Marjus Marcinkevičs un Lina Itagaki “Meitene ar šauteni”

Komunistiskā genocīda upuru piemiņas diena 14. jūnijā mani pamudināja pastāstīt par grāmatu-komiksu, kas pamatskolas vecuma bērnus saudzīgi iepazīstina ar smagām vēstures lappusēm. Lietuviešu autori Marjus Marcinkevičs (Marius Marcinkevičius) un Lina Itagaki (Lina Itagaki) izveidojuši saturiski bagātīgu, daudzslāņainu un kvalitatīvu komiksu “Meitene ar šauteni”. No lietuviešu valodas, kā allaž burvīgi, tulkojusi Dace Meiere. Ļoti pozitīvi vērtēju Izdevniecības “Liels un mazs” burvīgo grafisko romānu jeb grāmatu-komiksu izlasi par pieminamās vēstures lappusēm.

Bens Bērants, Villija Kvieskaite "Bambus ir lēēēns"

Vai zinājāt, ka bambusi spēj augt ar ātrumu pat līdz 5 centimetriem stundas laikā? Es to uzzināju, gatavojoties rakstīt par kādu bērnu grāmatu, kurā galvenais tēls ar šī steidzīgā zālauga vārdu ir gluži pretēji - ļoti gauss. Lietuviešu autoru duets Bens Berants un Vilija Kvieskaite latviešu valodā jau iepazīti ar baiļu pārvarēšanas stāstu "Bubuļbailes". Tagad abi izveidojuši grāmatu par atšķirīgā pieņemšanu un noderīgumu. Mazajam pandai grāmatā "Bambuss ir lēēēns" laiks rit pavisam atšķirīgi nekā viņa draugiem un ne vienmēr viņš jūtas pieņemts un iederīgs.

Rasa Dmuhovskiene "Skudriņa Kāpēcīte 3. grāmata"

Skudriņai Kāpēcītei ir jauni piedzīvojumi un daudz jautājumu. Mūsu rokās nonākusi lietuviešu rakstnieces Rasas Dmuhovskienes (Rasa Dmuchovskiene) trešā Skudriņas Kāpēcītes piedzīvojumu grāmata jau atkal iepazīstina ar dažādiem mežu un pļavu iemītniekiem, ielūkojas zem ūdens un aktualizē arī ekoloģijas tematu. Mūsu mājās ir Skudriņas Kāpēcītes 2.grāmata, par ko jau rakstīju, tāpēc turpinājums bija gaidīts.

Iepriekšējā grāmatā skudriņas stāsts bija kā rāma pastaiga un satiktā, redzētā aprakstīšana un iepazīšana caur skudras jautājumiem. Savukārt trešā grāmata jau sāk atgādināt spraiga sižeta filmu. Skudriņa iekrīt dīķī, taču viņai palaimējas kritienā iegūt gaisa burbuli. Tad skudrulim uzklūp vēzis, pēcāk laipni uzņem milzu sams, jāslēpjas no līdakas un jāpalīdz izglābties bruņurupucim. Savukārt dīķa tuvumā skudra uzzina, kā dzīvo meža pele un kā no tās atšķiras sikspārnis. Turklāt vēl Kāpēcītei jāglābjas no ugunsgrēka un pazemes tuneļos jāsastop iepriekšējās grāmatās iegūtie draugi. Patiesi spraigi, vai ne?

Lina Žutaute "Kika Mika un milzu netaisnība"

 

Laimīgais Kikas Mikas fans un draugs, mans dēls, pie jaunākās sērijas grāmatas tika otrajā dienā pēc tās parādīšanās veikalā un esam to jau krietni izpētījuši. Grāmata "Kika Mika un milzu netaisnība" ir devītais Linas Žutautes darbs stāstu sērijā par ņipro meitēnu. Šoreiz mācāmies tikt galā ar to, kas citiem ir, bet pašam nav jeb vienā vārdā ar NETAISNĪBĀM! Īsāk sakot, šoreiz Kikai Mikai skauž un ir dikti grūti atvainoties un kļūmes labot.

Ilona Bakše un Ieva Zalepugaite "Mārīte Punktīte - Smaida un spēlējas"

Aušīgi mīlīgā Mārīte Punktīte atkal dodas pie latviešu mazajiem lasītājiem. Šoreiz grāmatā "Mārīte Punktīte - Smaida un spēlējas" mazais kukainītis mēģina tikt skaidrībā par dāvanām un māmiņas iepriecināšanu, kā arī par to, kas svarīgākais rotaļās. Ja par pirmās grāmatiņas ceļu pie mums zināju, tad otrās ierašanās pakomātā mums ar dēlu bija vislielākais pārsteigums. Man šķiet, ka šādi pārsteigumi ir ļoti patīkami. 

Pirmajā grāmatiņā Mārīte Punktīte meklē draugus un mēģina saprast māju sajūtu. Arī otrajā grāmatiņā ir divi stāsti, kas ietilpina daudz tēmu. Bērni var uzzināt gan par dažādiem pļavas iemītniekiem, gan kaut ko iemācīties par draudzēšanos un to, kā būt jaukam pret citiem. Košās ilustrācijas papildinātas ar ne pārāk lielu teksta apjomu, ka pacietības izlasīt varētu pietikt arī tiem, kuri tikai sper savus pirmos soļus burtu pasaulē.  Savukārt tiem, kuri vēl nelasa, būs aizraujoši pētīt košos attēlus. Šāda plāna grāmatiņa derēs arī tajās ģimenēs, kur ar vienu grāmatu vakarā nepietiek. Pat, ja tā viena grāmata būtu ļoti bieza, vajag vēl un vēl citas grāmatas par spīti tam, ka acis jau pašas krīt ciet.

Pasakās ietvertā morāle ir ļoti labi nolasāma, varbūt pat kā ar pirkstu acī iebakstīta, taču man personīgi tas netraucēja. Man īpaši jauka šķita pirmajā stāstā paslēptais padoms mēģināt saskatīt, kas novērtējams un labs ir tevī pašā, mazāk raugoties uz citiem esošo.

Mārītes Punktītes jaunāko piedzīvojumu un mācību grāmata piesaistīs, ja patīk multfilmu stila ilustrācijas un vecākus nostalģija sauc atgriezties pie tēliem ar uzrautajiem piemīlīgajiem degunteļiem. Starp citu, šajā grāmatā teksta ritums priekšā lasīšanai bija ļoti patīkams, mēle neķērās, kā tas bija pirmo grāmatu lasot.

Ilona Bakše un Ieva Zalepugaite "Mārīte Punktīte meklē draugus un mājas"

Atceraties no deviņdesmitajiem to krāsaino grāmatu par Pelnrušķīti, kurā visiem tēliem bija tādi apaļi "ābolīšu" vaidziņi, mazs uzrauts deguntiņš un milzīgas sapņainas acis? Neatceros mākslinieku, izdevēju vai ko citu par to, tikai to, ka man tā bija atlīmējusies pa vienai lapai. Tieši šī Pelnrušķītes grāmata man vizuāli atausa atmiņā no manas bērnības, kad atvēru grāmatu, ko mums ar bērnu atsauksmei piedāvāja izdevniecība "Latvijas Mediji".

Divas lietuviešu autores - rakstniece Ilona Bakše un māksliniece Ieva Zalepugaite izveidojušas grāmatu "Mārīte Punktīte meklē draugus un mājas" trīs līdz septiņus gadus veciem bērniem. No lietuviešu valodas tulkojusi Jana Egle. Grāmatiņā ir divi stāsti - vienā mārīte uz īsu mirkli aizmirst savu būtību, taču viņas īstie draugi palīdz atkal novērtēt sevi, savukārt otrā stāstiņā mārīte iemācās novērtēt to, kas viņai ir - mājas.

Jurga Vile un Lina Itagaki "Sibīrijas haiku"

Manu Bērnu, jauniešu un vecāku žūrijas 2020.gada saraksta apguvi noslēdz lietuviešu autore Jurga Vile un viņas "Sibīrijas haiku". Pašu labumiņu no tā, ko biju apņēmusies vai iecerējusi izlasīt, šķiet, biju atstājusi beigām. Šī ir neparasta grāmata, jo līdz ar stāstu vienlīdz svarīgas arī ilustrācijas, kuru autore Lina Itagaki. No lietuviešu valodas tulkoja lieliskā Dace Meiere (šķiet, viņa tulkotāja lomā ir kā garants labai literatūrai). 

Grafiskais romāns pamatskolas vecuma bērniem. Ja tā padomā, šis laikam ir pirmais grafiskais stāsts, ko lasīju. Bērnu, jauniešu un vecāku žūrijā "Sibīrijas haiku" iesaka lasītājiem vecumā no 11 gadiem. Bet tas nenozīmē, ka to nevar lasīt arī pieaugušie. Šis biezais komikss ieņēma pirmo vietu starp izdevēja Liels un mazs 2020.gada grāmatām. Manuprāt, pelnīti.

Lina Žutaute "Monstropēdija kopā ar Kiku Miku"

Mums mājās ir gandrīz visas Lietuviešu autores Linas Žutautes (Lina Žutautė) grāmatas par meitenīti Kiku Miku un viņas dažādajiem piedzīvojumiem. Šoreiz Ziemassvētkos rūķis dēlam iedāvināja jaunāko latviešu valodā tulkoto grāmatu "Monstropēdija kopā ar Kiku Miku". Stāstā par Kikas Mikas dzimšanas dienu ciemos ieradās arī briesmoņi jeb monstri un meitene ļoti priecājās. Enciklopēdijā monstru temats izvērsts krietni plašāk, skaidrojot, kā briesmoņi rodas, ko ēd, kā izskatās, kur dzīvo un ko viņi vispār grib no cilvēkiem. 

Būtībā, ja bērnam ir fāze, kurā viņš baidās no nesaprotamām lietām, izdomā dažādus briesmoņus un baisuļus, tad šī grāmata ir lielisks veids, kā tolerēt šo fāzi bērna dzīvē.  Turklāt tolerēšana notiek, nevis, noliedzot briesmoņu eksistenci, bet gan apstiprinot monstru vietu fantāzijā un pasaulē. Arī tad, ja baidīšanās posms nav aktualitāte bērna dzīvē, lasāmviela ir izklaidējoša. Mums kopā patika arī grāmatas pēdējās lappusēs atrodamie loģikas uzdevumi. Izrādās, ka tētis mūsu mājās par monstriem ir zinošākais vai loģiskāk spriest spējīgais (atbilstoši grāmatas loģikai, protams).

Lina Žutaute "Kika Mika un draudzības slota", "Kika Mika un nozagtais laiks", "Kika Mika un lielā tumsa"

Šoreiz ieraksts uzreiz par trīs grāmatām. Lietuviešu autores Linas Žutautes radītā meitenīte Kika Mika mūsu grāmatu plauktā iesēdusies uz palikšanu un regulāri arī no plaukta tiek izņemta pārlasīšanai. Laikam dēlā ir kaut kas no manis. Apgriezis grāmatu otrādi, viņš ar pirkstu iebakstīja tur redzamajos citu sērijas grāmatu attēlos un norādīja, ka viņam vajag arī "to, to un šo". Šobrīd mūsu mājās ir Kikas Mikas enciklopēdija un septiņas līdz šim iznākušās grāmatas. No grāmatas par zobu feju pagaidām esmu izvairījusies un ceru to darīt arī turpmāk, jo nevēlos nākotnē ieviest mūsu mājās šādu nauda pret izkritušu piena zobu maiņas darījumu. Šoreiz Kika Mika mācāsdraudzēties un strādāt komandā grāmatā "Kika Mika un draudzības slota", meitene mācās saskatīt priecīgo tumsā "Kika Mika un lielā tumsa", kā arī iesper pa pakaļu vecākiem caur grāmatu "Kika Mika un nozagtais laiks".

