Lai arī pamanīju iznākam, neplānoju lasīt nīderlandiešu rakstnieka Hermaņa Koha darbu "Vakariņas". Tomēr Ķīpsalas grāmatu izstādē šo grāmatu nopirku. Varbūt tā bija kāda no jau lasītajām atsauksmēm, varbūt tas bija vāks vai kaut kas cits, lai kas tas arī būtu - es šoreiz nespēju atšifrēt, kas mani pamudināja lasīt "Vakariņas". Toties es varu mēģināt formulēt, kas man lika pabeigt šīs grāmatas lasīšanu. Romāns sarakstīts pirms desmit gadiem un pa šo laiku izdots vairāk nekā 50 valstīs. Pēc grāmatas motīviem tapušas arī vairākas izrādes un trīs filmas – Nīderlandē, Itālijā un ASV. Tas liek man pievienot savam "skatāmo grāmatu" sarakstam vēl vienu ierakstu. Tas liek aizdomāties par cilvēku toleranci pret vardarbību situācijā, kad tas sāk skart tevi un tev tuvos. Cik daudz spējam piedot saviem bērniem, cik daudz "suņiem pārkāpt" esam spējīgi? Un vēl tur ir šis tas par patērētājkultūru, mākslīgo modīgumu un izrādīšanos, bet tas jau tāds fona elements vien ir. Galvenais stāsts ir par ģimenes locekļu attiecībām un prāta spēlēm.
Stāsta darbība norisinās galvenokārt kādā nenosauktā Amsterdamas restorānā, vienas vakariņas ir galvenā stāstītāja Paula pārdomu piepildītas, gaidot to mirkli, kad nāksies risināt nopietnu un sarežģītu sarunu. Vakariņās piedalās bijušais vēstures skolotājs Pauls ar sievu un viņa brālis Seržs, premjerministra amata kandidāts, ar dzīvesbiedri. Brāļiem jāpieņem grūts lēmums - cik tālu drīkst piekāpties sirdsapziņai, lai pasargātu savus bērnus? Pusaudži ir pastrādājuši noziegumu, tas nofilmēts un pārraidīts televīzijā, taču jauniešus pagaidām atpazinuši tikai pašu vecāki, kuriem tagad jāizlemj - nodot bērnus likumsargu un tiesas rokās vai noklusēt sev zināmo un dzīvot tālāk kā iepriekš.
Stāsta darbība norisinās galvenokārt kādā nenosauktā Amsterdamas restorānā, vienas vakariņas ir galvenā stāstītāja Paula pārdomu piepildītas, gaidot to mirkli, kad nāksies risināt nopietnu un sarežģītu sarunu. Vakariņās piedalās bijušais vēstures skolotājs Pauls ar sievu un viņa brālis Seržs, premjerministra amata kandidāts, ar dzīvesbiedri. Brāļiem jāpieņem grūts lēmums - cik tālu drīkst piekāpties sirdsapziņai, lai pasargātu savus bērnus? Pusaudži ir pastrādājuši noziegumu, tas nofilmēts un pārraidīts televīzijā, taču jauniešus pagaidām atpazinuši tikai pašu vecāki, kuriem tagad jāizlemj - nodot bērnus likumsargu un tiesas rokās vai noklusēt sev zināmo un dzīvot tālāk kā iepriekš.
Grāmata attiecīgi nosaukumam veidota no vairākām lielām daļām: aperitīvs, uzkodas, pamatēdiens, deserts, digestīvs un dzeramnauda. Stāsts tiek risināts caur Paula stāstījumu pirmajā personā, nedaudz atkāpjoties arī atmiņās un situācijas izklāstā, kas novedusi līdz sarežģītajam vakariņu sarunu tematam. Pauls, protams, ir ieinteresētā puse šajā stāstā, taču sākotnēji, šķiet, spēj lasītāju noskaņot labvēlīgi pret sevi. Jāsaka gan, ka gatavošanās vai ceļš uz sarunu ir garāks nekā pati saruna, kas jau šķiet sasteigta, dusmīga un stresa pilna (ņemot vērā sarunas tematu, šāds sarunas noskaņojums gan ir diezgan loģisks). Lai arī ēdiens šajā grāmatā ir tikai skaists fona elements un stāsta būtībai ar to it kā ir mazs sakars, lasot visu laiku gribas ēst, pat ne ēst, bet - rīt. Ļoti nepatīkams blakusefekts, lasot grāmatu nedēļā, kad slimošanas dēļ izlaižu sporta zāles apmeklējumus!
Sākumā Pauls, lai arī rūgtuma pilns pret savu vecāko brāli, šķita visnotaļ normāls, saprātīgs un uzticams tēls, taču, stāstam risinoties, atklājas, kāpēc Pauls vairs nav skolotājs un vispār jau daudzus gadus nestrādā, kā arī aizvien jaunas viņa personības šķautnes un to dīvainības. Savukārt Seržs jau no pirmajām lapām Paula stāstījuma gaismā šķiet kaitinošs, plātīgs un divkosīgs tipiņš, kas domā tikai par savu politisko tēlu un ar kuru vakariņās negribētu doties arī es. Tomēr atkal jau lappusi pēc lappuses, lasītājam jādomā, cik patiesi bijuši sākotnējie spriedumi par varoņiem, jāpārskata sava attieksme un jūtas pret tiem. Es taču neesmu vienīgā, kurai, grāmatas lasot, izveidojas kaut kādas jūtas pret/par to varoņiem? Īsāk sakot, galu galā jāsecina, ka šajā ģimenītē neviens nav īsti normāls - vecāki savā mīlestībā pret bērniem, bērni savā neapdomīgajā aizrautībā, cilvēki savos spriedumos par apkārtējiem, vispārējs tēlu seklums ir netverami dziļš.
Sākumā Pauls, lai arī rūgtuma pilns pret savu vecāko brāli, šķita visnotaļ normāls, saprātīgs un uzticams tēls, taču, stāstam risinoties, atklājas, kāpēc Pauls vairs nav skolotājs un vispār jau daudzus gadus nestrādā, kā arī aizvien jaunas viņa personības šķautnes un to dīvainības. Savukārt Seržs jau no pirmajām lapām Paula stāstījuma gaismā šķiet kaitinošs, plātīgs un divkosīgs tipiņš, kas domā tikai par savu politisko tēlu un ar kuru vakariņās negribētu doties arī es. Tomēr atkal jau lappusi pēc lappuses, lasītājam jādomā, cik patiesi bijuši sākotnējie spriedumi par varoņiem, jāpārskata sava attieksme un jūtas pret tiem. Es taču neesmu vienīgā, kurai, grāmatas lasot, izveidojas kaut kādas jūtas pret/par to varoņiem? Īsāk sakot, galu galā jāsecina, ka šajā ģimenītē neviens nav īsti normāls - vecāki savā mīlestībā pret bērniem, bērni savā neapdomīgajā aizrautībā, cilvēki savos spriedumos par apkārtējiem, vispārējs tēlu seklums ir netverami dziļš.
Kopumā diezgan izklaidējoša un interesanta lasāmviela, lai arī brīžiem sižets šķita par daudz stiepts un varoņi sāka kaitināt tik ļoti, ka īsti negribējās lasīt tālāk. Tomēr ziņkāre man ņēma virsroku un es turpināju lasīt, gaidot, kāds būs atrisinājums šai visnotaļ kutelīgajai situācijai.
Un noslēgumā vēl citāts par laimīgām un nelaimīgām ģimenēm , kas veidots caur atsauci uz krievu rakstnieka Ļeva Tolstoja tēzi par to, ka visas laimīgās ģimenes ir vienādas; un visas nelaimīgās ģimenes ir nelaimīgas katra savā veidā: "Es varētu vienīgi piebilst, ka nelaimīgās ģimenes - un šo ģimeņu ietvaros nelaimīgie vīrs un sieva it īpaši - nekad nespēj pašas tikt ar to galā . Jo vairāk liecinieku, jo labāk. Nelaime vienmēr meklē biedrus. Nelaime necieš klusumu - sevišķi to neērto klusumu, kas iestājas paliekot vienatnē." /11.lpp./
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru