Nataša Kampuša "3096 dienas"

Grāmatu lasītāju klubiņa mēneša temats bija true crime jeb, vienkārši skaidrojot, grāmatas, kurās aprakstīti patiesi noziegumi. Neesmu šī žanra cienītāja, attiecīgi neko daudz arī nezinu par populārākajām grāmatām. Pēc īsas konsultācijas ar šausmas iecienījušu kolēģi Rīgas centrālās bibliotēkas katalogā pasūtīju sev Natašas Kampušas "3096 dienas". Tas ir patiess stāsts par 10 gadus vecu austriešu meiteni, kuru 1998. gadā ceļā uz skolu nolaupa telekomunikāciju tehniķis Volfgangs Priklopils. Jaunais vīrietis ievilka meiteni savā preču piegādes mikroautobusā un astoņas gadus viņu turēja gūstā savas mājas pagrabā. Nataša izbēga 18 gadu vecumā. Viņas nolaupītājs izdarīja pašnāvību, mezdamies zem vilciena. 

"Tāds noziedznieks kā Volfgangs Priklopils ir nepieciešams šai sabiedrībai, lai ļaunums, kas mīt viņā, iegūtu seju un atdalītos no viņa. Tai vajadzīga izpausme klusās pagraba telpās, lai nebūtu jāieskatās visos dzīvokļos, kur vardarbībai ir mietpilsonisks, buržuāzisks veidols. Tiek izmantoti tādi upuri kā es, lai tiktu novelta atbildība par daudzajiem ikdienišķos noziegumos cietušajiem, kuriem neviens nepalīdz, pat, ja viņi palīdzību lūdz." /176.lpp./ 

Iveta Harija meita "Vīna meditācija sievietei. Patiess stāsts"

Savas bailes var gremdēt darbu darbos, var mesties virsū saldumiem un var arī dzert vīnu. Latviešu autores Ivetas Harija meitas grāmata “Vīna meditācija sievietei” nav nekāda paviegla grāmatiņa, kurā apkopotas vīna dzeršanu attaisnojošas tēzes. Tā ir autores pašas terapija, drosmīga atzīšanās un varbūt kādam kalpos par iedvesmu vai stopkrānu. Lai arī uz vāka redzams gluži vai pseidonīms "Iveta Harija meita", autores pilnais vārds un līdz ar to arī internetā atrodamais dzīves un profesionālais gājums nav nekāds lielais noslēpums. Turklāt arī veids, kā autore sevi ir nodēvējusi uz grāmatas vāka, ir terapeitisks.