Jaunas grāmatas nāk virsū ar joni, bet pamazām cenšos tikt galā arī ar tām, ko esmu aizņēmusies izlasīšanai no citiem cilvēkiem. Šoreiz pienācis laiks zviedru rakstnieces Mālinas Pēšsones Džolito psiholoģiskajam tiesu romānam "Plūstošās smiltis". Lasītājam jau pašā sākumā tiek atklāta posta aina - Stokholmas turīgas priekšpilsētas vidusskolā noticis asiņains slaktiņš, nogalināts skolotājs un četri skolēni, par dalību noziegumā tiek tiesāta tikko 18 gadus sasniegusi meitene, jo asinspirts aizsācējs pats arī nogalināts. Apsūdzētā Maja drīz, iespējams, ne tikai pavisam zaudēs brīvību, bet jau zaudējusi mīļoto puisi, labāko draudzeni, normālu dzīvi un pat izredzes uz to. Lasītājs virzās cauri Majas tiesas procesam dienu pa dienai, gan pastāvot maliņā tiesas zālē, gan pasēžot uz lāviņas blakus meitenei izmeklēšanas cietuma kamerā. Soli pa solim tiek ritināti notikumi, kas noveduši pie traģiskā iznākuma. Lasītājs ir kopā ar galveno varoni katrā solī.
Man interesanti šķita, ka autore Mālina Pēšsone Džolito bija iedevusi galvenajai prokurorei vārdu ļoti līdzīgu savējam Lēna Pēšsone. No mana viedokļa raugoties, autore bija padarījusi pati sevi par galveno apsūdzētāju un galveno soģi Majai. Mālina Pēšsone Džolito pat strādājusi par juristi, līdz ar to, no juridiskās puses viss šķiet ļoti korekti un atbilstoši (cik nu varu par to spriest), savukārt par straujo atrisinājumu, savā ziņā, happy end, un tā mazticamību, labi paskaidro pašas autores teksts pēcvārdā "Jurists vēlas, lai viss notiktu pareizi. Savukārt rakstnieki dara, kā vien viņiem ienāk prātā". Savukārt, veidojot nogalināto cilvēku tēlus, autore centusies parādīt mūsdienās brīžiem absurdo apsēstību ar visu vienlīdzības izcelšanu, toleranci pret dažādo. Paldies, ka galvenais šāvējs vismaz nebija austrumu valstu imigrantu atvase, bet gan šķietami apskaužams un pilnīgi normāls vietējais.
Šajā romānā daudz attēlots bagāto ģimeņu jauniešu bezrūpīgums un nedomāšana, vecumam neatbilstošas izklaides, kuru iespējamību garantē liela un vēl lielāka nauda līdz ar sava veida nesodāmības apziņu. Taču tā spēcīgākā nots visā šķita destruktīvās pusaudžu personiskās attiecības. Zināma veida līdzatkarība ne tikai no ķīmiskām vielām, bet arī psiholoģiskā aspektā. Turklāt lielu tiesu no tā, panākot ar pieaugušo neapzināti izdarīto spiedienu.
Starp citu, liela loma te atvēlēta arī tam, ka mediji mēdz pasludināt kādu par vainīgu jau krietni pirms tiesas lēmuma. Īpaši spilgti tas izpaužas viena skolēna iztaujāšanas ainās, kad atklājas, ka nemaz tik daudz viņš nevarētu būt redzējis un liela daļa viņa viedokļa veidojusies no vecāku stāstītā, kuri savukārt visu savu spriedumu izveidojuši uz ziņu virsrakstiem.
Šajā grāmatā ir gan par pieaugušo atbildību pret saviem bērniem, gan arī par mediju atbildību, ziņojot par sensitīviem tematiem. Grāmatā aprakstīto jauniešu vecāki labākajā gadījumā izvēlējušies virspusēju pieeju savu bērnu audzināšanā, nepūloties iedziļināties, kas viņiem patiešām svarīgi. Galvenais, ka ārējā čaula atbilst iedomātiem standartiem. Ļaunākajās izpausmēs vecāki izvēlējušies savu bērnu ne tikai ignorēt, bet arī sistemātiski pazemot, kaunināt par neatbilstību vecāku iedomām. Un tas viss kopā diezgan likumsakarīgi rada apstākļus, kuros jaunieši kļūst vairāk nekā vienkārši ignoranti ļauni.
"Plūstošās smiltis" lasīju kā izklaidējošu gabalu. Aizraujošu, bet ne tādu, kurā ielikt visu lasītāja sirdi. Kādā brīdī gan sapratu, ka, par spīti interesantajam sižetam, lappuses šķiras diezgan gausi. Ap to pašu mirkli sāku pamanīt dažādas "blusas" tekstā, kaut kur bija kāda lieka garumzīme vai neatbilstošs darbības vārda locījums. Taču tie bija tikai tādi sīkumi, kad noķēru vairākas vietas, kur viss teikums ir uzrakstīts pilnīgi neloģiski un vairākas reizes pārlasāms vai pat galvā pārveidojams, līdz saprotams. Piemēram, šis:
"Es nepaspēju sākt raudāt, pirms viņš nebija aizgājis" 82.lpp.
Vai šis:
"Bet viņš piesargājās, lai Frizūra pamanītu, kā viņš uz mani skatās. Jo tad viņu, domājams, nosūtītu piespiedu atvaļinājumā vai vismaz pārceltu uz kādu citu vienību, piemēram, to, kas pieskata, lai cilvēki nepārkāptu atļauto braukšanas ātrumu." 96.lpp.
Vienā no piemēriem redzu vismaz vienu priedēkli par daudz, savukārt otrā vismaz viens priedēklis pietrūkst. Te un arī citos gadījumos, visticamāk, kaut kur bija pieklibojis tulkotā teksta redaktora darbs. Tomēr pat, ja tieši tā bijis rakstīts oriģinālā, tulkotājs taču drīkstētu padarīt tekstu loģiski saprotamu, nezaudējot rakstītā jēgu?
Kopumā "Plūstošās smiltis" nav slikta lasāmviela ar labi izstrādātu galveno varoni, skaidru redzamu tēla attīstību un arī sižets, lai arī šķietami rimts, bija gana ievelkošs. Tomēr, ja ir vēlme lasīt ko līdzīgu, bet izjust arī spilgtākas emocijas, ķidājot jauno noziedznieku motīvus un rīcības cēloņus, dusmojoties un sašūtot līdzi, labāk iesaku Hermaņa Koha "Vakariņas". Ar Mālinas Pēšsones Džolito galveno varoni nespēju nostāties īsti uz viena viļņa un izjust spēcīgas emocijas pret viņu.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru