Vai maz iespējams tā skaidri parādīt vienu padomju bērnību? Man šķiet ka ne. Ir bijis tūkstošiem dažādu bērnību, un katra no tām ir maza daļiņa lielajā vēsturē. Tikko izlasīju jau labi zināmas bērnu grāmatu autores Rutas Svažas pirmo grāmatu pieaugušajiem. Labi jau labi, arī pusaudži to droši var lasīt, jo „Padomju bērns” nav vienkārši vākos ieliktas atmiņas par laiku, kura vairs nav. Te ir arī slīprakstā un zemsvītras piezīmēs pievienoti paskaidrojumi par to, kas mūsdienu jaunietim varētu būt nesaprotams. Vēl grāmatas prezentācijā izskanēja, ka šī ir grāmata tiem bērniem, kas dzīvo mums iekšā, mūsu dvēseliskajam bērnam.
Man ļoti patīk šādi stāsti. Varētu šķist, ka lasītājiem taču jau ir tik daudzu mazu meitenīšu skatījums uz Latviju, kāda tā bija agrāk, vēsture caur mazā cilvēka acīm. Mums ir Vizmas Belševicas „Bille”, Zanes Daudziņas „Bērnudienas komunālijā”, Ingunas Ulas Cepītes „Ulsiks”, Māras Zālītes „Pieci pirksti” un „Paradīzes putni”, bet tomēr gribas lasīt vēl.
