otrdiena, 2012. gada 3. jūlijs

Herta Millere „Elpas šūpoles”

Iesējuma tips: cietie vāki
Augstums x platums, cm: 21 x 14
Svars (g): 406
288 lpp.
Šoreiz blogā Nobela prēmijas literatūrā laureātes HertasMilleres romāns „Elpas šūpoles”. Nobela prēmiju literatūrā autore saņēma 2009. gada 10. decembrī. Apgāds Zvaigzne ABC šo romānu latviešu valodā izdevis 2011. gada martā un 2011. gada aprīlī rakstniece viesojās arī Latvijā.
Romāns par dzīvi darba nometnē. Romāns ir par Septiņkalnes (Rumānijā) vāciešu likteni Krievijas spaidu darbu nometnē, atklāts caur viena cilvēka stāstu. 17 gadus vecais vai jaunais Leopolds Aubergs izsūtījumu sākumā uztver kā sava veida piedzīvojumu. Pēc tam nāk apjausma, ka viņš ir sava veida drošībā, kamēr vien brauc jeb kamēr vien kaut kur tiek vests.


Kā šādas tematikas darbiem ierasti, skarba ikdiena, kura katram normālam cilvēkam liek nodrebēt šausmās, žēlumā, pretīgumā un daudzās citās emocijās, kas nav saistītas ar prieku. Varbūt esmu šāda tipa darbus lasījusi jau pārāk daudz, bet nekā pārsteidzoši jauna un svaiga „Elpas šūpolēs” neatradu. Bet varbūt nekā īpaši svaiga arī šādos darbos nevar būt. Karš, ieslodzījums, darbs, bads, sals, nāve, visam pa vidu cilvēciskās emocijas, kas atklājas jaunā līmenī. Tās emocijas, ko izjūtam ikdienā, darba nometnes un bada apstākļos, izpaužas pilnīgi jaunā plaknē. Pievērs uzmanību sīkumiem, par kuriem agrāk varēji atļauties nedomāt. Šī romāna īpatnība, pretēji citām līdzīga veida grāmatām ir tā, ka teksts, lai arī rakstīts kā stāsts, brīžiem atgādina dzejas rindas, kas nevis sadalītas pantos, bet saaustas vienlaidus tekstā. Šāds teksta uzbūves veids (vai vismaz man izskatās, ak teksts būvēts neierastā manierē) varētu būt skaidrojams ar to, ka Hertas Milleres iedvesmai un pamatam šim romānam lielā mērā kalpoja dzejnieka Oskara Pastiora atmiņas, kuram bija piespriests 5 gadu ieslodzījums Padomju Savienības darba nometnē. Ja Hertas Milleres, kā autores, valoda ir jāapraksta dažos vārdos, tad tie būtu – dzejiska, pilna vecvārdu un izteicienu – bet, aprakstīt Hertas Milleres valodu dažos vārdos, būtu tas pats, kas nepateikt neko. Jālasa pašam!

Patīkami ir tas, ka šis romāns nav pārblīvēts ar neskaitāmiem gada skaitļiem un datumiem, kā tas parasti ir darbos, kas skar izsūtījuma tēmu. Līdz ar to, lasītājs var koncentrēties tieši uz romāna stāstītāja izjūtām un pārdomām, nepiedomājot par vēsturisko fonu un notikumiem.
Romāna nobeigums kārtējo reizi skaidri parāda, cik ļoti karš, izsūtījums, bads vai pat izsūtītās personas mājās gaidīšana ir mainījusi ne vienas vien paaudzes domāšanu un pasaules izpratni. Kā teikts Gētes institūta interneta lapā atrodamajā rakstā par Hertu Milleri, Nobela prēmija autorei piešķirta galvenokārt par „izstumto ainavas” veidošanu un sakņošanos Hertas Milleres domā – lai arī turpmāk spētu izdzīvot, izdzīvojušajiem pastāvīgi jāmeklē iespējas, rakstot vērsties pret pagājušo.[1]

Kopumā darbs, manuprāt, ir izlasīšanas vērts. Bet jāņem vērā kāda lieta. Es uzskatu, ka katrai grāmatai ir savs atbilstošais lasīšanas gadalaiks vai vismaz laikapstākļi un šī grāmata noteikti nav pludmales un saulainā laika grāmata. Hertas Milleres „Elpas šūpoles” var droši lasīt lietainā dienā vai pelēkā gadalaikā, jo tad arī pats spēsi izjust lodājošās utis un blaktis un sajust drēgnumu, kas pārņem līdz kaulam.


[1] Kesters T. Poēzija un darba nometne – Nobela prēmijas laureāte literatūrā Herta Millere. Poēzija un darba nometne – Nobela prēmijas laureāte literatūrā Herta Millere. Pieejams tiešsaistē http://www.goethe.de/ins/lv/rig/kul/mag/lit/lv5360302.htm

3 komentāri:

  1. Arī esmu lasījis šo grāmatu, tieši drēgnajās, pelēkajās dienās sēžot autobusā. Jāsaka atklāti, pēc manām domām, Hertas Milleres grāmata nav no "stiprākajām", kas parāda dzīvi Padomijā un atspoguļo izsūtīto likteni. Manuprāt, grāmatai, kas apraksta spaidu darbu ieslodzītā ikdienu, valoda ir pārāk daiļa un poētiska. Tomēr, iespējams tieši tāpēc dažiem šī grāmata liksies piesaistoša un izlasīšanas vērta.

    AtbildētDzēst
  2. Es arī izlasiju. Drūma pārdomu grāmata,katru reizi lasot šāda veida literatūru,nespēju saprast,kur cilvēki rod spēku izdzīvot tik briesmīgos apstākļos.

    AtbildētDzēst
    Atbildes
    1. Katram no šiem daudz cietušajiem cilvēkiem ir bijis savs stimuls dzīvot un, ja vien veselība iztur, šis mērķis arī aizved ieslodzīto uz brīvību. Tomēr šajā gadījumā liriskais varonis, atļaušos tā apgalvot, veģetēja un vienkārši gaidīja, kas būs tālāk, bez konkrēta mērķa uz kuru tiekties brīvības vārdā. Bet tieši tāpēc jau tas ir liriskais varonis, kaut arī nedaudz balstīts uz patiesu stāstu, nevis reāla persona. Bet varbūt visi dzejieni ir tādi - dzīvo dzīvei nevis konkrētiem mērķiem (domājot par Oskaru Pastioru).

      Dzēst