Iepriekš Kika Mikas grāmatas izmantoju audzinošos nolūkos, mācot bērnam par mantiņu sakārtošanu un to, ka ar austiņām ir jāklausās, ko apkārtējie saka. Savukārt Kikas Mikas enciklopēdija ir lielisks vispārīgi izzinošs palīglīdzeklis. Jaunākā sērijas grāmata "Kika Mika un draudzības slota" turpina uzsākto pedagoģisko līniju un māca bērnam, kā uzvesties. Šajā grāmatiņā Kikai Mikai ļoti patīk sacensties ar draugiem dažādās bērniem saprotamās disciplīnās, piemēram, "kurš pirmais?" un "kurš augstāk?". Taču šādas sacensības var sagādāt sāpes un ne vienmēr tās ir fiziskas. Bērni nokļūst ķibelē un viņiem jāmeklē kopīgs ceļš ārā no tās, jo ierastā sacensību metode īsti nedarbojas. Patīkami, ka šajā stāstā bērni ir trīs, līdz ar to var labāk saskatīt, ka jādraudzējas ar visiem saviem draugiem vienādi. Īpaši tas svarīgi posmā, kad bērniem raksturīgi dalīt draugus un "mazāk draugus" tikai tāpēc, ka vēl vakardienas draugs šodien salikts pārī iešanai ar kādu citu bērnu. Draugi var būt vairāk nekā viens un pret visiem jāizturas vienlīdzīgi. 

Grāmata "Kika Mika un lielā tumsa" nedaudz atšķiras no līdz šim lasītajām ar to, ka nemāca bērnu par pareizāku uzvedību, bet gan iedrošina mazo. Ja reiz tikai tumsā saskatāms tāds skaistums kā zvaigznes, varbūt nav vērts baidīties no tās. Mūsmājās tumsas baiļu posms šobrīd ir pārvarēts, pie kā ceru neatgriezties. Taču, ja atkal tumsa kļūs biedējoša, ķeršos pie šīs grāmatas, lai iedrošinātu dēlu saskatīt labo.

Trešā šī apskata grāmata ir vēl atšķirīgāka nekā līdz šim lasītās Kikas Mikas sērijā. Grāmatā "Kika Mika un nozagtais laiks" pamatīgi iebaksta acī un sirdsapziņā tieši pieaugušajam. Atzīstieties godīgi, kurš no jums nekad nav teicis vārdus "paspēlējies pats, man šobrīd nav laika"? Varu saderēt, ka neviens nav bez šīs frāzes bērnu izaudzinājis. Johaidī un mums, pieaugušajiem, tiešām ir tik daudz riebīgu laika zagļu! Laiks nepazūd tāpat vien, tas tiek iztērēts darbībām, kuras varētu nedarīt, varētu darīt vēlāk vai darīt ašāk. Es patiešām sajutos vainīga, šo grāmatu dēlam priekšā lasot, īpaši tāpēc, ka šo lasīšanu viņš attiecīgajā vakarā bija pacietīgi gaidījis pēc veļas izkāršanas un daļas salikšanas žāvētājā, pēc vakariņām un trauku mazgāšanas. Šoreiz "Kika Mika un nozagtais laiks" ir didaktiski pamācošs materiāls vecākiem nevis bērniem.

Ar Kiku Miku turpinām draudzību, jo dzimšanas dienā dēls saņēma dāvanā grāmatas "Kika Mika un Supertēta diena", kā arī "Kika Mika un sapņu dzimšanas diena".

