Māris Rungulis, Kristians Brekte “Pastaiga mirušo pilsētā. Pārupes spoku stāsti” un “Trīs nāves Mārtiņdienā”

Ar divām spoku stāstu grāmatām noslēdzu savu iepazīšanos ar Latvijas Literatūras gada balvai nominētajiem darbiem. Balvai nominēta 2018.gadā iznākusī “Trīs nāves Mārtiņdienā”. Šī grāmata var tikt uztverta gan kā atsevišķs un neatkarīgs darbs, gan kā turpinājums 2016.gadā izdotajiem Pārupes spoku stāstiem, tāpēc lasīju abas.

Māris Rungulis ir rakstnieks, kura darbus labi atceros vēl no savas bērnības gan dažādu spoku un šausmu stāstu apkopojumu veidā, gan kā piedzīvojumu romānus bērniem. Vislabāk atmiņā un taustē palikušas divas nelielas, plānas grāmatiņas, mīkstajos vākos – “Spoku un joku stāsti” zili melnā noformējumā ar mošķi un zirnekļu tīkliem uz vāka un “Spoku stāsti” ar sarkanu ķieģeļu sienu un galvaskausu, kas izdotas vēl “Zīlītes” redakcijā. Skolas bibliotēkā šīs grāmatiņas bija gauži nolasītas un mēs ar klases biedriem tās mēdzām paņemt no bibliotēkas uz ballītēm, lai aptumšotā istabā kopīgi lasītu un baidītos.

Lūk, paturot prātā, kas no šī autora senākās daiļrades vislabāk palicis atmiņā, jāsecina, ka arī mūsdienās iznākušās grāmatas ir ierastajā stilā ieturētas. Ja pašos stāstos ir gan mazliet baiļu, gan nedaudz humora un muļķīgu pārpratumu, tad jaunā, mūsdienīgā mākslinieka Kristiana Brektes ilustrācijas ir biedējošas kā atsevišķa vienība. Abās grāmatās apkopoti stāsti, kas gadu gadiem klejo no mutes mutē, no vienas sanākšanas krēslainās stundās uz citu sanākšanu, protams, klejojumos arī apaugot ar jaunām detaļām. Šie stāsti abās grāmatās iznesti caur bērna kā stāstītāja muti, turklāt tas darīts gana aizraujošā veidā, lai būtu interesanti gan pieaugušajam, kurš spokiem sen vairs netic, gan bērnam, kuram maģiskā un šķietami neizskaidrojamā pasaule vēl ir dzīvāka par dzīvu. Turklāt, man patīk, kā autors dažiem stāstiem atklāj biedējošās parādības cēloņus un skaidrojumus, bet dažiem stāstiem atstāj tos miglā tītus, dodot iespēju šiem stāstiem turpināt dzīvošanu no mutes mutē un papildināšanos ar aizvien jaunām detaļām.

Ja deviņdesmitajos gados lasītās grāmatiņas sava iesējuma dēļ šķita kā tāds mazbriesmīgs joku un teiku apkopojums, tad izdevniecībā “liels un mazs” izdotie sējumi caur taustes maņu jau rada lielāku bijību pret melnajos un sarkanajos vākos ieliktajiem tekstiem. Īpaši svinīga un briesmas slēpjoša šķiet sarkanajos kā auduma vākos ietērptā "Trīs nāves Mārtiņdienā". Atbilstošajai mērķauditorijai sākumskolas vecumā, manuprāt, šie stāsti ir gan interesanti, gan vajadzīgajā devā biedējoši un arī fantāziju raisoši, bet visa biedējošā sēkla, man šķiet, ieslēpta Brektes zīmējumos.