Lāsma Gaitniece "Par to, ko es tev neteicu"

Šo grāmatu izlasīt mani uzrunāja pati autore, turklāt izrādījās, ka esam gandrīz vai kaimiņienes un satikšanās (jeb grāmatas nodošanas/saņemšanas akts) bija ātri un ērti nokārtojama. Lāsmas Gaitnieces "Par to, ko es tev neteicu" ir īsprozas jeb stāstu krājums, kuram necerēju pieķerties tik ātri kā to sanāca izdarīt. Man ir patiešām iespaidīga lasāmo grāmatu kaudze, gan pašas pirktas, gan izdevniecību piedāvātās. Šī grāmata ātri pacēlās uz šobrīd lasāmo kaudzes virspusi tās ērtā izmēra dēļ - tā ir nedaudz mazāka nekā lielākā daļa grāmatu, tieši tik liela, lai būtu ērti pārnēsājama rokassomā turklāt tā gluži vai pati iegulst plaukstās, aicinot to turpināt turēt rokās līdz pašai pēdējai lappusei. Vaļā to laist negribas ne tikai patīkamo taustes īpašību dēļ, bet arī satura aizraujošās burvības aicinātai. Es domāju, ka "Par to, ko es tev neteicu" tā arī paliktu ārpus manas apziņas apvāršņiem, ja autore nebūtu mani uzrunājusi pati, jo grāmata iznākusi man nezināmā apgādā "Vesta LK".

Uz pašas grāmatas nudien rakstīts "Par to, ko es tev neteicu". Grāmata izdota šogad jūlijā, bet vēl maijā aprakstā pie intervijas ar publicisti ir norādīts, ka top īsprozas krājums "Par to, ko tu man neteici". Nezinu, kurš tur ko kam neteica, vai grāmatas nosaukums paguvis mainīties starpposmā starp interviju un krājuma izdošanu vai tomēr portālam LA gadījusies pārrakstīšanās.

Krājumā ir 15 stāsti ar dažādiem darbības laikiem un vietām, turklāt katra stāsta beigās norādīta arī stāsta rakstīšanas vieta un laiks, kas palīdz nedaudz saprast autora noskaņas. Lāsmas Gaitnieces literārie tēli savus pārdzīvojumus risina gan Torņkalnā un Āgenskalnā (Rīgā), gan Jūrmalā, Liepājā un Nīcas pagastā, gan aizceļojuši patālāk uz Šveici un Austrāliju. Savukārt darbību norises laiks svārstās no 1941.gada represijām, ieskrienot 1987.gadā, līdz apmēram mūsdienām.

Piemēram, stāsts "Ungāru motīvs" ir daļēji par 1956. gada Ungārijas revolūciju un tajā cietušajiem cilvēkiem. Šeit viena vilšanās - tekstā iepīta frāze ungāru valodā, bet lasītājam tulkojums jāuzmeklē pašam. Citos stāstos gan šādas vilšanās nav un citvalodu teksti ērtai lietošanai iztulkoti zemsvītras piezīmēs.

Stāsts "Pāris dienu Montrē" šķita ļoti interesants stāsts ar nedaudz dīvainu, mūsdienu norises laikam šķietami nereālu nobeigumu. Pēdējie teikumi gan nemazināja Šveices ainu kopējo burvību un stāsta mīlestības līnijas dziļumu, drīzāk gan piešķīra tai neierastu skatījumu. Titulstāsts "Par to, ko es tev neteicu" un "Bazils un Baseta" šķietami viens otru atkārto ar tēliem piešķirtajām īpašībām un profesijām, taču atšķiras darbības laiku un sižets. Šie abi stāsti arī sasaucas ar iepriekš internetā lasītiem šīs pašas autores citas grāmatas "Vasarnīca Pārdaugavā. Kādas dzimtas stāsts" fragmentiem. Šādas sižetiskās sasaukšanās mani mazliet samulsināja, mana iekšējā balss kņudināja "kur es šo jau esmu lasījusi?". Mana personīgā īpatnība, ko visticamāk veicinājis milzīgais izlasītā apjoms ir tāda, ka es neatceros galveno tēlu vārdus - tie pārslīd pāri manai apziņai un aizpeld literārajā izplatījumā, atstājot tikai sajūtas. Tieši šīs īpatnības dēļ es samulsu par tiem mediķiem, Liepājas ieliņām, slimnīcā un talantīgu galveno ārstu novārtā pamestajiem bērniem.

Liepājas vectēva Rūdolfa stāstu ciklā (iekļauj septiņus stāstus) labi jūtam atsauce uz autores ģimenes pieredzēto vēstures karuseļos un šiem stāstiem ir vistiešākā saistība ar pirmajās lapās ierakstīto, ka grāmata ir veltījums autores vecākiem un tantes Valdas Ošs-Lamondes (1935 - 1968) piemiņai. Viņa bija pirmā latviete-civilās aviācijas pilote Austrālijā, laikā, kad sieviete pie lidmašīnas vadības nebija nekas bieži sastopams. Šajos stāstos ir vēsturiski fakti un labi nolasāmas arī personības, kas varēja būt šos notikumus pieredzējušas. Savukārt literārie izdomājumi (ja tādi šajos stāstos ir) no kopējā teksta "ārā nelec", ja nu vien mazliet stāstā "Escape from Kingdom of the Dead". Taču, palasot par spiegiem padomju laikā, arī šajā stāstā izklāstītie notikumi varētu būt bijuši reāli, lai arī šķiet mazliet neticami.

Lielākā daļa stāstu šajā grāmatā mani patiešām aizrāva un ieinteresēja, jo saistīti ar vēsturiskiem notikumiem. Īsprozas krājums ļāva "izgaršot" autores valodu un iepazīties ar stilu. Domāju, ka labprāt kaut kur "nomedītu" un izlasītu arī romānu "Vasarnīca Pārdaugavā".