstāk manis jau pieminētos apstākļos, dzīvu autoru var gadīties satikt, var gadīties, ka viņš tevī atpazīst sava darba kritiķi un pats atnākt aprunāties. Tam pat nav jānotiek ar kādu agresīvu aizstāvības pozīciju savam darbam, lai atsauksmes rakstītājā autora klātbūtne radītu bijību. Galu galā arī atsauksmes rakstītājs vai kritiķis, ja tā labpatīk teikt, var uzrunāt autoru un apvaicāties par to, kas literārajā darbā starp rindām nav nolasījies. Bet ir arī stāsta gaišā puse. Rakstnieki atceras labās atsauksmes, nekautrējas paši pienākt un pateikt paldies par labo vērtējumu jaunākajai grāmatai. Kādreiz, kad esi bikli saņēmies aiziet pēc autogrāfa vēl nelasītam jaunākajam veikumam, autors paceļ acis un pateicas par labo iepriekšējās grāmatas vērtējumu. Mulsums un neliela kautrēšanās ir abējādi – gan tad, ja autors pateicas par labu vērtējumu, gan tad, kad nāk skaidrot ko neesi sapratis.

Grūti rakstīt par labi zināmu un atzītu autoru darbiem, par literatūru, kas aprindās apriori tiek vērtēta kā lasīšanas cienīga. Ja kā lasītājs neesi sapratis tās zemdegas, kas gruzdējušas autorā un viņa literārajā veikumā, bet citi lasītāji saskatījuši, bail sarunās un vērtējošos tekstos justies neizglītotam, nesaprotošam, neredzošam, galu galā, bail izrādīties vienkārši muļķim. Tad ar šādiem darbiem iznāk laipot pa robežlīnijām, censties saskatīt iemeslus savai nezināšanai vai nesapratnei.

Atbildot uz virsrakstā uzdoto salikto jautājumu, lasīt latviešu autoru darbus ir viegli, tā ir dzimtā valoda, vairumā gadījumu tā ir arī literatūrā ieliktā kolektīvā pieredze, vēstures izpratne, kolektīvā atmiņa. Taču rakstīt par latviešu autoru darbiem ir grūti, visbiežāk gan savu iekšējo morāles kompasu un kompleksu dēļ. Grūti rakstīt, cenšoties nesanīsties ar to mazo saujiņu cilvēku, kur visi visus pazīst, mēģinot neradīt iemeslus pārpratumiem un aizvainojumiem. Zinot, ka literārais darbs autoram, visticamāk, nav tapis viegli, arī uzrakstīt par to viegli nav. Un ja vēl jāsāk aizstāvēties pret citiem lasītājiem, kuriem darbs ļoti paticis, bet tev - nu tā…

Galu galā, ja tev nepatīk, kā raksta citi, uzraksti labāk pats! Gadu gaitā izstrādājas iekšēja intuīcija par to, kas patīk literatūrā, kura autora valodas un domas plūdums ir vieglāk uztverams, kurš literārais žanrs patiks gandrīz bez izņēmumiem. Attiecīgi, sevi pazīstot, daudz nekļūdīgāk izvēlies literāro darbu, par kuru nebūs daudz jāpūlas uzrakstīt tā, lai nav kauns autoram acīs trāpīties un kādu vārdu pārmīt.