Es vairs nespēju atcerēties, kas mani pamudināja ar steigu "tūlīt un tagad" pirkt lietuviešu izcelsmes amerikāņu rakstnieces Rūtas Šepetis sarakstīto "Starp pelēkiem toņiem". Tikai atceros, ka pārdevēja man piekodināja, ka šis ir atkārtotais izdevums un iepriekš tam bijis cits vāks, ieteica apdomāties, varbūt tomēr man mājās jau ir šī grāmata. Grāmata angļu valodā izdota 2011.gadā, uzreiz tulkota arī latviešu valodā un manis lasītais eksemplārs ar filmas kadru vāka noformējumā ir jau 4.izdevums latviešu valodā.
Īsti nesaprotu arī, kāpēc, nopirkta jau pirms daudziem mēnešiem, grāmata tik ilgi plauktā gaidīja lasīšanu. Iespējams, ka es, sev pilnīgi neraksturīgi, biju acumirklīgs mārketinga upuris un man tik ļoti iepatikās filmas "Pelni sniegā" treileris, ka ķēru un grābu grāmatu, cik ātri vien spēju. Un es patiešām biju apņēmusies grāmatu "Starp pelēkiem toņiem" izlasīt vispirms un pēc tās veidoto filmu "Pelni sniegā" skatīties tikai pēc tam. Kaut kā tomēr sanāca otrādāk.
Ar laika atstarpi domājot par redzēto filmu, spēju tikai atcerēties savu pēdējo domu pie beigu titriem - nebija ne vainas, bet "Melānijas hronika" man patika labāk. Neko citu īsti par filmu vairs neatceros. Iespējams, ka galvā saplūduši kopā pārāk daudzi ekrāna un literārie darbi par vienu un to pašu tematu - Staļina represiju laika baltiešu izsūtīšanu uz Sibīriju. Par šo tematu nudien ir ārkārtīgi daudz kultūras mantojuma gan filmu, gan grāmatu veidā. Un arī Rūta Šepetis pēcvārdā jeb autores piezīmē saka - stāsti ir ļoti līdzīgi, vienu un to pašu pieredzējuši neskaitām izvestie Sibīrijā. Tas gan mani neattur lasīt par šo tematu vēl un vēl, meklējot jaunus veidus, jaunus leņķus, jaunus stāstus. Šī stāsta jaunums bija tas, cik tālu cilvēki tika vesti prom. Izrādās, ka izsūtītie vesti pat uz Arktiku! Kaut kā iepriekš daiļdarbos tik tāli izsūtījuma punkti man nebija trāpījušies pieminēti.
Grāmatas sižets ir jau daudzkārt lasīts/redzēts/dzirdēts dzīves stāsts 1941.gadā - jauna, talantīga meitene ar visu inteliģento ģimeni naktī čekistu nežēlīgi izrauta no ērtās un pārticīgās ikdienas, ko līdz tam bija apēnojušas vien pusaudžu vecumam raksturīgās raizes un ķibeles, ne kas diži nopietnāks. Māte ar dēlu un meitu spītīgi turas kopā, jo ir pārliecināti, ka tikai tā pārdzīvos šo nelāgo pārpratumu, savukārt tēvs ir apcietināts atsevišķi un nosūtīts ģimenei nezināmā virzienā. Izsūtītie lietuvieši ceļā uz izsūtījuma vietu mēro ārkārtīgi tālu ceļu - neziņas un šausmu pilnu. Viņus stiprina ticība, ka tas viss ir pārpratums, ka drīz atkal izdosies satikt savus mīļos un atgriezties mājās.
Šķietami nekā negaidīta, sižeti jau daudzkārt pieredzēti, tomēr ar lielu aizrautību šo stāstu izlasīju divos vakaros. Varbūt gan "nekas jauns jau tas viss nav" ir tikai mana personiskā sajūtas, jo par represijām esmu daudz lasījusi. Man ārkārtīgi patika autores izveidotā tēlu dažādība - mūžīgi skeptiskais vecis, kurš nespēj noturēt mēli aiz zobiem pat bērnu klātbūtnē, nīgrā sieva, cieņu un paceltu galvu saglabājusī sieviete, prātā jukusī, bērnu zaudējusī jaunā māte un citi. Tik dažādi cilvēki, tik dažādām reakcijām uz notiekošo! Atkal jau - arī citās grāmatās par represijām it kā taču cilvēku dažādība ir liela un tas it kā pats par sevi nebūtu nekas jauns. Taču ir ārkārtīgi interesanti lasīt jau šķietami pazīstamo, ja tas uzrakstīts meistarīgi un aizraujoši.
Autores tēvs bija Lietuvas armijas virsnieks un viņas ģimenei izdevās izglābties aizbēgot no Lietuvas un iespējams, ka izbēgušo dēļ nācies ciest daudziem palikušajiem. Zināmā mērā šī grāmata, kurai pēc Goodreads datiem ir 103 izdevumi dažādās valodās, varētu kalpot kā autores atvainošanās tiem, kuri cietuši viņas ģimenes izglābšanās dēļ.
Šī grāmata bija absolūti lieliska gan pati par sevi, gan citu lasīto izsūtījuma stāstu vidū. Varbūt, lasot šo kā ceturto vai piekto represiju stāstu pēc kārtas, varētu šķist, ka lasi vienu un to pašu uz riņķi vien. Taču daudzu citu lasāmo grāmatu starpā ik pa laikam ieliekot kādu Sibīrijas stāstu, "Starp pelēkiem toņiem" noteikti ir tā vērta, lai to lasītu!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru