Pirms pāris gadiem Londonas grāmatu tirgum veidotā Latvijas literatūras eksporta kampaņa "#iamintrovert" ("Es esmu introverts") šķiet jau labi iesakņojusies sabiedrībā un atzinīgi novērtēta reklāmas profesionāļu aprindās. Kampaņā latvieši tika prezentēti kā introvertu rakstnieku nācija. Diezgan likumsakarīgi arī grāmatu lasītāji varēja saskatīt sevi asprātīgajās introverto latviešu pasaules attēlojuma karikatūrās. Grāmatu lasīšana taču parasti tiek uzskatīta par vientulību paģērošu jeb uz sevi vērstu nodarbi, vai ne? Lai arī varētu domāt, ka introvertam vēlme un vajadzība pēc citu cilvēku sabiedrības ir minimāla, vispasaules mājās palikšanas un fiziskās distancēšanās laiks praksē parāda, cik tomēr cilvēkam svarīga ir socializēšanās, cik grūti bez tās iztikt, kad atceltas publiskas sanākšanas, pasākumi un citas norises, kurās satikt cilvēkus. Un novērojumi liecina, ka apspriesties ar citām dzīvām būtnēm par izlasīto cilvēkiem patīk.
Grāmatu lasīšana nav atmesta
Ļaudis patiešām lasa grāmatas, lasītāji šūmējas par to, ka
tās nav iekļautas pirmās nepieciešamības un tirgošanai atļauto preču sarakstos,
bēdājas par bibliotēku slēgšanu, tad atkal priecājas par to atvēršanu un sēž
pie šīs vietas durvīm jau pirmajās darba minūtēs, bet e-grāmatu bibliotēka www.3td.lv arvien audzē savu lasītāju skaitu. To, ka lasīšana kā
hobijs neizzūd, apliecina arī pētījumi, piemēram, 2018. gadā Latvijas Kultūras
akadēmijas Zinātniskās pētniecības centrā tapušais, Latvijas Grāmatizdevēju
asociācijas pasūtītais pētījums[1] apliecināja, ka 76% cilvēku pēdējā gada laikā izlasījuši vismaz
vienu grāmatu. Pilnīgi iespējams, ka divarpus gadu laikā šajā statistikā kaut
kas mainījies. Tomēr maz ticams, ka statistikā kaut kas būtiski samazinājies
vai palielinājies par vairākiem desmitiem procentu. Varam arī optimistiski pievērsties
domām par to, ka internets neiznīcina lasīšanu, bet gan transformē to un pat
palīdz, kā to pauž, piemēram, literatūrkritiķe un mediju teorētiķe Ilva Skulte
rakstā par lasīšanu mūsdienās. Lai arī internets un elektroniskie mediji
šķietami apdraud lasīšanu, vienlaikus digitālais ir veicinājis, ka mūsdienās
“mēs rakstām un lasām pat tajās komunikācijas situācijās, kad iepriekš to
nedarījām”.[2] Nudien arī interneta vietnes grāmatu un literatūras
apspriešanai ir tikai vēl viena vieta, kad mēs lasām un rakstām.
Izlasīto
var arī nepaturēt tikai sev
Par lasīšanu latviešu valodā runājošiem cilvēkiem ir gana
daudz iespēju izvērsties savu viedokļu apmaiņai interneta vietnēs. Vairākas
domubiedru grupas var atrast sociālās saziņas vietnē Facebook.
Tur ir gan privātas grupas vien ar dažiem dalībniekiem, gan lielākas
publiskas grupas. Tiesa, no kādas gandrīz 600 dalībniekus pulcējošas virtuālās
grupas uz reālām tikšanās reizēm (kad tās bija iespējamas) ieradās vien ap 10
līdz 12 regulārie dalībnieki. Aptuveni tāds pats skaits cilvēku tagad pulcējas
šīs grupas tiešsaistes tikšanās reizēs. Pārējie paliek kā klusie tīmekļa
vērotāji. Bet tas nekas, jo grāmatu lasītāju kluba optimālais dalībnieku skaits
esot 8 līdz 16 cilvēki.
