ceturtdiena, 2020. gada 7. maijs

Zelda "Stāstiņi pieaugušiem puišiem"

Uzlekusi uz seksuālu piedzīvojumu tematikas esmu ar Ingas Grencbergas "Sestā sieva", nolēmu turpināt. Manās rokās nonāca noslēpumainas autores Zeldas "Stāstiņi pieaugušiem puišiem", ko sākumā it kā nesu mājās savam vīrietim, bet beigās ķēros klāt pirmā. Zelda kā autore debitēja žurnālā "Klubs" un tur lasāmie stāsti salīdzinoši īsajā formātā man ļoti patika. Ne par daudz, ne par maz. Tieši tik, cik vajadzīgs vienai erotiskas domas raisošai "devai". Līdzīgā veidā es lasītu arī nesen iznākušo grāmatu - pa stāstiņam vakarā pirms došanās uz gultu, lai tur iemigtu, bet varbūt arī ne. Tie ir samērā īsi stāstiņi, kuru it kā notikuši tepat un tikko, un varbūt pat tev gluži blakus. Tajos iesaistītie cilvēki arī tepat vien netālu varētu staigāt un risināt savu dzīvi, īsti, dzīvi un saprotami, savukārt daži nāk vēl no Zeldas jaunības dienām un tur arī palikuši.

Zelda nav nekāds jaunais skuķis, bet gan sieviete ar pieredzi, kas iegūta, kā šķiet, vismaz dažu gadu desmitu laikā. Tas sniedz mierinājumu lasītājai, kura, iespējams, "raustās" no tā, ka dzīves pēc 40 gadu vecuma vairāk nav. Zelda ar savu piemēru pastāsta, ka dzīve, un ne tikai parastā, bet arī seksuālā, ir ne tikai pēc 40 gadu vecuma, bet arī pēc 50. Šajā grāmatā atrodamie stāsti ir kaut kas līdzīgs mednieku vai makšķernieku stāstiņiem, kur smalki izklāstīta gūtā pieredze un tās pievienotā vērtība, bet kā papildu labums lasītājam piemests pa kādam neuzbāzīgam padomiņam. 

Stāstos atklāti un bez liekvārdības ir lasāms gan par šķiršanos, gan satikšanos, ļaušanos neprātam un arī saprātīgu piesardzību, randiņiem, gultas priekiem, mīlnieku un mīļāko tipiem, par izmēru nozīmi vai nenozīmīgumu (sniedzot pāris padomus, kā vēl pirms bikšu novilkšanas jau aptuveni nojaust uz kuru pusi tad tas izmērs vairāk būs). Un patiesībā, uzrakstījusi šos teikumus par grāmatas saturu, saprotu, ka stāsti jau nav tikai puišiem paredzēti. Tajos ļoti daudz ir tā, kas interesants un pat vajadzīgāks sievietei nekā vīrietim. Kāpēc tad, lai tie būtu stāstiņi tikai puišiem? No otras puses - neviens jau neliedz sievietei šos puišu stāstiņus lasīt, gluži kā arī sievietes lasa žurnālu "Klubs" (vismaz man patīk ne tikai izlasīt, bet arī pēc tam paspriest un aprunāt saturu ar savu vīrieti).

No grāmatas man visvairāk prātā palicis pamatīgi uzjautrinošais "Punktu krāšanas īsais kurss". Sievietes vīriešiem piešķir punktus un pie noteikta hipotētiska punktu daudzuma "spēle" turpinās un dalībnieks nonāk nākamajā kārtā. Punktus vīrietis spēles gaitā var arī zaudēt, attiecīgi zaudējot arī cerības uz jebkādu attiecību, saskaršanās vai pat saskarsmes turpinājumu ar sievieti. Patiesībā gan šie Zeldas ieteikumi un skaidrojumi nekādu īstu skaidrību par punktu iegūšanas sistēmu nesniedz, par zaudēšanu arī. Ir darbības un izpausmes par ko punktus var kā zaudēt, tā iegūt. Viss atkarīgs no situācijas, sievietes individuālās sistēmas, raksturu saderības un no svētā gara. Turklāt punktu krāšana vai zaudēšana līdz ar laulības noslēgšanu nebeidzas. Arī vīrs pie sievas var pelnīt punktiņus, bet var tos arī zaudēt. Kāpēc man iespiedusies prātā tieši šī nodaļa? Tāpēc, ka savā aktīvajā randiņu periodā arī es dāsni dalīju un bezkaislīgi atņēmu punktus par dažādām vīriešu izpausmēm, turklāt to visu arī ļoti reāli un praktiski apspriedu ar draudzeni dzīvokļa biedreni. Cik bezgala daudz jautrības mirkļu šāda randiņu partneru ķidāšana man sniedza! 

No vāka līdz vākam uzreiz vienā vai divās dienās šo grāmatu var izlasīt, bet man šķiet pārmēru. Kā jau rakstīju ievadā, pa stāstiņam vai diviem ik vakaru būtu īstais daudzums, citādi stāsti sāk šķist kā jēli vecpuišu jociņi. Bet tās ir manas subjektīvās sajūtas par šo grāmatu. Lasīšanas gaitā sevi arī nevilšus pieķēru pie domas, ka gaidu happy end jeb, ka Zelda sastaps kādu, ar ko kopā dzīvot "ilgi un laimīgi". Taču šī nav pasaku grāmata, šis nav romāns, kurā galvenā varone kaut ko ar mainīgām sekmēm meklē, šis ir pieredzes dalīšanās stāsts. Varbūt kādam tā var kalpot par rokasgrāmatu neizprotamajā sieviešu pasaulē, bet man tas bija lielisks idejas rosinošs piedzīvojums.

Īpašu vārdu vēlos pierakstīt par mākslinieka Vilipsōna ļoti kairo grāmatas noformējumu - ārkārtīgi skaisti un gaumīgi. Žēl tikai, ka ilustrācijas arī grāmatas iekšpusē nav šī paša mākslinieka darbs. Grāmatas dizains kopumā arī ir ļoti uzteicams, manuprāt, iederēsies uz katra naktsgaldiņa visa veida guļamistabās, turklāt ērti ieguļ lasītāja rokās.




Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru