Delfīne de Vigāna "Lojalitātes"

"Faktiski visi pāri ir noziedzīga savienība". /94.lpp./

Vienā elpas vilcienā izrāvu cauri franču rakstnieces Delfīnes de Vigānas romānu "Lojalitātes". Patiesībā nelielā apjoma dēļ, 160 lappuses, īsti pat neceļas roka nosaukt par romānu. Tas vienlaikus ir gan šīs grāmatas pluss, gan mīnuss. Man ļoti būtu gribējies lasīt tālāk, kaut kādu atrisinājumu, to, ka pieaugušie ieraudzīs postu, kurā krīt bērni, precīzāk sakot, gribēju izlasīt, kā pieaugušie rīkosies, jo pašās pēdējās rindās uzzināt uzzināja. Īpaši sadrumstalotu visu padara arī tas, ka ir četri stāstītāji. Man šīs grāmatas bija par maz, es būtu lasījusi arī divtik biezāku.

Teo un Matisam ir trīspadsmit gadu. Abu stāstījums romānā ir trešajā personā izklāstīts skatījums no malas. Vienlaikus ar savu redzējumu dalās arī abu puišu klases audzinātāja un vēl arī Matisa mamma, kuras "runā" ar lasītāju pašas. Četri stāstītāji, četri redzējumi vienam un tam pašam, bet neizmērojami liels aklums un neredzēšana vai pat atsacīšanās redzēt problēmas.

Puišiem ir bailes, viņiem ir savas dzīves nedienas, kuras vistiešākajā veidā saistītas ar viņu vecāku uzvedību un problēmām. Savukārt pieaugušie... Ko lai saka par pieaugušajiem šajā stāstā? Viņi aiz kokiem neredz mežu, ja tā var teikt. Skolotāju nomoka pašas dēmoni, kas mudina meklēt cēloni Teo neizskaidrojamai uzvedībai. Dēmoni, protams, nav slikti, jo mudina uz rīcību, kas pārkāpj robežas. Taču vienlaikus pašas pieredze kavē īsti saskatīt patiesos cēloņus. Teo mamma nav īsti laimīga sieviete, taču uzzinājusi vīra slepeno interneta personību un tās izpausmes veidus, kļūst vēl nelaimīgāka. 

"Pirms ilga laika kāds vīrietis mani pameta tāpēc, ka man nevarēja būt bērni. Bet tagad viņš katru vakaru aizkavējas darbā un atgriežas pēc iespējas vēlāk, lai neredzētu savējos." /123.lpp./

Lasītājs pastarpināti iepazīstas arī ar Teo mammu un tēti, kā arī Matisa tēvu. Visi šie pieaugušie ar savu rīcību un paviršību ilgā laika posmā ir pamanījušies sačakarēt savus bērnus, sagraut viņu bērnību un ievest neskaidrā miglā ne tikai savu, bet arī viņu nākotni. Nesaprātīgie pieaugušie soda bērnus par to, kas pašiem nav izdevies. Savukārt bērni gatavi darīt jebko, lai pasargātu savus vecākus no iedomātām briesmām. Taču tā nav bērnu atbildība - klusēt savu vecāku vietā, ko, diemžēl, pieaugušie pārāk bieži uzkrauj savām atvasēm.

"Es zinu, ka bērni sargā vecākus, un zinu, kāds klusēšanas pakts viņus reizēm ieved nāvē.

Šodien es zinu to, ko citi pat nenojauš. Un es nedrīkstu pievērt acis.

Reizēm man šķiet, ka kļūt pieaugušam nozīmē tikai to, ka tad iespējams vērst par labu zaudējumus un kaitējumu, kas nodarīti sākumā. Un turēt solījumu, ko devis bērns, kāds esi bijis." /123. - 124. lpp./

Šī patiesībā ir caurumcaur bēdīga grāmata par nelaimīgiem cilvēkiem. Mani ļoti aizķēra un liek domāt par pašas ikdienā pieļautajām kļūdām, iemetot pašpārmetumos par brīžiem, kad neesmu laba mamma.Varbūt to uztvēru mazliet pārāk emocionāli. Man šķiet, ka šī grāmata varētu patikt gan pieaugušajiem, gan jauniešiem galveno tēlu, Teo un Matisa, vecumā. Jaunieši to varētu lasīt kā pamācību, ka klusēt ne vienmēr ir vajadzīgs, ka dažreiz ir jābļauj skaļi un, ka viņiem nav jācieš par pieaugušo nelaimēm un neizdarībām, nav jādara pāri pašiem sev tā dēļ.