Vēl līdzīgi domājošos var meklēt īpaši grāmatu apspriešanai
un vērtēšanai izveidotā starptautiskā vietnē Goodreads. Vietnes kopienu
sadaļā var pat veidot domubiedru pulciņus, kur apspriest literārus tematus, var
biedroties ar citiem lasītājiem. Jāatzīst, ja Latvijas grupa tur tāda panīkusi,
meklētājā atrodamas vēl pāris privātas latviešu lasītāju kopienas ļoti mazu
dalībnieku skaitu. Bet būtībā nekas jau netraucē šo tīklu izmantot arī bez
pievienošanās grupām un diskusiju telpām – var aicināt draugus, apstiprināt
draugus un apskatīt viņu lasīšanas jaunumus laika joslā. Neizpaliek
arī dažādi interneta forumi ar atsevišķu sadaļu izlasītā apspriešanai. Grūti
aplēšams, cik daudz ir draugu, kuri laiku pa laikam satikušies dzīvē vai tagad
izmanto attālinātās saziņas iespējas speciāli, lai apspriestu izlasītās
grāmatas, vienojas par vienas noteiktas grāmatas lasīšanu vai izvēlas kopīgu
tematiku, par kuru lasīt kādu laika nogriezni.
Savukārt ārzemēs popularitāti guvuši tā saucamie klusie grāmatu klubi.
Cilvēku kopa, satikušies publiskā vietā, pāris minūtes pastāsta katrs par savu
šī brīža lasāmvielu un pēc tam pusstundu vai stundu klusumā nododas katrs savas
grāmatas lasīšanai kamēr pārējie dara to pašu. Šobrīd klusie grāmatu klubi
vairumā pasaules valstu īslaicīgi pārcēlušies uz virtuālo vidi.
Īsāk
sakot, cilvēki lasa grāmatas un tiem, kam ir vēlme, ir arī iespējas aprunāties
ar līdzīgiem lasītājiem. Daži introvertie latvieši pat ir tik drosmīgi, ka
satiekas ar citiem tādiem pašiem lasītājiem un ar laiku iegūst jaunus paziņas
un draugus. Arī šī raksta autore reizi mēnesī ieskatās acīs citiem grāmatu
mīļotājiem un labprāt aprunājas par izlasīto, kopīgi pasmejas par šo un to, pie
reizes apmainoties kādām citām aktualitātēm.
Patiesībā
ir diezgan skaidrs, kāpēc cilvēki vēlas satikties ar citām dzīvām būtnēm un
apspriesties par savu nomierinošo un aizraujošo hobiju. Amerikāņu psihologa un
filozofa Abrahama Maslova vajadzību modelis ar sociālajām vajadzībām trešajā
līmenī aizvien nav aizmirsts. Kad mūsu pamata fizioloģiskās vajadzības ir apmierinātas
un drošība arī ir sasniegta, var tiekties apmierināt vajadzību pēc piederības.
Jā, slidens temats runāt par drošību un pamatvajadzību apmierinātību laikā, kad
visā pasaulē plosās nenoteiktību nesošais ļaunais vīruss, taču riskēšu. Katram
no mums pēc paēšanas un jaunāko ziņu izlasīšanas ir vajadzīgi arī cilvēki,
kurus saukt par savējiem, kuriem mēs esam savējais. Tie var būt darba kolēģi,
mācību biedri, un kāpēc lai tie nebūtu cilvēki, ar kuriem vieno kopīgs hobijs?
Dažas
sarunas par sarunām un kāpēc runāt
Protams,
ne visiem gribas runāt par izlasīto. Viena daļa ir tie, kuriem nav laika meklēt
domubiedru grupas un tajās piedalīties. Šiem cilvēkiem iekšējai labsajūtai
parasti pilnīgi pietiek ar to, ka vispār pietiek laika lasīšanai. Ir arī
cilvēki, kuri savu personīgo socializēšanās normu izpilda un piederības sajūtu
atrod citur, un tāpēc nav ieinteresēti to meklēt grāmatu klubos. Vēl kāds
mēģinājis runāt par savu lasīšanas kaislību ar citiem, nespecifiski grāmatu
kluba biedriem, taču sadūries ar neizpratni un vairs nav atkārtojis mēģinājumus
runāt par literatūru. Ir arī cilvēki, kuriem doma par grāmatu klubiem atgādina
garlaicīgās literatūras stundas skolā. Taču ļoti interesanta ir cilvēku daļa,
kuri baidās tikt atraidīti (dažreiz pat neveiksmīgi jau mēģinājuši pieteikties
kādai slēgtai kopienai), šaubās, ka lasa “gana gudras” grāmatas priekš lasītāju
kluba interesēm vai uzskata savu ik mēnesi izlasītā apjomu par pārāk niecīgu,
lai par to vispār ar kādu runātu.
Tieši
sarunas par to, kāpēc grāmatu un literāro sarunu cilvēkiem nav, mudina apdomāt,
kāds labums no literārajiem klubiem un nelielām kopienām grāmatu apspriešanai.
