Jūlija Jakovļeva "Debesis dimantos"

Pavisam nesen guvu iespēju izlasīt jaunāko Jūlijas Jakovļevas romāna tulkojumu vēl pirms tas nonācis uz papīra. Pirmā grāmata “Mednieks tieši virsū skrien” pievilināja ar to, ka paralēli detektīva līnijai, lasītājs iepazīstas arī ar mākslu. Savukārt pie otrās grāmatas “Sarkanā zirga savaldīšana” aizveda pirmā romāna atvērtās beigas, taču paralēli izmeklēšanai izklāstītie temati jau bija saistīti ar zirgiem un hipodromu. Trešajā sērijas grāmatā "Debesis dimantos" izmeklētājs Zaicevs turpina brīžiem pietēlot naivo un padumjo miltonu, bet kopumā ir ļoti asu prātu, plašām zināšanām un vērīgām acīm, un šoreiz izmeklē mēmā kino norietējušās zvaigznes nāvi. Pirmā grāmata mani ievilka līdz ausīm, otrā tīri labi patika, bet vairāk izlasījās pēc inerces, tad tagad trešā grāmata atkal ievilka līdz ausīm.

Milicijas izmeklētājs Vasīlijs Zaicevs aizvien strādā Ļeņingradā, bet ik uz soļa jādomā, vai tik viņš ar saviem atklājumiem un darba metodēm nekāpj uz varžacīm GPU jeb čekai. Šoreiz nogalināta mēmā kino zvaigzne Varja Meteļa, pēc kuras nāves uzrodas vairāki interesenti par viņas memuāriem. Vai tie atrasti? Kur tie ir? Atšķirībā no iepriekšējiem diviem romāniem, šajā autore ļauj “runāt” arī līķim. Proti, lasītājs ik pa laikam saņem nelielu teksta fragmentiņu no mirušās Varjas Meteļas vēl neatrastajiem memuāriem, kas sarakstīti pirmajā personā. Jo tālāk, jo labāk saprotams, ka viņas nogalināšanā varētu būt ieinteresēti pārāk daudzi cilvēki.

Jakovļeva aizvien mazliet kaitējas ar lasītāju, neatklājot Zaiceva pagātni, bet izmetot pa mazam pavedienam, ļaujot nojaust, ka čekai par viņa izcelsmi būtu daudz kas sakāms. Gādīgā sētniece, kura izstāv produktu rindas Zaiceva vietā, to nedara tikai mazas piepelnīšanās dēļ. Sētnieces vieta viņai ir tikai labs piesegs pagātnei.

Jūlija Jakovļeva savos romānos izklāj lasītājam vairākus stāstus, tā paķerot iespējami lielāku lasītāju loku. Kādu piesaistīts izmeklēšanas un noziegumu tematiskā stāsta līnija, kādu interesēs nozieguma fons (pirmajā grāmatā māksla, otrajā zirgu audzēšana un hipodroms, trešajā – kino) un vēl kādu varētu piesaistīt tas, ka viss stāsts risinās Staļina laika Krievijā. Grāmatas tēli atceras vēl salīdzinoši neseno cara laika Krieviju un pretim tiek likta pelēkā Padomju Krievija. Īpašas pieminēšanas vērti ir izmeklētāja tēla novērojumi par dzīvi komunālajos dzīvokļos. Lai arī sižets ir saraustīts un brīžiem grūti uztverams, vairākkārt ir notikuma darbības un laika pārrāvumi, uzrodas šķietami nesakarīgi dialogi, visam ir sava vieta. Visā tekstā izmētātās sīkās norādes neļauj nojaust atrisinājumu līdz pašām pēdējām romāna lappusēm, kur meistarīgi savienojas un atklāt lielo noslēpumu. Lasītājs iegūst lielisku izklaidi, taču atslābināties īsti nevar, jo visu laiku jādomā līdzi, veidojas azarts šķetināt pavedienus ātrāk nekā to dara literārais tēls.

Lasītāju tekstā ierauj ne tikai noziegumi un to risināšanas gaita, Zaiceva personības izpausmes un viņa miglainā pagātne, bet arī apraksti par to, kā sabiedrības acīs veidojusies Padomju savienība. Visus spēles noteikumus diktē laikmets. Šī grāmata varētu patikt plašam cilvēku lokam. Vēsturiskās prozas cienītājus varētu pievilināt 20. gadsimta trīsdesmitie gadi un kino veidošanas dzīve tajā laikā, savukārt detektīvu mīļotājiem galvenais varonis un izmeklēšanas līnija.