pirmdiena, 2020. gada 27. jūlijs

Inese Zandere "Bērns, kas neiekrita"

Vasara un bērnu traumatisms šķiet kā vienā batutā nesaraujami lēkājoši jēdzieni. Domājot par Ineses Zanderes dzejoļu krājuma "Bērns, kas neiekrita" atsauksmi, nejauši uzgāju interviju ar Rīgas Stradiņa universitātes rektoru profesoru Aigaru Pētersonu portālā ārsts.lv. Viņš tajā norādīja, ka Latvija bērnu traumatisma ziņā ir līderpozīcijā, bet vecāku ziņā ir vismaz 70% no tām iespējām, kā un cik sekmīgi varam novērst bērnu traumatismu. Taču, lai vecāki zinātu, kas viņiem jādara, tas ir jāmāca visdažādākajos veidos. 

Vismaz virsrakstu līmenī, man ziņas par bērnu traumām nepaslīd garām nemanītas. Šādi apraksti palīdz laiku pa laikam pārskatīt situāciju arī mūsu mājās un pagalmos un laikus novērst iespējamos riskus. Biedinoši ziņu virsraksti neļauj atslābināt modrību, jo pieaugušā modrība, manuprāt, ir galvenais priekšnoteikums bērna drošībai.


Par Zanderes dzejoļiem "Bērns, kas neiekrita" biju dzirdējusi tieši kā par labu pedagoģisko materiālu bērnu un vecāku izglītošanai traumatisma jautājumos. Lasījusi šo grāmatu vēl nebiju, bet uz to pamudināja iekļaušana lasīšanas veicināšanas programmā Bērnu, jauniešu un vecāku žūrija 2020. gada sarakstā. Lai arī šķiet, ka visbiežāk traumas var gūt, krītot no dažādiem transportlīdzekļiem, Inese Zandere kopā ar Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas ārstiem parāda, ka risku ir daudz, daudz vairāk. Dzejas grāmatas beigās apkopotas desmit biežākie traumu gūšanas veidi.

Dzejoļi krājumā izvietoti kā aizraujošs ceļojums cauri šķēršļu un bīstamību pilnai iedomu pasaulei. Vienlaikus ieskanas arī, kā no izvairīties no bīstamajiem slazdiem un atvairīt ļaunos mošķus.

Foto no izdevēja
mājas lapas

Brīdinājumu pilnos Ineses Zanderes dzejoļus koši ilustrējis Reinis Pētersons. Patiesībā neko daudz jau nav, ko rakstīt par dzeju, jo īpaši par dzeju bērniem. Dēls tos klausījās vakara pasaciņas vietā, taču šķiet, ka diez ko daudz viņam atmiņā nav iesēdies. Ilustrācijas arī labprāt izpētīja, taču gandrīz četrus gadus vecs bērns tekstu gluži neuztvēra kā atgādinājumu uzvesties droši. Varbūt kaut kad sākumskolas vecumā viņš šos dzejoļus uztvers citādāk. Šobrīd Ineses Zanderes "Bērns, kas neiekrita" ir atgādinājums man kā vecākam lieku reizi analizējoši paskatīties uz mūsu izklaidēm un brīvā laika aktivitātēm, pievērst uzmanību, kur kāds drošības risks paslīdējis garām nemanīts. Man pašai vislabāk patika grāmatā pēdējais dzejolis "Laime", jo bērnam ir jāskrien, jārāpjas, jālec un jāpiedzīvo, bet blakus ir jābūt pieaugušajam, kurš uzklausa, uzmana drošību un priecājas līdzi.

Starp citu, vai zināt, kāds ir lielākais ieguvums no regulāras draudzēšanās ar bērnu vienaudžu vecākiem? Kamēr bērni izklaidē viens otru, viens vecāks abus pieskata un otrs var mazliet atslābināt uzmanību, pēc tam pieskatītāji mainās. Tādējādi bērnu drošība tiek modri uzmanīta, bet vecāki tikmēr nav  pārguruši līdz nemaņai. Ar dēla labākās draudzenes mammu iepazināmies, kad bērniem bija apmēram pieci mēneši un tas, šķiet, bijis viens no labākajiem notikumiem mūsu dzīvē. Mēs nekautrējamies otras klātbūtnē izkārt veļu, iztīrīt virtuvi vai pagatavot siltas pusdienas, jo kamēr viena mamma to dara, otra pieskata bērnus. Naudā neizmērojama un vārdos neizsakāma palīdzība! Jo modrs un nepārguris pieaugušais spēj uzmanīt sava bērna drošību.

Grāmata tapusi, sadarbojoties ar Bērnu slimnīcas fondu un BKUS ārstiem, kuru pieredzē balstīts grāmatas beigās ievietotais “traumu tops”.





Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru