Andrē Snaijs Magnasons "Laika lāde"

Andrē Snaijs Magnasons (Andri Snær Magnason) ir islandiešu rakstnieks, kura grāmatu “Laika lāde” (Tímakistan) ļoti silti ieteica grāmatu klubiņa biedrene Lilita. Pirms ķēros pie atsauksmes rakstīšanas, mazliet palasīju par autoru, un tikai tad sapratu, ka man mājās jau kādu laiku neizlasīta stāv arī viņa iepriekšējā grāmata “Zilās planētas stāsts”.

Iepazīstoties ar autora sabiedriskajām aktivitātēm, pārliecībām un literāro rokrakstu, kļūst skaidrs, ka “Laika lāde” ir brīdinājuma stāsts. Tomēr jāsaka godīgi, arī bez konteksta un priekšzināšanām šī pasaka–teiksma–fantāzijas romāns lasītājam ļoti skaidri pasaka – mēs paši pazudināsim savas mājas, ja vienmēr mēģināsim aizbēgt problēmām, nevis risināt tās.

Elizabete Šteinkellnere un Anna Guzella “Papīra klavieres”

Austriešu rakstnieces Elizabetes Šteinkelleres (Elisabeth Steinkellner) un ilustratores Annas Guzellas (Anna Gusella) kopdarbs jauniešiem “Papīra klavieres” ("Papierklavier") ir grāmata, kas runā ne tikai ar tekstu, bet arī ar attēliem. Latviski to tulkojusi Signe Viška, dizainu pielāgojusi Ūna Laukmane – un vizuālais šeit patiešām ir tikpat svarīgs kā stāsts. Ne velti “Papīra klavieres” iekļautas arī 2024. gada “Bērnu, jauniešu un vecāku žūrijas” kolekcijā lasītājiem 15+ vecuma kategorijā.

Tas ir grafiskais romāns – formāts, kas, manuprāt, jauniešiem šķiet daudz pievilcīgāks par klasisku prozu. Stāsta centrā ir sešpadsmitgadīgā Maija, un darbs būtībā ir viņas dienasgrāmata ar mākslinieciskām skicēm. Dalīta istaba ar māsām, mamma, kas viena pati cenšas uzturēt ģimeni, darbs pēc skolas sulu bārā, naudas trūkums – te ir viss, kas varētu vēl vairāk apgrūtināt pusaudža jau tā ne pārāk viegli dzīvi. Un tomēr tas nav tikai stāsts par trūkumu, bet arī par to, kas ir - par draudzību, drosmi būt citādam un par ticību tam, ka arī mazajos apstākļos var atrast vietu savam talantam un balsij.

Lauris Gundars un Anete Melece - grāmatu sērija par Vali un Spindzeli

Bērnu grāmatas reizēm pasaka to, ko vajadzētu vairāk sadzirdēt tieši pieaugušajiem. Tieši tāds ir arī rakstnieka Laura Gundara un ilustratores Anetes Meleces kopdarbs – trīs grāmatu sērija par Vali un Spindzeli. Sērijas pirmā grāmata “Sveiks, Vali!” izdevniecībā “Liels un mazs” iznāca jau 2017. gadā, un tā ir gan lasītāju novērtēta, gan saņēmusi Jāņa Baltvilka balvu bērnu literatūrā. Toreiz bērnu grāmatas manā redzeslokā vēl nebija tik aktuālas, taču tagad ir un lielas pūles jāpieliek, lai paspētu aptvert gan to labo, ko izdod tagad, gan to, kas izdots jau gadus iepriekš.

Marjus Marcinkevičs un Lina Itagaki “Meitene ar šauteni”

Komunistiskā genocīda upuru piemiņas diena 14. jūnijā mani pamudināja pastāstīt par grāmatu-komiksu, kas pamatskolas vecuma bērnus saudzīgi iepazīstina ar smagām vēstures lappusēm. Lietuviešu autori Marjus Marcinkevičs (Marius Marcinkevičius) un Lina Itagaki (Lina Itagaki) izveidojuši saturiski bagātīgu, daudzslāņainu un kvalitatīvu komiksu “Meitene ar šauteni”. No lietuviešu valodas, kā allaž burvīgi, tulkojusi Dace Meiere. Ļoti pozitīvi vērtēju Izdevniecības “Liels un mazs” burvīgo grafisko romānu jeb grāmatu-komiksu izlasi par pieminamās vēstures lappusēm.

Pireta Rauda "Kā izglābt mazītiņo mammu"

Igauņu rakstnieces Piretas Raudas grāmata "Kā izglābt mazītiņo mammu" manā redzeslokā nonāca, jo tā iekļauta lasīšanas veicināšanas programmas Bērnu, jauniešu un vecāku žūrija 2021. gada programmā. Grāmata ieteikta lasīšanai vecuma kategorijā no deviņiem gadiem. Taču varu viennozīmīgi teikt, ka šis stāsts ir ļoti iepaticies manam dēlam jau nepilnu piecu gadu vecumā. 

Patiesībā par šo grāmatu saņēmu vienu pamatīgu skandālu no dēla. Atļāvu izpētīt ilustrācijas un izpildot dēla vēlmi palasīt priekšā, lasīju pa pāris nodaļām vakaros. Kādu vakaru viņš ar tēti lasīja citu grāmatu tikmēr es otrā istabā nolēmu pati palasīt uz priekšu šo. Valters ieraudzīja, ka turpinu bez viņa lasīt mammas stāstu un sašutis kliedza, ka izlasīšu visu bez viņa un tad viņš nezinās, kas notika ar mammu!

Aino Pervika "Prezidents"

Janvāris man "galu savilkšanas mēnesis" un velku no plaukta ārā grāmatas, kas tur iesēdējušās un pirmo lasīšanu gaida jau ilgi. Nu jau pasen iznākusi igauņu rakstnieces Aino Pervikas (Aino Pervik) grāmata "Prezidents". Tas ir mātes un meitas kopdarbs, jo ilustrāciju autore ir Pervikas meita Pireta Rauda (Piret Raud). Grāmatu savulaik iegādājos izdevniecības "Liels un mazs" pagalma izpārdošanā ar domu, ka izlasīšu pati un tad izvērtēšu, vai atstāt lasīšanai arī bērnam. Beidzot izlasīju un nolēmu - protams, ka atstāšu dēlam nākotnei! Humoristiskais stāsts par Igaunijas ļoti aizņemto, paveco, bet ļoti pieredzējušo prezidentu, paredzēts pirmsskolas un jaunākā skolas vecuma bērniem. 

Jurga Vile un Lina Itagaki "Sibīrijas haiku"

Manu Bērnu, jauniešu un vecāku žūrijas 2020.gada saraksta apguvi noslēdz lietuviešu autore Jurga Vile un viņas "Sibīrijas haiku". Pašu labumiņu no tā, ko biju apņēmusies vai iecerējusi izlasīt, šķiet, biju atstājusi beigām. Šī ir neparasta grāmata, jo līdz ar stāstu vienlīdz svarīgas arī ilustrācijas, kuru autore Lina Itagaki. No lietuviešu valodas tulkoja lieliskā Dace Meiere (šķiet, viņa tulkotāja lomā ir kā garants labai literatūrai). 

Grafiskais romāns pamatskolas vecuma bērniem. Ja tā padomā, šis laikam ir pirmais grafiskais stāsts, ko lasīju. Bērnu, jauniešu un vecāku žūrijā "Sibīrijas haiku" iesaka lasītājiem vecumā no 11 gadiem. Bet tas nenozīmē, ka to nevar lasīt arī pieaugušie. Šis biezais komikss ieņēma pirmo vietu starp izdevēja Liels un mazs 2020.gada grāmatām. Manuprāt, pelnīti.

Ulfs Starks "Zvēri, kurus neviens nav redzējis, tikai mēs"

Turpinu savilkt pagājušā gada galus ar Bērnu, jauniešu un vecāku žūriju. Pirmspēdējā no saraksta ir zviedru rakstnieka Ulfa Starka (Ulf Stark) dzejoļu grāmata "Zvēri, kurus neviens nav redzējis, tikai mēs". Latviešu valodā atdzejojis Juris Kronbergs (viņa paša dzejas grāmatu bērniem "Laika bikses" tikko jau apskatīju blogā). Ilustrāciju autore ir Somijas zviedru māksliniece Linda Bundestama (Linda Bondestam). 

Grāmata paredzēta pirmsskolas un jaunākā skolas vecuma bērniem. Bērnu, jauniešu un vecāku žūrijas 2020.gada sarakstā ieteikta lasīšanai no piecu gadu vecuma. Vai es grāmatu sapratu? Īsti ne. Vai mans četrarpus gadus vecais bērns saprata? Nē, bet apskatīja ilustrācijas, meklēja katra dzejoļa galveno tēlu tajās un laikam jau saprata, ka tādas būtnes realitātē nepastāv, tāpēc tikai pāris reižu apjautājās, kāpēc mēs tādas neesam redzējuši un kur varam ieraudzīt. Būtībā šis dzejas kopums piecus un vairāk gadus veciem bērniem, domāju, varētu būt īsti piemērots gan interesēm, gan attīstībai un dažādu spēju treniņam.

Juris Kronbergs "Laika bikses"

Kaut kā esmu aizkavējusies ar Bērnu, jauniešu un vecāku žūrijas 2020.gada saraksta grāmatu apguvi. Līdz janvāra beigām jāaizpilda anketa par izlasīto un tāpēc steidzu izlasīt to, kas jau sen nopirkts gaida plauktā lasīšanu. Manā sarakstā lasāms bija Jura Kornberga dzejoļu krājums "Laika bikses", ko BJVŽ iesaka lasītājiem vecumā no 15 gadiem. Ilustrāciju autore mums ar dēlu jau zināmā Anete Melece (piemēram, viņas grāmata "Kiosks"). Jura Kronberga dzejoļu krājums izdots 2019.gadā, bet ieņem trešo vietu starp izdevniecības "Liels un mazs" 2020.gadā populārākajām grāmatām. Tajā Laiks apskatīts visai plašā redzējumā - kā kaut kas dzīvs, bet nemainīgi pastāvošs, ar ieradumiem, ar īpatnībām, bet negaistošs.

Edvards van de Vendels "Zilās zāles vasara"

Holandiešu autors Edvards van de Vendels (Edward van de Vendel) radījis romānu pusaudžiem par iemīlēšanos. Neesmu gluži Tiho un Ulivera mīlas stāsta mērķauditorija, bet mani ieinteresēja pieteikums par dažādību, ka grāmata būs diskusiju rosinātāja. Izlasīju un ilgi domāju, ko lai rakstu par to, jo būtībā tā patiešām ir grāmata par pusaudžu mīlestību, bet nekādas lielās diskusijas manā galvā neraisījās. Varbūt esmu pārāk brīva savos uzskatos? Viena alga vai puika vai meitene, visi savos padsmit gados, veidojot pirmās attiecības, pirmās reizes iemīloties vai domājot, ka iemīlas, sadara visādas dumjības.

Inese Zandere "Bērns, kas neiekrita"

Vasara un bērnu traumatisms šķiet kā vienā batutā nesaraujami lēkājoši jēdzieni. Domājot par Ineses Zanderes dzejoļu krājuma "Bērns, kas neiekrita" atsauksmi, nejauši uzgāju interviju ar Rīgas Stradiņa universitātes rektoru profesoru Aigaru Pētersonu portālā ārsts.lv. Viņš tajā norādīja, ka Latvija bērnu traumatisma ziņā ir līderpozīcijā, bet vecāku ziņā ir vismaz 70% no tām iespējām, kā un cik sekmīgi varam novērst bērnu traumatismu. Taču, lai vecāki zinātu, kas viņiem jādara, tas ir jāmāca visdažādākajos veidos. 

Vismaz virsrakstu līmenī, man ziņas par bērnu traumām nepaslīd garām nemanītas. Šādi apraksti palīdz laiku pa laikam pārskatīt situāciju arī mūsu mājās un pagalmos un laikus novērst iespējamos riskus. Biedinoši ziņu virsraksti neļauj atslābināt modrību, jo pieaugušā modrība, manuprāt, ir galvenais priekšnoteikums bērna drošībai.

Elīna Brasliņa "Runājošie suņi"

Elīnas Brasliņas zīmētais komikss "Runājošie suņi" mūsu mājās ienāca pēc animācijas filmas "Jēkabs, Mimmi un runājošie suņi" skatīšanās un ar domu, lai ir mājās brīdī, kad bērns būs izaudzis līdz tā lasīšanai. Mācos no savām kļūdām un pērku arī bērnam vēl it kā pēc vecuma neatbilstošas grāmatas, jo vēlāk tās vienkārši var vairs nebūt nopērkamas. Liels bija mans pārsteigums, kad trīsarpus gadus vecais dēls ar lielu prieku ķērās klāt lielajai grāmatai tiklīdz to biju izņēmusi no maisa. Viņš ne tikai ķērās klāt šķirstīšanai, bet arī aktīvi pārstāstīja tur redzamo, atceroties vairākas nedēļas iepriekš skatīto animācijas filmu. Turklāt stāsts bija ārkārtīgi precīzs un detalizēts! Es biju ļoti, nu ļoti, pozitīvi pārsteigta. Animācijas filmu pirmo reizi skatījāmies kinoteātrī īpašajā seansā ar filmas veidotājiem, pareizi atbildot uz jautājumu, pat ieguvām plakātu. Pagaidām tas plauktā gaida ierāmēšanu un telpu, kurā rotāt sienu. Pēcāk filmu rādīja televīzijā mājās palikšanas laikā, kad puika to noskatījās par divreiz pēc kārtas. Tagad jāsarūpē arī DVD, lai varam skatīties, kad vēlamies.

Viesturs Ķerus "Meža meitene Maija"

Ornitologa un mežu aizstāvja Viestura Ķerus debijas grāmata ieguva Latvijas Literatūras gada balvu kā labākā bērnu grāmatu kategorijā. Turklāt tā iekļauta arī Bērnu, jauniešu un vecāku žūrijas 2020. gada izlasē lasītāju kategorijai 9+ gadi. Vēl pirms balvas iegūšanas un žūrijas jaunā saraksta biju pamanījusi lasītāju labās atsauksmes par šo grāmatu un piefiksēju sev, ka vēlos to kaut kad vēlāk izlasīt. Tieši tamdēļ, ka grāmata iekļauta gan LaLiGaBa, gan BJVŽ sarakstā, grūti izvēlēties, kā labāk par to rakstīt. 

Nevaru nesalīdzināt "Meža meitene Maija" ar otru bērnu kategorijā nominēto grāmatu, kuru paspēju izlasīt - Rasas Bugavičutes-Pēces "Puika, kurš redzēja tumsā". Noteikti LaLiGaBa aspektā salīdzināšu arī trešo nominēto - Ineses Zanderes dzejas krājumu "Bērns, kas neiekrita". Ja es būtu bijusi vērtētāju vidū, es balvu drīzāk piešķirtu Rasas Bugavičutes-Pēces darbam (vismaz, cik varu spriest no šobrīd jau izlasītajiem), ar kompleksāku valodu un dziļāku psiholoģisko tvērumu, īpaši ceļot gaismā sabiedrības mazaizsargātās, bieži neredzamās vai ignorētās sabiedrības grupas.

Ketlina Kaldmā "Būt sliktai meitenei ir dievīgi"

Kaut kā uz Māras Zālītes "Pieci pirksti" un "Paradīzes putni" viļņa, ar Ingunas Ulas Cepītes "Ulsiks" sirdī, Vizmas Belševicas "Bille" triloģijas mīlestībā, uz Lēlo Tungalas "Biedrs bērns" iedvesmas, nolēmu, ka man noteikti jāizlasa arī igauņu rakstnieces Ketlinas Kaldmā (Kätlin Kaldmaa) "Būt sliktai meitenei ir dievīgi". Nopirku, noliku kaudzītē nostāvēties un beidzot izlasīju, bet, diemžēl, neesmu tādā sajūsmā kā par visām iepriekš minētajām. Ketlinas Kaldmā bērnības atmiņas uz mani neatstāja tādu iespaidu kā visas pārējās šī žanra lasītās grāmatas. Vienlaikus jāpiebilst, ka Kaldmā atmiņas par bērnības nedarbiem un piedzīvojumiem būs vispiemērotākās bērniem, īpaši sākumskolas vecumā, savukārt pārējās lasītās vairāk varētu interesēt un būt tuvākas mammām un tētiem.

Astoņdesmito gadu Igaunijas ciemats, kurā saldējuma pievedums veikalā ir svētki, bērniem iet uz lielo mežu vienatnē ir noliegts, arī dažas citas izklaides, iespējams, nebūtu atļautas, bet neviens pieaugušais par tām neuzzina, tāpēc tās nav arī aizliegtas. Grāmatā ir arī igauņu mākslinieka Jāna Rēmusa (Jaan Rõõmus) ilustrācijas.

Anete Melece "Kiosks"

Bērnu grāmatas tiek lasītas vairākas reizes pēc kārtas, taču tāpat izlasāmas un novērtējamas ātrāk nekā literatūra, ko lasu savam priekam, tāpēc turpinu atsauksmju birumu par bērnu grāmatām. Šoreiz vēl viens guvums no izdevniecības "Liels un mazs" pagalma izpārdošanas - Anetes Meleces "Kiosks", kas ir ilustratores debija kā grāmatas teksta autorei. Rīgā ir kāds kiosks, kuru atceros, man šķiet, jau kopš savas bērnības - tas atrodas Aspazijas bulvāra sadurē ar Krišjāņa Barona ielu un Audēju ielu. Kaut gan savām atmiņām nemaz tā īsti nevar uzticēties. Lai kā ar atmiņām, Anetei Melecei šis kiosks ir bijis par iedvesmu nepilnas septiņas minūtes garai animācijas īsfilmai, kas skatāma kopš 2013.gada. Tā guva starptautisku atzinību dažādos festivālos un salīdzinoši nesen pieejama arī grāmatas formātā. Grāmata šogad saņēma augstāko apbalvojumu bērnu literatūrā un grāmatu mākslā Latvijā - Jāņa Baltvilka balvu un to plāno tulkot un izdot septiņās valodās.

Sergejs Timofoejevs un Rūta Briede "Pasaka par bruņinieku, kuram sāpēja zobi"

Domājot par aktualitātēm mūsmājās un disciplīnas uzturēšanu caur izklaižu metodi, iegādājos Sergeja Timofejeva grāmatu "Pasaka par bruņinieku, kuram sāpēja zobi", māksliniece Rūta Briede. Nezinu, vai šo grāmatu pirku vairāk sev vai bērnam? Kaut gan nē, vēl nevaru skaidri nodalīt grāmatas tikai bērnam - tās visas ir mums kopā kā ģimenei. Grāmatu tēli bērnam (un vecākiem) lieliski kalpo kā disciplinēšanas līdzeklis, kā piemērs, kuram līdzināties vai gluži otrādi - no kura vairīties. Lai kā centāmies dēlu pēc iespējas ilgāk atturēt no konfekšu ēšanas, pirmos "kaitīgos" saldumus dēls nogaršoja privātajā dārziņā pusotra gada vecumā (un audzinātāja, ieraugot manas lielās acis, tik vien kā bailīgi izdvesa "ā, jūs viņam nedodat...") un pusotra gada laikā progresējis par īstu konču ekspertu.

Līva Ozola un Inese Zandere "Eju meklēt"

Cik daudz gan visa kā var atrast, ja labi pameklē! Šogad īpašu uzmanību sāku pievērst ne tikai lasīšanas veicināšanas programmām, bet arī dažādām pašmāju balvām grāmatniecībā. Līvas Ozolas un Ineses Zanderes izveidoto grāmatu pirmsskolas un sākumskolas vecuma bērniem "Eju meklēt" pamanīju Jāņa Baltvilka balvas nominantu sarakstā. Līvai Ozolai šī grāmata bija diplomdarbs Latvijas Mākslas akadēmijā, tāpēc, gluži likumsakarīgi, tā pretendēja uz speciālbalvu "Jaunaudze" par debiju bērnu literatūrā un grāmatu mākslā.

Skaitāmpantiņus krāsainajām ilustrācijām pievienoja jau labi zināmā dzejniece Inese Zandere. Tā ir sīksīku detaļu pārpilna grāmatu mazajiem bērniem un vienlaikus arī savstarpējas sarunas veidojošs elements ar viņu pieaugušajiem priekšā lasītājiem. Šī būs grāmata par bērna iztēli, par pieaugušo spēju interpretēt un fantazēt līdzi mazajam lasītājam. Grāmatas stāsts ir pavisam vienkāršs - Vilma nevēlas iet gulēt tāpēc piedāvā tētim spēlēt savu mīļāko spēli - paslēpes. Tētis piekrīt un sākas mazās Vilmas lielais ceļojums pa mājvietu, apskatot katru iespējamo un neiespējamo telpu, minot, kur gan tētis noslēpies.

Ak, šie labi pazīstamie vecāku mēģinājumi pārspēt savu bērnu viltībā, mēģinājumi panākt vēlamo rezultātu ar minimāliem zaudējumiem paša vecāka vakara brīvajā laikā. Un, ak, šis saldais uzvaras prieks, kad izdevies panākt pieaugušajam vajadzīgo, neizraisot vētrainu mazā cilvēka protestu!

Māris Rungulis, Kristians Brekte “Pastaiga mirušo pilsētā. Pārupes spoku stāsti” un “Trīs nāves Mārtiņdienā”

Ar divām spoku stāstu grāmatām noslēdzu savu iepazīšanos ar Latvijas Literatūras gada balvai nominētajiem darbiem. Balvai nominēta 2018.gadā iznākusī “Trīs nāves Mārtiņdienā”. Šī grāmata var tikt uztverta gan kā atsevišķs un neatkarīgs darbs, gan kā turpinājums 2016.gadā izdotajiem Pārupes spoku stāstiem, tāpēc lasīju abas.

Māris Rungulis ir rakstnieks, kura darbus labi atceros vēl no savas bērnības gan dažādu spoku un šausmu stāstu apkopojumu veidā, gan kā piedzīvojumu romānus bērniem. Vislabāk atmiņā un taustē palikušas divas nelielas, plānas grāmatiņas, mīkstajos vākos – “Spoku un joku stāsti” zili melnā noformējumā ar mošķi un zirnekļu tīkliem uz vāka un “Spoku stāsti” ar sarkanu ķieģeļu sienu un galvaskausu, kas izdotas vēl “Zīlītes” redakcijā. Skolas bibliotēkā šīs grāmatiņas bija gauži nolasītas un mēs ar klases biedriem tās mēdzām paņemt no bibliotēkas uz ballītēm, lai aptumšotā istabā kopīgi lasītu un baidītos.

Kārlis Vērdiņš "Dilles tante"

Kamēr Latvijas Literatūras gada balvas vēl nav piešķirtas, steidzu iepazīties ar vēl nelasītajiem nominantiem. Kategorijā bērniem nominēta Kārļa Vērdiņa poēma "Dilles tante", ko ieguvu lasīšanai bibliotēkā, bet stingri apsveru iespēju nopirkt  arī mūsu grāmatu plauktam. Šīs grāmatas vērtība ir gan asprātīgais izteiksmes vieds, gan žanrs, kurā tā sarakstīta. Cik esmu pamanījusi, poēma nav biežāk izmantotais žanrs bērnu literatūrā. Poēmā izpaužas gan dzejai raksturīgais ritms un atskaņas, kā arī sakārtojums pantos, gan sižeta attīstība.

Anti Sārs "Tā iet mūsu lietas"

Ar lielu patiku izlasīju vēl vienu bērniem paredzētu grāmatu, ko gan gribētos saukt par ģimenes grāmatu. Igauņu rakstnieks Anti Sārs  (Anti Saar) caur pirmsskolas vecuma zēna Vasela acīm grāmatā "Tā iet mūsu lietas" iepazīstina ar pavisam normālu mūsdienu ģimeni un tās ikdienu. Vasels dzīvo kopā ar mammu, tēti un mazo brāli Jonasu, kuram ir tikai "pustrīs gadu". Visi kopā viņi lasa, raksta, stāsta briesmu stāstus, zīmē, strīdas, taisa ēst un ēd, gaida rūķus, brauc ar mašīnu, iet gulēt, spēlē futbolu, uzņem ciemiņus, kā arī ievēro un izvairās no dažādām briesmām. Kopumā tās visas ir parastas ģimenes normālas nodarbes. Taču veids, kā viņi to dara, manuprāt, ir ļoti moderns, piemēram, princips nesaukt bērnu par mazo bandītu, jo viņš var identificēties ar šo tēlu un vēlākajos gados patiesi par tādu kļūt.