Socializēšanās ne vienmēr nāk un veidojas dabiski, taču jāpiekrīt Italo Kalvīno
galvenajam varonim stāstā “Ja reiz ziemas naktī ceļinieks”, kad viņš grāmatnīcā
satiek mīklaini valdzinošo sievieti, ar kuru mēģina iepazīties - grāmatas
vienmēr ir lielisks sarunu temats un grāmatnīca domu apmaiņai tik rosinoša
vide. Nav jāatgādina, ka grāmatu lasīšana ir lieliska nodarbe, kas bagātina
vārdu krājumu, lai kurā valodā jūs lasītu, trenē prātu, paplašina redzesloku un
sniedz jaunas zināšanas. Taču lasīšana tikai priekš sevis paša ievērojami
atšķiras no tā, kā lasāt, ja zināt, ka kādam par izlasīto būs jāpastāsta. Starp
citu, izlasītā apspriešanu izmanto arī kā medicīnisku terapiju, piemēram,
afāzijas jeb runas traucējumu ārstēšanai.[3] Grāmatu lasīšana, lai par
tām stāstītu, asina prātu pavisam atšķirīgā veidā nekā lasot tikai
priekš sevis paša. Grāmatu lasītāju kopienas ir ne tikai labs treniņš
komunikācijai un stāstīšanas prasmju izkopšanai, bet arī iedvesmas gūšanas
vieta. Kad vienā telpā satiekas vismaz desmit cilvēki, kuriem katram ir sava
ikdienas nodarbe, savas intereses un dzīves stāvoklis, tad arī lasāmvielas
izvēle ir ļoti dažāda, pat, ja kluba biedri vienojas par kopīgu tematu.
Piemēram, grāmata ar zirgu uz vāka var būt jebkas – sākot no trillera vesterna
noskaņās, romantiskas noveles par jaunu lēdiju dzīvi 18.gadsimtā, erotiska
žanra stāsta, retrodetektīva par Staļina represijām vai vēsturiskas prozas
stilā ieturēta darba par 20.gadsimta Latviju līdz pat pamācībai jāšanā
iesācējiem. Grāmatu klubi sniedz plašāku skatījumu uz literatūru un
palīdz ietaupīt savu laiku, ielūkojoties sev nezināmos vai neierastākos
žanros, dzirdot, ko par tiem saka citi cilvēki. Turklāt var izrādīties, ka
vienā grāmatu klubā par vienu un to pašu grāmatu ir pilnīgi pretēji viedokļi.
Un kāpēc gan ne? Arī tas paplašina domu robežas. Ak, jā, un vismaz
desmit jauni grāmatu klubā iepazīti cilvēki palīdz veidot lielāku sociālo
kontaktu loku, kas var noderēt arī citās dzīves situācijās.
Sociāli
kontakti ir svarīgi cilvēciskai būtnei - lai cik introvertai. Varbūt tieši
grāmatu lasītāju kopiena ir tas, kā jūsu dzīvē trūkst. Ja šomēnes izlasāt vienu
grāmatu, tas ir vairāk nekā nekas un varbūt no citiem lasītājiem
iedvesmosieties jau pēc mēneša izlasīt divus un trīs literāros darbus. Sākumam
var kļūt par kluso vērotāju un par aktīvo dalībnieku kļūt ar laiku. Bet
skaidrs, ka savus aizspriedumus un prātā izveidotos mītus var apgāzt tikai
izmēģinot. Varbūt izrādīsies, ka grāmatas ir tikai labs iemesls, lai satiktos,
un tur ir vieta lieliskām sarunām arī par citiem tematiem. Grāmatu lasītāji
parasti ir ļoti iekļaujoši un atbalstoši cilvēki, atliek vien mēģināt.
[1]Latvijas Kultūras akadēmijas
Zinātniskās pētniecības centrs. “Pētījums par Latvijas iedzīvotāju grāmatu lasīšanas
paradumiem”. Rīga, 2018. Pieejams tiešsaistē: https://www.gramatizdeveji.lv/_files/Petijums_gramatu_lasisanas_paradumi_feb_2018.pdf
[2]
Skulte Ilva. “Lasīšana 21.gadsimtā: subjekta zaudēšana”. Latvijas
Nacionālās bibliotēkas rakstu sērija par lasīšanas paradumiem, lasītāju
dzīvesstāstiem un grāmatu likteņiem Latvijas teritorijā no 13. līdz
21.gadsimtam. Pieejams tiešsaistē: https://www.punctummagazine.lv/2019/09/30/lasisana-21-gadsimta-subjekta-zaudesana/
[3]
Knollman-Porter Kelly and Julian K.Samantha. Book Club Experiences, Engagement
, and Reading Support Use by People With Aphasia. American Journal of
Speech-Language Pathology. Volume 28, Issue 3. August 2019. Pp. 1084 – 1098.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru