Elīnas Brasliņas zīmētais komikss "Runājošie suņi" mūsu mājās ienāca pēc animācijas filmas "Jēkabs, Mimmi un runājošie suņi" skatīšanās un ar domu, lai ir mājās brīdī, kad bērns būs izaudzis līdz tā lasīšanai. Mācos no savām kļūdām un pērku arī bērnam vēl it kā pēc vecuma neatbilstošas grāmatas, jo vēlāk tās vienkārši var vairs nebūt nopērkamas. Liels bija mans pārsteigums, kad trīsarpus gadus vecais dēls ar lielu prieku ķērās klāt lielajai grāmatai tiklīdz to biju izņēmusi no maisa. Viņš ne tikai ķērās klāt šķirstīšanai, bet arī aktīvi pārstāstīja tur redzamo, atceroties vairākas nedēļas iepriekš skatīto animācijas filmu. Turklāt stāsts bija ārkārtīgi precīzs un detalizēts! Es biju ļoti, nu ļoti, pozitīvi pārsteigta. Animācijas filmu pirmo reizi skatījāmies kinoteātrī īpašajā seansā ar filmas veidotājiem, pareizi atbildot uz jautājumu, pat ieguvām plakātu. Pagaidām tas plauktā gaida ierāmēšanu un telpu, kurā rotāt sienu. Pēcāk filmu rādīja televīzijā mājās palikšanas laikā, kad puika to noskatījās par divreiz pēc kārtas. Tagad jāsarūpē arī DVD, lai varam skatīties, kad vēlamies.
Centra puika Jēkabs Putns dodas padzīvot uz Maskačku pie māsīcas Mimmi un viņas tēta kamēr paša tētis devies komandējumā. Jēkaba ierašanos pamana Maskačkas lielākie bosiki - runājošie suņi - ar barvedi Bosu priekšgalā. Mimmi par Jēkaba ierašanos nav sajūsmā, bet notiek negaidītas lietas - uzņēmējs Rausis plāno uzcelt milzīgu un neiederīgu debesskrāpi, pazūd Bosa māsa Sniedze. Naidniekiem nākas noslēgt mieru un sadarboties, lai glābtu Maskačku no nevajadzīgām pārvērtībām un arī atrastu Bosa māsu.
Man ārkārtīgi patika animācijas filma. Tā šķita asprātīga un skāra arī vairākus sociālus tematus, piemēram, pilsētplānošanu un to, ka, piesolot pensionāriem lielākas pensijas, var panākt gandrīz jebko. Attiecīgi, arī manu komiksa priekšā lasīšanas veidu lielā mērā noteicas tas, kā atceros filmu. Andri Keišu gan man nepārspēt, man lācis uzkāpis uz abām ausīm un vēl krietni tur padancojis - Maskačkas dziesmu man, protams, nesanāk nodziedāt, bet es centos un dēls novērtēja. Ārkārtīgi patīkama pārmaiņa bija divas ģimenes, kurā bērnu audzina viens pats tētis. Man gan laikus jāizdomā atbilde uz pagaidām neuzdoto jautājumu - "kur ir Jēkaba un Mimmi mammas?" (nesen šāds jautājums tika uzdots par multfilmā "Toms un Džerijs" redzamajiem buldogiem. Tur bija tēvs ar dēlu, bet mammas nebija).
Godīgi piebilst, ka runājošie suņi vispirms radās rakstnieces Luīzes Pastores prātā. Viņas grāmata "Maskačkas stāsts" (izdevis apgāds "Neputns", 2013. gadā) ieguva Latvijas Literatūras gada balvu, ir tulkota arī angļu valodā un kalpojusi par iedvesmu režisora Edmunda Jansona animācijas filmai. Tikai pēc filmas tapis šis komikss.
Animācijas filmas "Jēkabs, Mimmi un runājošie suņi" mājas lapā atrodami arī dažādi uzdevumi bērniem un pat Maskačkas runājošo suņu maršruta karte. Gan kādreiz kādā pilsētekskursijā ar dēlu to izmantosim!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru