Marjus Marcinkevičs un Lina Itagaki “Meitene ar šauteni”

Komunistiskā genocīda upuru piemiņas diena 14. jūnijā mani pamudināja pastāstīt par grāmatu-komiksu, kas pamatskolas vecuma bērnus saudzīgi iepazīstina ar smagām vēstures lappusēm. Lietuviešu autori Marjus Marcinkevičs (Marius Marcinkevičius) un Lina Itagaki (Lina Itagaki) izveidojuši saturiski bagātīgu, daudzslāņainu un kvalitatīvu komiksu “Meitene ar šauteni”. No lietuviešu valodas, kā allaž burvīgi, tulkojusi Dace Meiere. Ļoti pozitīvi vērtēju Izdevniecības “Liels un mazs” burvīgo grafisko romānu jeb grāmatu-komiksu izlasi par pieminamās vēstures lappusēm.

Linas Itagaki sadarbību ar Jurgu Vili “Sibīrijas haiku”, kā arī franču rakstnieces Žilijas Bijē (Julia Billet) un mākslinieces Klēras Fovelas (Claire Fauvel) kopdarbu “Katrīnas karš” jau esmu lasījusi, savukārt vācu mākslinieka Mavila (Mavil) komikss “Kinderlande” man vēl ir iecerēto sarakstā. Šīs grāmatas parāda, ka ar 20. gadsimta Eiropas vēsturi bērnus var iepazīstināt arī interesantā veidā, bez sausa faktu izklāsta, bet tomēr turoties pie tiem. "Meitene ar šauteni"  ir veltījums abu autoru vectēviem – Lietuvas nacionālo partizānu kustības atbalstītājiem. Pēc Otrā pasaules kara ap 50 000 lietuviešu partizānu cīnījās pret padomju režīmu. Šī partizānu kustība tiek uzskatīta par vienu no ilgstošākajām bruņotajām pretošanās kustībām pret padomju varu Eiropā.

Varētu domāt, ka par partizāniem grāmata arī ir, taču patiesībā stāsts ir daudz dziļāks. Tas ir slavinājums praktiskām un morālām zināšanām, ko vecākā paaudze nodod jaunākajai. Tās nav tikai prasmes, ko izmantot ikdienā vai krīzes mirklī - tā ir arī domāšana un, pēdējos gados šķietami nodrillētais vārds, dzīvesziņa. 

Šīs grāmatas it kā paredzētas pamatskolas vecuma lasītājiem, bet mans dēls, mācoties otrajā klasē, “Sibīrijas haiku” un “Meitene ar šauteni” abas izlasīja vairākkārt. Viņam ir vispārējas zināšanas par Latvijas vēsturi, taču niansēs par komunistisko genocīdu, meža brāļiem un māsām vai holokaustu viņš, protams, neorientējas. Viņš attiecīgi šādos darbos nolasa pilnīgi citus slāņus nekā es.

Meitene ar šauteni ir Magde un viņa no tēta iemācījusies kļūt nemanāma un slēpt pēdas. Savukārt vectēvs nodevis meitenei prasmes strādāt ar dažādiem kurpnieka instrumentiem. Šīs zināšanas noder ne tikai lāpot partizānu zābakus vien, bet arī pašus partizānus. Pēc tam, kad padomju okupanti izsūta meitenes ģimeni uz Sibīriju, Magde nokļūst partizānu grupā, ko vada viņas bijušais skolotājs.

Šī grāmata, kā jau daudzas vēsturiskās prozas žanram piederīgās, ir balstīta liecinieku un brīvības cīnītāju atmiņās un vēsturiskos materiālos. Dēls atvēra “Meitene ar šauteni”, aizrautīgi iegrima aizraujošā stāstā par indiāņiem nepieciešamām prasmēm, dzīvi mežā un pusceļā paziņoja, ka moments ar Magdi un nazi ir riktīgi baiss. Viņš pabeidza lasīt un pēc tam atnāca pajautāt: “Mammu, tas viss ir pa īstam?” Noturēju īsu un virspusēju lekciju par to, ka cilvēki no Baltijas valstīm patiešām izvesti pret savu gribu, saspiesti vilciena vagonos bez sēdvietām, daudzi ceļā mira. Krievi bija nežēlīgi. Bija arī cilvēki, kuri nepieņēma krievu varu, izglābās no izvešanas slēpjoties, apvienojās grupās, ko sauca par partizāniem, un visādi centās slepeni kaitēt krievu okupantiem. Tā dēlam grāmatas un literatūra pārvērtās no plikas izdomas par daļu no reiz bijušiem notikumiem. Nāks laiks un skolā bērni apgūs šo baiso vēstures daļu ar gadskaitļiem un faktiem, bet es ceru, ka ar šādas literatūras palīdzību dēlam nebūs sausi jāiekaļ – viņš varēs mācīties ar izpratni.

Nebaidieties dot bērniem arī nedaudz lielākam vecumam paredzētās grāmatas, bet esiet gatavi sarunām un jautājumiem. Tas, manuprāt, satuvina. Taču šādas sarunas nebūtu iespējamas bez brīnišķīgi izstrādātas literatūras.

Komunistiskā genocīda upurus Lietuvā, tāpat kā Latvijā, piemin 14. jūnijā, kad ir Sēru un cerību (Gedulo ir vilties) diena. Ar to atzīmē pirmo masveida deportāciju, kas notika 1941. gada 14. jūnijā. Līdzīgi kā Latvijā, arī Lietuvā ir vēl viena atceres diena 25. martā – kad piemin 1949. gada 25. marta deportācijas, kas bija viena no lielākajām padomju izsūtīšanas akcijām Baltijas valstīs. No Lietuvas vienas dienas laikā izsūtīja vairāk nekā 32 000 cilvēku, lielākoties zemnieku ģimenes, kuras pretojās kolektivizācijai. Kopumā PSRS uz Sibīriju deportēja aptuveni 130 000 lietuviešu.