Kārtējo reizi citējot manu mammu: "Man jau tādas grāmatas patīk". Un patīk jau ar' - par cilvēkiem, dzīvi, likteņiem un vēstures notikumiem vai drīzāk dzīvesveidu. Tas ir kā lasīt "Privāto dzīvi" iz Padomju Latvijas laikiem. Lasītāja interesi piesaista darba forma - stāsts vēstulēs. Jekaterinas Kosteņeckas vēstules vīram Grigorijam Kosteņeckim no Rīgas uz Gulaga nometnēm.
Autore viennozīmīgi ievērojama personība ne vien kā rakstniece, bet arī kā politiķe. Šis darbs iecerēts kā Marinas Kosteņeckas tēva Grigorija Fjodoroviča Kosteņecka goda atjaunošana. Pēc pašas autores vārdiem, viņai iesaistoties Latvijas Tautas frontē, pret viņu tika izvērsta plaša nomelnošanas kampaņa, tam par pamatu ņemot viņas tēva "apšaubāmo reputāciju". Marina Kosteņecka bija "tautas ienaidnieka meita", kaut viņas tēvs tika reabilitēts. Ar šo darbu viņa ir vēlējusies ne tikai atjaunot tēva godu, bet arī parādīt Staļina darba nometņu realitāti un "tautas ienaidnieka" sievas un meitas smago dzīvi Latvijā. Man ir grūti spriest par to vai ar savu darbu autore ir panākusi iecerēto. Es esmu atvērta visu pušu viedokļiem, uzskatiem un vēsturiskajiem skatījumiem. Domāju gan, ka nīdēji nīdīs, neskatoties ne uz kādiem pierādījumiem, jo katram ir sava taisnība un cilvēki ar klapēm uz acīm nav tendēti mēģinājumos šīs klapes noņemt. Kā jauniem cilvēkiem interneta vidē ir populāri izteikties angļu vārdiem "Haters gonna hate" (šī izteiciens skaidrojums angļu valodā rodams šeit).
Vēstulēs nav daudz vietas interpretācijām vai fantāzijām, tās ir tādas, kādas tās ir un to saturu nav iespējams izmainīt, tās var tikai saīsināt vai papildināt ar komentāriem. Grigorijs Kosteņeckis ir bijis optimisma pārpilns, neskatoties uz ikdienas salu, badu un ilgām pēc mājām. Tajā pašā laikā viņu mocījušas šaubas par sievas uzticību, vēlmi ciest viņa soda dēļ un par meitas Marinas mīlestību pret tēvu. Jāatceras, ka savu tēvu Marina Kosteņecka pirmo reizi satika, kad viņai bija jau 10 gadu, jo viņa piedzima dažus mēnešus pēc tēva apcietināšanas. Brīžiem izmetot, iespējams nepamatotus, pārmetumus sievai, jau nākamajās vēstulēs Grigorijs atvainojas par savu karsto prātu.
Autore darba ievadā apsola, ka „No mammas vēstulēm visos sīkumos var iztēloties tautas ienaidnieka sievas dzīvi pēckara Rīgā, bet no tēva vēstulēm – Gulaga ikdienu, skatītu ar vecā kaluma krievu inteliģenta acīm.” Diemžēl daudz nojaust un iztēloties man nesanāca, kaut par fantāzijas trūkumu nesūdzos. Iespējams šis nepilnīgais grāmatas efekts radies tāpēc, ka Marina Kosteņecka nav publicējusi vēstules pilnā apjomā, izvēlējusies būtiskāko no tā, kas saglabājies. Fragmentārisma un man neizprotamā izkārtojuma dēļ (grāmatas sākumā ir Jekaterinas un Marinas vēstules Grigorijam, pēc tam seko vēstules no Grigorija un beigu daļā jau tās mijās), brīžiem zūd savstarpējā vēstuļu sasaiste. Daudz vieglāk un patīkamāk būtu lasīt tad, ja vēstules grāmatā būtu drukātas tā, kā tās pienākušas pēc kārtas mijoties (brīžiem pat 3 un 4 vēstules kā atbilde uz vienu vai viena kā atbilde uzreiz uz vairākām) Varbūt tā būtu pārāk dziļa rakšanās svešā veļas grozā, bet kaut kas pietrūka tajā visā. No otras puses – iespēja ieskatīties tik intīmā lietā, kāda ir privāta sarakste starp vīru un sievu, pat īsinātā veidā, jau ir kaut kas. Varbūt es neuzzināju tik daudz jauna kā biju cerējusi, man neraisījās ne iekšējie strīdi, ne diskusijas par grāmatā aprakstīto, bet varbūt MAN to nemaz nevajadzēja. Katrs to var uztvert kā grib, es aizmirsīšu par vēsturi un fonu un domāšu par to, ka „Vēstules no mājām” ir stāsts par patiesas cieņas pilnu mīlestību un uzticību.
Es nebiju lasītājs, kuru bija nepieciešams par kaut ko pārliecināt, es nebiju lasītājs, kuru vajadzēja ietekmēt, es biju cilvēks, kurš vēlas redzēt vēl vienu „patiesības” daļiņu. Diemžēl jāapzinās, ka vēstuļu patiesība bija rediģēta ar lillā cenzora tinti.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru