Nora Ikstena "Mīlestība"

"Neviens nav teicis, ka mīlestību īstenot nav viegli. Visticamāk, tas būs grūti un būs brīži, kad rokas nolaidīsies. Bet tad pēkšņi aci priekšā mīļotā cilvēka galvas pagrieziens vai saruna pie pusdienām koka paēnā. Un atkal tiek iedots spēks." /123.lpp./

Rudenīgās krāsās ieturētā Aivara Vilipsōna grafika slēpj rudenīgi romantiskus un apcerīgus Noras Ikstenas stāstus grāmatā "Mīlestība". Lai arī dažās esejās aprakstītā darbība noris karstās zemēs un siltos laikapstākļos, citiem stāstiem īsti gadalaiks netiek uzsvērts, es nudien nespēju iedomāties citu, piemērotāku, gadalaiku šī stāstu un eseju krājuma lasīšanai. Ikstena tik lieliski iederējās pirmajās rudens dienās ar nelielu smeldzi, ar dažu retu vēl sildošu saules staru, ar vēju, ar virpuļojošām dzeltenām lapām. 

Kā allaž stāstu krājumus lasot, jau lasīšanas brīdī veicu īsas piezīmes par tiem, kuriem ir bijis, ko pierakstīt to formas vai satura atšķirīguma dēļ vai kāda īpaša radītā iespaida vadīta.

Pirmais stāsts krājumā "Besa" ir garāks nekā tam sekojošie. Tas man šķita interesants, par vientuļo māti, kura audzina trīs bērnus un pamazām atklājas, kāpēc viņa ir vientuļa, kas viņai ir mīlestība, ko dot, un, kāda ir mīlestības, ko saņemt. Šajā stāstā interesantākie šķita tieši tie fragmenti, kuros izstāstīta sievietes dzīve un ikdiena. Savukārt saņemto svešinieka vēstuļu fragmenti un ieskats viņas mājā kādreiz dzīvojušās sievietes saņemtajās vēstulēs šķiet tāds pārpasaulīgs, netverams, gaisīgs un nereāls. Patiesībā tas kontrasts starp abiem (trīs) teksta virzieniem ir tik liels, ka brīžiem prātoju, vai Besa vēstules patiešām saņēmusi vai tikai izdomājusi?

Stāsts "Kābeļu kalna Romeo un Jūlija" ir kā tautas pasaka vai teika. Tam aši pārskrēju pāri bez īpašas patika vai nepatikas. Savukārt "Līgava" man ļoti patika. Tas šķita tāds dzīvīgs un moderns stāsts bez moralizēšanas un vienlaikus ar humoru par 20 gadus jaunu sievieti, kura precas ar divreiz vecāku vīrieti Viņš noliks jaunajai sievietei pie kājām bezrūpīgu dzīvi. Viņai pirmā reize, viņam trešā - tas par to precēšanos. Bet par visu pārējo tā humorīgi: "... apakšiņa nav ziepju gabals, nenodils." /129.lpp./ Man patika, kā šajā stāstā tik neuzbāzīgi savijās jauni žargona vārdi ar skaistu vecu valodu.

Arī stāsts "Kauns Gaveiķos" par priesteri bija ļoti smieklīgs un valodnieciski tik izsmalcināts, ka acis priecājas un dvēsele dzied, to lasot. Nobeigums bija it kā paredzams, taču šī paredzamība nebija lasīšanas prieku maitājoša.

Šajā krājumā, manuprāt, ir ļoti plašs rakstu darbu loks un šķiet, ka vismaz vienu vai divus sev patīkamus varētu atrast ikkatrs. Tā arī ir šīs nelielās grāmatiņas lielākā veiksme - dažādība un daudzveidība. Ne katrs teksts man patika, esejas par autores veiktiem ceļojumiem pēc garīguma mani neaizķēra, bet šī nepatika beidzās līdz ar punktu teksta pēdējā teikumā. Jau nākamajā stāstā vai esejā es varēju baudīt no jauna, dīvainā kārtā, viedoklim par katru tekstu veidojoties kā par atsevišķu vienumu nevis lielu kopību. Protams ir arī vienojošais elements, uz to norāda nosaukums. Šajā grāmatā attēlota mīlestība plašā tās dažādībā - jauna, veca, pavisam netverama un kosmiska un ļoti reāla, patiesa un ikdienišķa. Katrai gaumei būs kas atrodams.