Rasa Dmuhovskiene "Skudriņa Kāpēcīte. 2. grāmata"

Lietuviešu rakstnieces Rasas Dmuhovskienes (Rasa Dmuchovskiene) pirmā grāmata par skudriņu Kāpēcīti mums nebija pazīstama, bet otro grāmatu ieguvām negaidīti. Autore ir mākslas skolotāja bērnudārzā un izveidojusi grāmatu, kas ar visu savu būtību iemieso tipisku bērndārznieku apmēram mana dēla vecumā.

Šī grāmata ir pat "infekcioza" - tiklīdz mans bērns paņem šo grāmatu rokās, viņam rodas NENORMĀLI DAUDZ jautājumu. Man sāka vārīties smadzenes. Paskatoties uz to visu vēsu prātu, nevis pēc darba noguruša vecāka acīm un ausīm - tas ir lieliski. Skudriņa Kāpēcīte mūsu mājās tika iemīļota no pirmajiem mirkļiem. 

Tajā ir saprātīgs un izglītojošs teksts bez izteikti didaktiskas mācīšanas, apvienojumā ar piemīlīgām ilustrācijām, kas balansē uz robežas starp moderno Disneja studijas košumu un nedaudz manu bērnību atgādinošajām Padomju laika multfilmām.

Lina Žutaute "Kika Mika un aizbēgušās ausis"

Kikas Mikas piedzīvojums ar aizbēgušām ausīm ir vēl viens ierocis manā pedagoģiskajā arsenālā. Grāmatnīcā krāsaino darbu ar man tajā brīdī tik aktuālo problēmu ieraudzīju nejauši un sapratu, ka tā ir "zīme no augšas". Īsāk sakot, mūsu bērnam "nestrādāja ausis" un es jau biju izmisumā, ka tas ir ne-iz-tu-ra-mi!! Izlasījām ar bērnu grāmatu un abi sapratām - ausis laiku pa laikam aizbēg! Tas ir tikai posms, tas ir tikai posms, tās ir īslaicīgas grūtības, tā notiek ar visiem bērniem. Aptuveni šādi skanēja mana mantra pašai sev un aizvien dažreiz to galvā sev skaitu, lai mazliet nomierinātos. Savukārt vakarā atrodam Kikas Mikas stāstu par pazudušajām ausīm, kopā mazliet pasmejamies un, jau mazliet atvilkuši elpu, apspriežam pa dienu notikušos kašķus.

Lina Žutaute "Kika Mika un Nekārtības rūķītis"

Mazā meitene ar viegli izrunājamo vārdu Kika Mika mums bija pazīstama jau no enciklopēdijas, savukārt vārdu salikums "nekārtības rūķītis" bija manīts kaut kur sociālajos tīklos. Ieraudzījusi grāmatu veikala plauktā, paķēru to ziņkārības vadīta. Būtībā to nebiju arī plānojusi uzreiz bērnam dot, gribēju vispirms izpētīt pati, saprast, kā to pielietot ar pedagoģisku pievienoto vērtību, bet īsti nesanāca. Dēls grāmatu ieraudzīja manā iepirkumu maisā, pieprasīja un kādu laiku nelaida vaļā, lai arī nesaprata, par ko tajā ir. Nācās to ņemt līdzi pat uz veikalu. Nekārtības rūķītis bija iekarojis bērna sirdi no pirmajiem skatieniem. Savukārt, noklausījies vakara lasījumu no šīs grāmatas puika nedaudz atvēsa pret Nekārtības rūķīti. Viņam "pieleca", ko mamma mēģina panākt - mazliet kārtības mājās - un te nu mūsu izpratne par kārtību nesaskan.

Kikas Mikas enciklopēdija. Iepazīsti sevi un pasauli!

Dēla pirmajā dzīves gadā mēs katru mēnesi nopirkām viņam pa grāmatiņai un katrā ierakstījām arī novēlējumu, tā izveidojot pamatu viņa paša bibliotēkas plauktiņam nākotnei. Savā ziņā uz šādu iekšējo tradīciju "pavilkās" arī radinieki. Viena no omēm Kikas Mikas enciklopēdiju uzdāvināja dēla pirmajos Ziemassvētkos, kad līdz tās lasīšanai bija vēl krietni jāpagaida. Sasniedzis apmēram trīs gadu vecumu, bērns sāka šo grāmatu pats ņemt laukā no plaukta un mēs ik pa laikam to palasījām. Šajā grāmatā ir daudz nodaļu un labi, ka kaut kā spējam vienoties, ka izlasīsim vienu lielo tematu un  tad metīsim mieru, iesim gulēt. Dēlam parasti ir tendence nepadoties pie vienas grāmatas izlasīšanas vai, biezākām grāmatām, pie vienas nodaļas. Bet, kurš bērna gan nav mēģinājis šādi attālināt miega laiku? Īpaši iemīļota Kikas Mikas enciklopēdija kļuva tad, kad tād uzradās arī dārziņā. Sajūsmas pilns izsauciens: "Mums tāda ir dārziņā!" nebija apslāpējams ar manu kuslo mēģinājumu norādīt, ka mājās tāda ir jau seeeeeeeen, sen. Ja vien šāds atklājums rada prieku bērnam un veicina interesi par konkrēto grāmatu, neiešu strīdēties pretī.

Bens Berants un Vilija Kvieskaite "Bubuļbailes"

Mēs visi no kaut kā baidāmies. Bailes mēdz būt dažādas - racionālākas un pavisam neparastas un neizskaidrojamas. Jo īpaši bailes var uzbrukt tiem, kuri vēl neko daudz par pasauli nezina - bērniem. Pat īpaši piedomājot par to, lai bērnu nebiedētu ar ļaunām tantēm, onkuļiem un nezināmiem bubuļiem, bailes bērnam reizēm sarodas. Tā ir pilnīgi dabiska organisma reakcija un neko daudz ar to nevar padarīt kā vien mēģināt palīdzēt tikt bailēm pāri un gūt mācību no situācijām, kas tās radījušas. 

Bet tik nopietns ievads patiesībā ir pavisam jaukai lasāmvielai. Lietuviešu rakstnieks Bens Berants un māksliniece Vilija Kvieskaite izveidojuši grāmatu "Bubuļbailes", kas kādam bērnam var palīdzēt tikt pāri nepamatotām bailēm. 

Rūta Šepetis "Starp pelēkiem toņiem"

Es vairs nespēju atcerēties, kas mani pamudināja ar steigu "tūlīt un tagad" pirkt lietuviešu izcelsmes amerikāņu rakstnieces Rūtas Šepetis sarakstīto "Starp pelēkiem toņiem". Tikai atceros, ka pārdevēja man piekodināja, ka šis ir atkārtotais izdevums un iepriekš tam bijis cits vāks, ieteica apdomāties, varbūt tomēr man mājās jau ir šī grāmata. Grāmata angļu valodā izdota 2011.gadā, uzreiz tulkota arī latviešu valodā un manis lasītais eksemplārs ar filmas kadru vāka noformējumā ir jau 4.izdevums latviešu valodā. 

Īsti nesaprotu arī, kāpēc, nopirkta jau pirms daudziem mēnešiem, grāmata tik ilgi plauktā gaidīja lasīšanu. Iespējams, ka es, sev pilnīgi neraksturīgi, biju acumirklīgs mārketinga upuris un man tik ļoti iepatikās filmas "Pelni sniegā" treileris, ka ķēru un grābu grāmatu, cik ātri vien spēju. Un es patiešām biju apņēmusies grāmatu "Starp pelēkiem toņiem" izlasīt vispirms un pēc tās veidoto filmu "Pelni sniegā" skatīties tikai pēc tam. Kaut kā tomēr sanāca otrādāk.