pirmdiena, 2019. gada 23. septembris

Rvīns Varde "Kas te notiek"

Šifrētājs, fotogrāfs, reizēm prozaiķis un cilvēks, kuru brīvajā laikā saista daba. Autors ar visnotaļ interesantu vārdu un uzvārdu (gan katru atsevišķi, gan kopā savienotus) Rvīns Varde nupat laidis klajā savu pirmo grāmatu "Kas te notiek". Diemžēl nevarēju apmeklēt grāmatas atklāšanas pasākumu, kas notika Žaņa Lipkes memoriālā Ķīpsalā, tāpēc laikam bez atbildes paliks mans jautājums par šādas norises vietas izvēli - par ebrejiem Vardes grāmatā nekā nav. Kad slavēju Oskara Vizbuļa stāstus "Pēcjēzus vecuma sviests" kā potenciālu kandidātu uz nākama gada literatūras debijas balvu, saņēmu komentārus, ka vēl jāsagaida Vardes pirmā grāmata, kas noteikti arī varētu pretendēt uz balvu. Pēc šādiem komentāriem nevarēju negaidīt "Kas te notiek" iznākšanu, vai ne? Turklāt man tīri labi patika arī iepriekš medijos lasītie Rvīna Vardes stāsti, tāpēc aptuveni nojautu, ar ko sastapšos. Dažus var izlasīt portālā Satori.

Grāmatas anotācijā norādīts, ka tajā izlasāmas dokumentālas īsprozas skices. Nezinu, kas man lika domāt, ka lasīšu stāstus vai vismaz īsstāstus. Tādas šie teksti patiešām ir - īsas skices, atmiņu uzplaiksnījumi, kā piezīmes uz salvetēm, veiktas kaut kur kafejnīcā domu pauzēs starp citiem darbiem, dažas tikai divas rindas garas. Tie ir asredzīgi un dzīvīgi novērojumi, kam, manuprāt, būtu lieliska perspektīva pārtapt par patiešām asprātīgiem un humora pilniem stāstiem. Šādas etīdes ir kā treniņš mazo lietu un šķietami nenozīmīgo notikumu pamanīšanai. Brīžiem Rvīna Vardes domas pēdējā teikumā ir aizplūdušas pilnīgi citā gultnē nekā sākušās ar pirmo teikumu. Tā jau ar domām mēdz gadīties, bet drukātam tekstam tomēr gribētos vairāk izsekojamības, mazāk haotiskuma.

Tā bija ļoti viegla lasāmviela, kas ātri paskrēja garām un tikpat ātri aizskrēja prom. Tā īsti galvā nekas arī neaizķērās, bet es par to nebēdāju, jo lasot grāmatu izklaidējos gluži labi. Man ir tikai viena bēda - tā sasteigtības pēcgarša. Man radās sajūta, ka autors centies par visām varītēm ātrāk dalīties ar saviem novērojumiem, atmiņām un domām, kā baidoties tās aizmirst, nav ļāvis tām ilgāk apbružāties savā prātā un pārtapt par kaut ko apjomā pilnmiesīgāku. Šai sajūtai pretrunā ir tas,  ka dažas skices patiešām ir daļa no lielākiem iepriekš publicētiem stāstiem. Tātad te noticis ierastajam pretējs process - no stāstiem uz grāmatu aizsūtīti domu uzmetumi nevis grāmatā likti no skicēm tapuši garāki tekstu gabali.


Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru