Zviedru žurnālistes Ulrikas Kjernborgas debija literatūrā "Verdzene". Stāsts par reāli eksistējušām un 19. gadsimta Anglijā dzīvojošām personām. Artūrs Manbijs ir augstas kārtas ģimenes dēls. Hanna Kalvika ir seglinieka meita, dzimusi netīram kalpones darbam. Mīlas stāsts, kurš aizsākās varbūt arī starp pareizajiem cilvēkiem, bet nepareizā laikā. Daudzsološs sižets, interesanti personāži - ne reizi vien jau esmu minējusi, ak man patīk darbi, kuru pamatā ir vēsture, īsta vēsture un īsti cilvēki. Tomēr šoreiz esmu nedaudz vīlusies.
Visur mēģinu saskatīt labo un gaišo un katram sarakstītam un izdotam darbam ir vērtība. Šai grāmatai vērtība ir 19. gadsimta Anglija. Kalpones un augstdzimuši kungi, dāmas un ģimenes. Interesanti, kā mūsdienu zviedrietei ir izdevies attēlot tā laika Angliju tieši tādu, kā es to varētu iedomāties. Kaut gan varbūt šī izdošanās skaidrojama ar to, ka Ulrika Kjernborga savu darbu ir balstījusi ne vienā vien dokumentālā avotā, gan Artūra, gan Hannas dienasgrāmatās un vēstulēs, gan citu rakstnieku jau sarakstītos darbos. Tā kā Artūrs bija arī "vērotājs", varētu būt, ka viņš vidi bija gana tēlaini aprakstījis. Krass šķiru nodalījums, bet tumšos kaktos šķiras satiekas un apmierina savas tīrās un netīrās psiholoģiskās un fiziskās tieksmes. Tāds tādu atrod. Katrā gadījumā šiem galvenajiem romāna varoņiem (arī dažiem fona varoņiem) ir tieksme uz sevis mocīšanu. Hanna raujas pie visiem netīrākajiem un smagākajiem darbiem, nomoka sevi līdz pēdējam, ir gatava savam Artūram laizīt kājas un vārtīties pa grīdu viņa dēļ. Artūrs, jā Artūrs. Ko gan ir gatavs darīt Artūrs Hannas dēļ? Artūrs noteikti riskēja ar savu reputāciju, mocīja sevi garīgi, bet tajā pašā laikā guva no tā neizmērojamu baudu. Vai Hanna bija verdzene? Jā, varbūt Hanna bija verdzene, bet diez vai viņa bija Artūra verdzene, kaut arī nēsāja ap kaklu sarūsējušu verga ķēdi (pēc Artūra lūguma). Drīzāk gan abi galvenie varoņi bija vergi, savu tieksmju un kaut kādu iekšējo dziņu vergi. Nesaprotu gan kāpēc viņi šo pašmocīšanos nepārtrauca vienkārši aizbraucot dzīvot uz Franciju. Tur katra kalpone varēja kļūt par smalku dāmu un nevienam pat neienāktu prātā, ka viņa tāda nav. Arī Hanna un Artūrs izbaudīja īslaicīgu "normalitāti" atvaļinājumā Francijā, bet vienalga atgriezās tur, kur viņiem bija jāslēpjas no savām vēlmēm. Ja es būtu Paulu Koelju vai Gabriels Garsija-Markess, es noteikti uzrakstīti, ka mēs visi esam paši sev vergi, tikai katrs savā izpausmē.
Meklējot tīmeklī papildus informāciju, maz kas ir atrodams. Angļu valodā materiālus neatradu. Atradu vienu recenziju šeit. Es gan nemēģināšu meklēt kas tieši šo darbu galu galā padarīja tik neveiklu un grūti piebeidzamu, varbūt patiesi tas bija laba redaktora trūkums. Varbūt autore vienkārši gribēja pieķerties pie kādas aktuālas tēmas (tomēr par Manbija-Kalvikas savienību jau bija vairāki autori rakstījuši), bet kādā brīdī vienkārši aizšāvusi greizi sižeta līnijas izkopšanā. Meklējot interesanto šajā darbā - jau tas vien, ka šāda slēpjama un apkaunojoša savienība ir iemūžināta un izplatīti vēl ilgi pēc tās beigšanās vairāk vai mazāk dabīgā ceļā ir vairākkārt atradusi savu ceļu pie lasītāju auditorijas varētu būt ievērības cienīgi. Literatūrā ir atrodami pierādījumi, ka ne mazums viss kas notika ne tikai Anglijā, bet arī citur un ne tikai 19. gadsimtā, bet arī citos laikos. Tikai jāprot tas viss atrast.
Mans vērtējums "Verdzenei" - lasīt var , bet es to darīju vairāk aiz pienākuma neatstāt nepabeigtu grāmatu nekā aiz baudas. Varbūt kādam patiks labāk, varbūt kādam nepatiks vispār. Ja meklējat klasisku mīlas stāstu, to šeit būs grūti saprast tādā formā, kā mēs esam iedomājušies (vismaz par sievietēm tā atļaušos teikt), bet, ja meklējat vēstures attēlojumu konkrētā vietā un konkrētā laikā - varat lasīt,kaut ko atradīsiet. Ja ir kādi viedokļi par šo darbu, laipni lūdzu izteikties komentāru sadaļā zem šī ieraksta!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru