Anete Melece "Kiosks"

Bērnu grāmatas tiek lasītas vairākas reizes pēc kārtas, taču tāpat izlasāmas un novērtējamas ātrāk nekā literatūra, ko lasu savam priekam, tāpēc turpinu atsauksmju birumu par bērnu grāmatām. Šoreiz vēl viens guvums no izdevniecības "Liels un mazs" pagalma izpārdošanas - Anetes Meleces "Kiosks", kas ir ilustratores debija kā grāmatas teksta autorei. Rīgā ir kāds kiosks, kuru atceros, man šķiet, jau kopš savas bērnības - tas atrodas Aspazijas bulvāra sadurē ar Krišjāņa Barona ielu un Audēju ielu. Kaut gan savām atmiņām nemaz tā īsti nevar uzticēties. Lai kā ar atmiņām, Anetei Melecei šis kiosks ir bijis par iedvesmu nepilnas septiņas minūtes garai animācijas īsfilmai, kas skatāma kopš 2013.gada. Tā guva starptautisku atzinību dažādos festivālos un salīdzinoši nesen pieejama arī grāmatas formātā. Grāmata šogad saņēma augstāko apbalvojumu bērnu literatūrā un grāmatu mākslā Latvijā - Jāņa Baltvilka balvu un to plāno tulkot un izdot septiņās valodās.

Grāmatas un īsfilmas galvenā varone Olga savas dienas pavada, strādājot un dzīvojot kioskā ielu krustojumā, jo savu ievērojamo miesas apmēru dēļ gluži vienkārši netiek no kioska ārā. Tur Olga uzklausa garāmgājējus, pārdod presi un dažādus sīkumus, novēro tik dažādos cilvēkus, vakaros iztīra zobus, uzkož kādu gardumiņu un sapņo par kruīzu un saulrieta baudīšanu pie jūras. Sapņi mēdz piepildīties gluži negaidītos veidos, kā notiek arī ar Olgu. Šī sieviete šķiet iesprūdusi savā dzīvē gan tiešā, gan pārnestā nozīmē, viņa īsti nespēj īstenot savu sapņus, bet arī aiziet no sava stāvokļa nevar. Taču šo nespēju mainīt savu dzīvi laikam jau var nolasīt tikai pieaugušais. Bērns šo tēlu vēl uztver kā amizantu pilsētas elementu.

Mums ar dēlu abiem ļoti patika šī grāmata, puikam pēc vasarā apēstajiem saldējuma kalniem īpaši patika stāsta beigas, jo tajās ir daudz pazīstamu elementu - pludmale, kiosks, saldējums, saulriets. Teksta nav daudz, tas ir labi uztverams un kamēr lasu tekstu, dēls klausoties nepaspēj nogarlaikoties, pieprasot nākamās lapas aizšķiršanu. Tā starp citu ir bieža problēma - ilustrācijas it kā lielas un piemērotas arī mazākiem bērniem, bet arī teksta ir daudz, kā būtu piemēroti jau skolas vecuma lasītājiem, tāpēc mazs bērns nespēj koncentrēt uzmanību vienā atvērumā gana ilgi, lai pieaugušais paspētu izlasīt visu tekstu. Šajā grāmatā ar teksta un attēla attiecību mazam bērnam viss ir kārtībā, savukārt vecākiem bērniem vienkārši būs vairāk jāapspriež attēlos redzamās vietas un detaļas.

Viens no grāmatas atvērumiem, attēls no izdevēja mājas lapas

Ilustrācijas ir lielas, skaidri saprotamas un labi izskaidrojamas pat trīsgadniekam. Kaut kad vēlāk, kad redzēšu, ka dēls konkrētāk sasaista grāmatās redzēto ar dzīvē ieraugāmo, noteikti izmēģināsim arī sava veida ekskursiju pa grāmatā redzamajām vietām - no kioska gar pilsētas kanālu līdz jūrai. Ceru, ka līdz tam laikam kiosks vēl aizvien stāvēs savā vietā netālu no operas. Sirsnīgs stāsts, piemērots pirmsskolas un sākumskolas vecuma bērniem, bet tā dziļākā doma laikam jau vislabāk uztverama pieaugušajam.

Pirmajā rindkopā pieminētā animācijas īsfilma skatāma arī internetā, vimeo vietnē. Septiņās minūtēs izklāstīts tas, ko grāmatā mēs varam pētīt pat pusstundu un ilgāk. Īsfilmas tēli sazinās ar skaņām, bez konkrētiem vārdiem kādā valodā, kas to padara skatāmu un novērtējamu jebkurā valodā runājošam skatītāja. Dēlam ļoti patika īsā filmiņa, viņš ar īpašu nepacietību gaidīja vietu, kur suns tīsies ap kājām un ārkārtīgi emocionāli pārdzīvoja līdzi Olgas peldējumam. Ja viņam ļautu, puika noteikti multeni skatītos uz riņķi vismaz reizes desmit.