Ornitologa un mežu aizstāvja Viestura Ķerus debijas grāmata ieguva Latvijas Literatūras gada balvu kā labākā bērnu grāmatu kategorijā. Turklāt tā iekļauta arī Bērnu, jauniešu un vecāku žūrijas 2020. gada izlasē lasītāju kategorijai 9+ gadi. Vēl pirms balvas iegūšanas un žūrijas jaunā saraksta biju pamanījusi lasītāju labās atsauksmes par šo grāmatu un piefiksēju sev, ka vēlos to kaut kad vēlāk izlasīt. Tieši tamdēļ, ka grāmata iekļauta gan LaLiGaBa, gan BJVŽ sarakstā, grūti izvēlēties, kā labāk par to rakstīt.
Nevaru nesalīdzināt "Meža meitene Maija" ar otru bērnu kategorijā nominēto grāmatu, kuru paspēju izlasīt - Rasas Bugavičutes-Pēces "Puika, kurš redzēja tumsā". Noteikti LaLiGaBa aspektā salīdzināšu arī trešo nominēto - Ineses Zanderes dzejas krājumu "Bērns, kas neiekrita". Ja es būtu bijusi vērtētāju vidū, es balvu drīzāk piešķirtu Rasas Bugavičutes-Pēces darbam (vismaz, cik varu spriest no šobrīd jau izlasītajiem), ar kompleksāku valodu un dziļāku psiholoģisko tvērumu, īpaši ceļot gaismā sabiedrības mazaizsargātās, bieži neredzamās vai ignorētās sabiedrības grupas.
Meža meitene šķita ārkārtīgi vienkārši un tieši uzrakstīta grāmata, kurā nav dziļu slāņojumu. Sajūtu līmenī šī grāmata bija kā ainiņu pierakstīšana atmiņai saviem bērniem par viņu bērnību. Nenoliedzami daudz tajā bija interesanta par dabu, arī neuzbāzīgi izglītojoši aspekti, piemēram, par dabisko atlasi un lietu kārtību dabā, gada ritumu un ģimeniskām tradīcijām. Labi nojaušama ļoti liela sirsnība un siltums, interese par dabu, paužot to ar maigumu un vienlaikus parādot, ka dzīvē jāpieņem neizbēgamais. Turklāt ārkārtīgi liels uzsvars šajā grāmatā ir uz mirkļa baudīšanu, būšanu te un tagad.
Šie paši dabas mīlestības un laika tveršanas aspekti, manā skatījumā, arī ir vērtīgākie, iekļaujot šo grāmatu Bērnu, jauniešu un vecāku žūrijas kolekcijā. Man nevilšus no zemapziņas izpeldēja pat salīdzinājums ar Edvarta Virzas "Straumēniem". Es esmu no tiem dīvainajiem jaunajiem cilvēkiem, kuriem patika "Straumēni" bez spiešanas uz uzspēlēta latviskuma patosa, bet gan raugoties uz to grāmatu kā mediatīvu tekstu. Līdzīgi ar "Meža meitene Maija" - tā ir rāma, mierīga un apcerīga, parādot pilsētā dzīvojošam cilvēkam mežā apkārt notiekošo. Savukārt tie, kuri laukos/mežos dzīvo, pēc šīs grāmatas varētu mēģināt palūkoties uz savu apkārtni kā uz brīnumu nevis pelēko un pierasto ikdienu. Man ļoti patika tas, kā gluži neuzbāzīgi lasītājam tiek parādītas iespējas kopīgi pavadīt laiku pieaugušajiem ar bērniem bez visādiem krāsainiem un skaļiem tingeltangeļiem. Mēs esam tik bagātīgi apdāvināti ar Latvijas dabu, ka varam meklēt ikdienišķos brīnumus gandrīz ik uz soļa. Turklāt, savā pieredzē varu apliecināt, ka pat šķietami darbīgajā pilsētā vērīgs vecāks var audzināt vērīgu bērnu, nedaudz samazinot savu "dzīves skriešanas" ritmu.
Man patika ilustratora Didža Upena radītais vizuālais noformējums, ne tikai vākam, bet arī grāmatas iekšlapās. Smalkām līnijām veidotie melnbaltie attēli man kā pieaugušajam šķita ļoti baudāmi un pietiekami. Starp citu, grāmatas dizains kopumā ir ļoti patīkams gan taustei, gan acij. Gados jaunākam lasītājam, iespējams, varētu gribēties arī krāsainību, jo lielākā daļa grāmatu bērniem ir košas un piesaistošas vispirms uz vizuālās izcelšanās principa.
Domāju, ka "Meža meitene Maija" varētu būt interesanta jau pirmklasniekiem, ne tikai deviņus gadus sasniegušajiem lasītājiem, taču, ņemot vērā, kā BJVŽ sadalītas lasītāju kategorijas, ielikšana 9+ kastītē ir ļoti atbilstoša. Šī grāmata noteikti paliks manā plauktiņā un sagaidīs par lasītāju arī manu dēlu, jo daba un mīlestība pret to, mācīšanās vērot un būt klusu neiejaucoties, taču būs aktuāla arī visai pārējai pasaulei mainoties.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru