Emma Donohjū „Istaba”

Īru rakstnieces Emmas Donohjū darbs „Istaba”, kas izklāstīts 5 gadus veca puisēna skatījumā, spēj parādīt mātes mīlestības spēku un arī to, ka ne visu mamma spēj izturēt vai vismaz ne visu laiku bez pārtraukuma. Romāns brīžiem izraisa pretīgumu, brīžiem izbrīnu vai pat spēj izsaukt asaras, bet viennozīmīgi raisa diskusijas, kad tiek apspriests ar draugiem un neļauj atrauties no tā ne uz mirkli.

Džeks ir super stiprais Džekerdžeks, Džeks milžu kāvējs un drosmīgais piecgadnieka kungs, jo Džeks izglāba mammu - gan tiešā, gan pārnestā nozīmē. Romāns „Istaba” ir caurumcaur fikcija, vismaz tā apgalvo autore, bet man šķiet, ka par iedvesmu gan ir kalpojuši reālie gadījumi, kad meitenes nolaupītas seksuālās verdzības nolūkiem. Bet par to man nenesās prāts aizdomāties – ļaunas lietas pasaulē notiek gana daudz, lai ar tām nenoslogotu savu prātu ziņkārības pēc vien. Džeka mammu apmānīja Vecais Niks, kad viņai bija 19 gadu un ieslodzīja viņu savā dārza būdā, lai izmantotu kā savu dzīvo lelli. Līdz Džeka piedzimšanai jaunā sieviete nesaskatīja savai dzīvei jēgu, bet līdz ar mazuļa nākšanu pasaulē viņai bija viens mērķis – izglābt savu zēnu no cietuma, jebkādiem līdzekļiem.

Ko gan es vēlējos pateikt par šo romānu? Katrs cilvēks, protams, saskatīs šo grāmatu no sava skatupunkta un sava viedokļa prizmas raugoties, tāpēc es varu pateikt tikai to, ko redzēju es. Manuprāt, šī grāmata ir ne vien spilgts paraugs tam cik nežēlīgi var būt cilvēki attiecībās ar citiem cilvēkiem (šeit domājot jaunās sievietes nolaupītāju, kas darbā apzīmēts kā Vecais Niks) un tā varbūt arī nebūs par to, cik grūti cilvēkiem ir pieņemt ko tādu, kas atšķiras no normas. Bet, kas gan ir „norma”? Džekam 5 viņa dzīves gadus norma bija 11 reiz 11 pēdas lielā pasaule, kas tiek saukta par Istabu, tajā dzīvojošā olu čūska, cietoksnis, astoņkājis virs vannas, caurums korķa flīzē, jumta logs un visuredzošā dieva seja. Es gan vēlētos vairāk uzsvērt mātes lomu šajā stāstā – Džekam ir tikai Mamma un Mammai ir Džeks – stimuls dzīvot un stimuls katru dienu celties ar jauniem plāniem un jauniem mēģinājumiem pievērst apkārtējo cilvēku uzmanību noslēptajai un labi izolētajai dārza būdai. Tas, ko mazs zēns savā stāstījumā atklāj kā spēli, lasītāja redzējumā ir acīmredzams veids, kā sieviete izmēģina dažādus veidus apkārt dzīvojošo cilvēku uzmanības pievēršanai. Bērna skatījumā uz realitāti var palūkoties atšķirīgā veidā – ne tā, kā to redz pieaugušie. Vēl par sievietes mātes lomu šajā romānā – domāju, ka šī grāmata varētu būt īsta krīzes rokasgrāmata jaunajām mātēm par to kā izklaidēt savu bērnu ar minimāliem līdzekļu ieguldījumiem minimālu iespēju situācijā, protams, ja vien aizmirstam, kāpēc Džeks un viņa Mamma dzīvo Istabā.

Varbūt patiesi īstā pasaule ir tikai tas, kas mums ir apkārt 3, 35 metru attālumā (1 pēda, spriežot pēc Vikipēdijas teiktā ir 0,3048 metri), bet vis pārējais ir televizora pasaule? Un vēl pārdomām – Vai „norma” ir tas, kas pieņemams un ierasts Tev nepazīstamiem ļaudīm, atbilstošs viņu pieņemtajiem spriedumiem par normalitāti? Varbūt norma ir tas, ko tu esi redzējis, piedzīvojis, domājis un darījis visu savu dzīvi?