Lietuviešu rakstnieces Rasas Dmuhovskienes (Rasa Dmuchovskiene) pirmā grāmata par skudriņu Kāpēcīti mums nebija pazīstama, bet otro grāmatu ieguvām negaidīti. Autore ir mākslas skolotāja bērnudārzā un izveidojusi grāmatu, kas ar visu savu būtību iemieso tipisku bērndārznieku apmēram mana dēla vecumā.
Šī grāmata ir pat "infekcioza" - tiklīdz mans bērns paņem šo grāmatu rokās, viņam rodas NENORMĀLI DAUDZ jautājumu. Man sāka vārīties smadzenes. Paskatoties uz to visu vēsu prātu, nevis pēc darba noguruša vecāka acīm un ausīm - tas ir lieliski. Skudriņa Kāpēcīte mūsu mājās tika iemīļota no pirmajiem mirkļiem.
Tajā ir saprātīgs un izglītojošs teksts bez izteikti didaktiskas mācīšanas, apvienojumā ar piemīlīgām ilustrācijām, kas balansē uz robežas starp moderno Disneja studijas košumu un nedaudz manu bērnību atgādinošajām Padomju laika multfilmām.
"Skudriņa Kāpēcīte" ir darbs par ļoti zinātkāru skudriņu, kurai ir ļoti daudz jautājumu katram satiktajam. Būtībā pēc satura tā ir ļoti krāsaini, koši un mākslinieciski ilustrēta enciklopēdija par mazajām radībām. Tajā iekļautā informācija pedagoģiski ir ļoti pareizi uzrakstīta - vienkārši, saprotami, bet atbilstoši realitātei, kāda tā jāzina apmēram 4 - 5 gadus vecam bērnam, un iepīta stāstā, kas nav pārdabiski nereāls. Šajā grāmatā skudriņa sastop vīngliemezi, kurmi, slieku, vardi un biti. Katru no sastaptajiem viņa iztaujā par ēšanu, dzīvošanas apstākļiem, ienaidniekiem un visu ko citu. Piemēram, stāstā ar vardi bērns uzzina visu abinieka attīstības ciklu - no kurkuļa par kurkstošu zaļsvārci. Man pašai bija jaunums, ka bitei ir divi kuņģi un vēl es beidzot uzzināju, kā vairojas sliekas (nē, ne ar lāpstu). Mazais klausītājs uzzina nedaudz arī par skudru pūžņa ikdienu. Pieļauju, ka pirmajā grāmatā par skudrām bija vairāk.
Ja pirmajos stāstos teksta ir salīdzinoši maz, proporcijā pret attēlu izmēru, tad tuvāk beigām teksta vienā lappusē ir aizvien vairāk un vairāk. Pāršķīrusi lapu un ieraudzījusi tekstu gandrīz no augšas līdz apakšai pilnu ar burtiem, jau baidījos, ka visu noklausīties dēlam nepietiks pacietības. Tā tas parasti ir - jo garāks teksts, jo biežāk es tieku pārtraukta un puika sāk nepacietīgi dīdīties un šķirt lapas pats, traucējot man lasīt. Taču šajā grāmatā viņš ārkārtīgi rūpīgi sekoja līdzi lasītajam. Ja es skatītos tikai uz teksta daudzumu vienā lappusē, es teiktu, ka šī grāmata ir vairāk piemērota jau sākumskolas vecuma bērniem. Taču, redzot sava dēla spēju koncentrēties un nepārtraukt, piekrītu, ka to mierīgi klausīsies jau bērnudārza vecuma bērns. Attiecīgi šī varētu būt laba arī kā viena no pirmajām patstāvīgas lasīšanas grāmatām.
Grāmatu un tajā iekļautos dzejolīšus no lietuviešu valodas tulkojusi un atdzejojusi rakstniece un dzejniece Jana Egle. Interesanti, ka reiz sastapusies ar Rasas Dmuhovskienes vārdu, es to sāku pamanīt arī citur. Izrādās, ka viņa ir arī bērniem paredzētā žurnāla "Zaķēns Ziķeris" galvenā redaktore.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru