Grāmatu lasītāju klubiņa mēneša temats bija true crime jeb, vienkārši skaidrojot, grāmatas, kurās aprakstīti patiesi noziegumi. Neesmu šī žanra cienītāja, attiecīgi neko daudz arī nezinu par populārākajām grāmatām. Pēc īsas konsultācijas ar šausmas iecienījušu kolēģi Rīgas centrālās bibliotēkas katalogā pasūtīju sev Natašas Kampušas "3096 dienas". Tas ir patiess stāsts par 10 gadus vecu austriešu meiteni, kuru 1998. gadā ceļā uz skolu nolaupa telekomunikāciju tehniķis Volfgangs Priklopils. Jaunais vīrietis ievilka meiteni savā preču piegādes mikroautobusā un astoņas gadus viņu turēja gūstā savas mājas pagrabā. Nataša izbēga 18 gadu vecumā. Viņas nolaupītājs izdarīja pašnāvību, mezdamies zem vilciena.
"Tāds noziedznieks kā Volfgangs Priklopils ir nepieciešams šai sabiedrībai, lai ļaunums, kas mīt viņā, iegūtu seju un atdalītos no viņa. Tai vajadzīga izpausme klusās pagraba telpās, lai nebūtu jāieskatās visos dzīvokļos, kur vardarbībai ir mietpilsonisks, buržuāzisks veidols. Tiek izmantoti tādi upuri kā es, lai tiktu novelta atbildība par daudzajiem ikdienišķos noziegumos cietušajiem, kuriem neviens nepalīdz, pat, ja viņi palīdzību lūdz." /176.lpp./
Pat man Natašas Kampušas vārds bija dzirdēts, lai arī laikā, kad viņai izdevās izbēgt no sava ieslodzījuma, es nebiju tajā vecumā, kad ziņas patiešām skatās un lasa. Kaut kur fonā no televizora šī informācija bija skanējusi, bet iedziļinājusies, protam, tajā laikā netiku. Priklopils Natašu sākumā vienkārši turēja pagrabā, vēlākajos gados lika arī vergot viņa mājā un palīdzēt remontdarbos dzīvokļos, ko pēcāk peļņai izīrēja. Vīrietis dažādi manipulēja ar meiteni, sākumā it kā darīja daudz, lai viņa justos mājīgi savā ieslodzījumā, bet ar laiku sāka liegt ēdienu, no 15 gadu vecuma regulāri piekāva, lika noskūt matus, staigāt puskailai, naktī dažreiz pieķēdēja meiteni sev ar rokudzelžiem un lika gulēt gultā blakus (lai arī neesot izvarojis).
Grāmatu lasot, ļoti jūtams, ka Nataša Kampuša pamatīgi pētījusi spīdzināšanas tehnikas, gan no laupītāja, gan upura psiholoģiju, statistisko informāciju un tā laika bērnu nolaupīšanas gadījumus, visticamāk tas noticis jau grāmatu rakstot un noteikti ne bez zinoša redaktora rokas vai vismaz psihoterapeita palīdzības.
Zināmā mērā Natašas Kampušas patiesais stāsts man atgādināja 2012. gadā lasīto Emmas Donahjū romānu "Istaba". Tajā gan bija izdomāts piecus gadus veca zēna stāsts par pirmo dzīves gadu pavadīšanu slēgtā telpā un īsi par dzīvi pēc tam. Kamēr Kampušas stāsts ir pavisam reāls un neizdomāts. Iespējams, tieši šīs galvā izveidotās paralēles starp abām grāmatām lika man gaidīt kaut ko līdzīgu arī no Kampušas stāsta. Es gaidīju, ka Nataša Kampuša vairāk būs aprakstījusi tieši to, kā bija atgriezties sabiedrībā, kādas grūtības un sabiedrības neizpratne bijusi. Tam bija atvēlētas tikai dažas lapas pašas grāmatas beigās, kas bija neliela vilšanās. Vienlaikus nevaru noliegt to, ka atklātais par 3096 ieslodzījumā pavadītajām dienām ir saturiski ārkārtīgi ietilpīgi un vērtīgi. Gan jau bijis arī psiholoģiski vērtīgi pašai autorei - palaist visu ārā, pastāstīt savu patiesību un nedaudz piebilst, ka mediji un sabiedrība meklējuši to, kā nav bijis un piepušķojuši kaut ko arī klāt.
Tā kā nolaupītājs bijis vienīgais cilvēks, ar kuru jaunā meitene astoņu gadu laikā runājusi, neizbēgami izveidojusies sava veida pieķeršanās. Tas bija izdzīvošanas instinkts, kas veidoja spēju piedot ļaundarim un tā rast spēku gan dzīvot, gan izkļūt no gūsta. Taču sabiedrība to nav sapratusi, sagaidot no Natašas, ka viņa visu mūžu paliks bez viedokļa, vāja, lūdzēja. Natašai par lojalitātes izrādīšanu pret Priklopilu piedēvēja tā saucamo Stokholmas sindromu, kam viņa kaismīgi nepiekrīt.
"Taču šo diagnozi es pilnībā nepieņemu, jo upura reakcijas apzīmēšana ar kādu sindromu rada briesmīgas sekas. Tas upurus padara par upuriem jau otro reizi, jo viņiem tiek atņemta vara interpretēt piedzīvoto, apzīmējot viņu pārdzīvoto ar konkrētu sindromu. Šis termins neapskata lietas patieso būtību, ka šāda upura uzvedība ir viņa izdzīvošanas vēlmes izraisīta, ko daudzi cilvēki uzskata par kaut ko nosodāmu.
Satuvināšanās ar nolaupītāju nav slimība. Kūniņas uzaušana ap nozieguma rāmi nav nekāds sindroms. Tieši pretēji. Tā ir izdzīvošanas stratēģija bezizejas situācijās un daudz kas vairāk par uzskatu, ka noziedznieki ir asinskāri nezvēri un upuri - nevainīgi jēriņi." /160.lpp./
Es gan neteiktu, ka Nataša šausmīgi aizstāv savu uzbucēju. Jā, viņa vairākas reizes piemin, ka viņš būtībā bijis slims cilvēks, nožēlojams, alcis mīlestības. Smieklīgi un neizprotami man drīzāk šķita Kampušas aprakstītie cilvēku piedāvātie palīdzības mēģinājumi, kad viņa jau bija brīva. Piemēram, piedāvāts dzīvot pie kāda precēta vīrieša, uzkopt māju un gatavot ēst, lai arī par to piedāvājot arī algu, bet argumentējot, ka tā viņa iemācīšoties šīs sadzīves prasmes. Domājams, ka, beržot māju stingra, paranoiska un pedantiska kārtībmīļa kontrolēta, šīs sadzīves prasmes viņa būs gana iemācījusies. Vēl bijuši arī precību piedāvājumi, bet tie gan jau bijuši mērķēti, lai iedzīvotos uz jaunās meitenes slavas rēķina.
Īsāk sakot viena šusminoši detalizēta grāmata par to, kā manipulējams pret paša gribu ieslodzīts cilvēks. Nolaupītājam bija tikai jāizvēlas par sevi nepārliecināta un ģimenē ne pārāk laimīga meitenīte. Vienlaikus tas ir arī laimīgs stāsts, jo meitene tika laukā no gūsta dzīva, kad vairums līdzīgu nolaupīšanu beigušās ar upura nāvi. Iespējams, kaut kad noskatīšos arī filmu, kas uzņemta par Natašas stāstu. Savukārt, lai apmierinātu savu ziņkāri un, cerams, iegūtu to, kā man bija par maz šajā grāmatā, varbūt uzmeklēšu viņas otro grāmatu "10 gadi brīvībā".
Aijas Rožlapas tulkojums.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru